Happy fridge.

Rīts gaišs, rīts labs, rīts saulains.
Vakar es pazaudēju zīmēšanā lietussargu (kad ir bijusi kāda reizi, kad neesmu kaut ko pazaudējusi? Cimdiņi, zīmuļi...), tāpēc lietus šodien noteikti nebūs cieņā. Šodien cieņā būs kafija un istabas kārtošana ar foršu mūziku fonā.
Turpinot zīmēšanas tēmu - likās, ka vakar visvissarežģītāk pasaulē bija nosēdēt studijā. Visu laiku visu dzēsu un neapmierināti kunkstēju, jo no rīta biju jutusies iekāpusi brīvlaikā, bet tad pēkšņi mani atkal iespundēja slēgtā telpā un lika domāt. Tomēr laimīgā kārtā es izdzīvoju un visai pacilātā garastāvoklī devos ar mā ieēst kūkas un tad uz dejošanu. Mana apņemšanās kārtīgi izdejoties izgāzās, jo tieši vakardien mūs pažēloja un palaida mājās ātrāk, skāde. Nekas, tagad tikai jācer, ka dejošanas iztrūkumu un mana ledusskapja pārpilnību nevarēs pēc brīvlaika pamanīt, skatoties uz manu augumu. :D
Visā visumā esmu viens apmierināts cilvēks, un novēlu arī jums sasniegt šo stāvokli!

Simply the best.

Hā. Es vakar ne drusciņ nepadejoju, jo laimīgā kārtā atcerējos, ka man svētdienās ir jāzīmē. Nekas, tāpat radoši, turklāt šodien man būs tā neizbēgamā iespēja padejot jau sev ļoti, ļoti sen zināmās dejas kā jau katru pirmdienu. Trešdien tāds pavisam mazmazītiņš koncerts (mazmazītiņš man, bet kopumā jau liels) un tad gari, gari mēģinājumi aprīļa koncertam.
Tagad dzeru kafiju un skatos uz saulaino rītu. Atgādina vasaru - saulīte, nav jādomā par skolu, tāda brīva sajūta, dzerot kafiju nevis steigā septiņos no rīta, bet gan divpadsmitos - lēni un mierīgi. Idille. Vēk tikai varētu nedaudz siltāku laiku, un tad varētu iziet paskriet pa parciņu (jā, jā, es šovasar to noteikti turpināšu!) vai arī izmest kādu riņķi ar riteni. Un tad ar vilcienu uz jūru peldēties un pārcepināties saulē līdz sarkaniem pleciem! Es labāk nemaz neturpināšu, citādi nākamā stadija būs gaudulīgas dziesmas, kas saistās ar vasaru un veco folderīšu izrakņāšana, skatoties visas pagājušās vasaras saulainās bildes. Nekas, šogad būs vēl labāk, jo tā tam vienkārši ir jābūt. (:
Žēl tikai, ka mans uzticamākais stulbību biedrs jeb konkrētāk, biedre, brauks prom vasaras vidū, turklāt paķerot līdzi sev vēk vienu biedri, bet es ceru, ka šis periods paies ātri un līdz tam un pēc tam mēs vēl paspēsim papildināt savu kopsvēsturi ar ugunīgiem Jāņiem un vēl visādām trakām štellītēm, par kurām varēsim stāstīt saviem mazbērniem. Vai ne?

p.s. es tomēr paskatījos vecās vasaras bildes, un manā acu priekšā parādījās gaismekļa, brīnumsvecītes, izdedzinātais galds, Raiņa dancināšana, batuts un šupoles un vēl, vēl, vēl visādu tikai vasarai raksturīgu foršumu! Nostaļģija, jā. Un arī divus gadus atpakaļ (bilde nr.2) mēs bijām foršas!

Tango.

Argentīnas tango.
Jā, protams, skaisti un labi, tikai tā bija liela kļūda atvilkties bez jebkāda partnera. :D Vismaz viens labums ir - ja kādreiz kāds ugunīgs latīņamerikānietis mani uzaicinās dejot, gan jau, ka neizgāzīšos pavisam un spēšu parādīt vismaz to mazumiņu, ko iemācījos šodien. Ugunīgi, jā, bet tikai ne šajā gadījumā, kad zāle bija pilna ar visai neveikliem iesācējiem.
Rītdien iemēģināšu vēl pāris dejas, ir doma par regetonu un cubas salsu un varbūt arī latino, bet tad jau redzēs.
Īsumā apkopojot šodienu, varu teikt, ka saulīte un lielie plusi ārā bija visai mānīgi, jo es izmirku līdz pat zeķītēm, neskatoties uz to, ka man bija lietussargs, un ka argentīnas tango es gribu iemācīties, tikai ne tajā mazajā zālītē un tikai ar partneri.

p.s. šovakar klausos visvisādas bačatas dziesmiņas, un ar katru nākamo saprotu, ka man tik tiešām ļoti patīk bačatas ritms un arī pati deja.

Frida.

Dzīvot ir forši, tik tiešām, īpaši, ja zini, ka visu nākamo nedēļu varēs dzīvot mierīgi un priecīgi. Nedēļa veltīta dejošanai, zīmēšanai, grāmatām, filmām, pastaigām, Lieldienām, saulei, draugiem, ģimenei, bet, visvairāk, protams, veltīta man. Jā, žēl tikai, ka tā ir tikai nedēļa, bet plānu un ideju ir pārāk daudz.
Šodien es priecājos par ķīmiju, kurā knapi varēju nosēdēt, un arī par lietu, kurš šodien nāca komplektā ar siltu vējiņu. Dienvidu, rietumu, austrumu, ziemeļu - vienalga, galvenais, ka silts un pavasarīgs. Vēl es priecājos par to, ka man šodien beidzot bija tā iespēja iepazīties ar kādu jaunu cilvēku un tā rezultātā iegūt poztīvas emocijas. Bet vislielākais prieks man ir par kaut ko citu - bet tas lai paliek manā ziņā. (:
Tā nu sanāca, ka angļu valodā mums bija jāskatās filma, kuru biju jau veiksmīgi redzējusi - Frīda. Meksikāņu māksliniece ar traģisku likteni. Kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka man tik tiešām ļoti gribas atgriezties Meksikā - izjust kultūru, vietējo temperamentu, mūzikas un deju ritmus, vēlreiz pastaigāties zem palmām un fočēties pie agavēm un kaktusiem, izbaudīt to karstumu un okeānu. Ai, tas viss ir tik ļoti dziļi palicis manī, ka šaubos, ka varēšu nodzīvot mūžu, neatgriežoties pie foršajiem, temperamentīgajiem un kaislīgajiem meksikāņiem, un šī filma tiešām reprezentēja to visu vienkopus, uzsvarus liekot uz mākslu un mākslinieku dzīvesveidu. Iesaku.

p.s. Es gribu vēlreiz rāpties pa Saules un Mēness piramīdu kāpnītēm, sasniedzot virsotnes un apbrīnojot pasauli no augšas. Un, skatoties vecās bildes, es sapratu, ka mēs tiešām bijām superīgi.

Sunshine brings happiness.

Vakar skolā kādu brīdi biju nelaimes čupiņa. Viss kādreiz notiek pirmo reizi - man skola likās briesmīga, lietus likās briesmīgs un vispār es jutos briesmīgi. Tomēr jau pēc zīmēšanas pamāzām sāku atgriezties savā ierastajā ādā, un pat piles no debesīm vairs nespēja būt iemesls sliktam garastāvoklim. Principā vakardienas otrā puse bija tiešām satriecoša. Sarunas, Daugava, lēkāšana, ballītēē, atkal sarunas, miegainība un tad, protams, arī miegs, kuru 5.40 no rīta iztrūcināja modinātājs (jā, skolas laikā esmu nolēmusi celties tieši tajā laikā, lai varētu iemēģināt skolas jauno ekstru - jogu, bet šodien šis signāls bija galīgi nevietā). Pēc kāda laiciņa es sapratu, ka vēl nav laiks celties, un turpināju laimīgi gulēt. Kā es dievinu šo sajūtu, kad var apzināties, ka nav jāiet uz skolu! Patiešām jauki.
Brokastis ēdām visādu amerikāņu jociņu pavadījumā, kuri, kā nospriedām, skolas atmosfērā liktos krietni smieklīgāki. Jā, the nothing box un lietuviešu apbrīnojamās muzikālās dotības. :D
Arī turpmākā (pēcbrokastu) šodienas daļa bija jauka. Visai interesanta filma un forša kompānija. (:
Lai gan rītdien jādodas uz skolu, es tomēr jau esmu iekāpusi brīvlaikā, jo kā nekā tikai brīvās dienās var tik mierīgi sēdēt, darīt to, kas ienāk prātā un tik daudz domāt par brīvo laiku. Atliek vien cerēt, ka saulīte palutinās un ka Lieldienas būs tiešām Lieldienas nevis kārtējie aukstie Ziemassvētki.

Pearls and lace.

Mezģīnītes, pērlītes, lentītes - man tiešām patīk šūšanas piederumu veikaliņi! Beidzot esmu papildinājusi savus izsīkušos krājumus un tagad varu ar smukumskaistiem resursiem un dažbrīd interesantām idejām nodoties lietišķās mākslas priekiem.
Dīvainas domas izskrēja cauri manam prātam, kad, pārberot smalkas stikla pērlītes kārbiņā, daļa izbira uz grīdas - kur nu kurā. Tad nu es palīdu zem galda un sāku tās uzlasīt. Pēc kāda brītiņa, aktīvi cenšoties savākt ikkatru pērlīti, es to visu sāku saistīt ar cilvēkiem un sabiedrību.
Mēs it kā esam visi vienkopus, tāpat kā lielākā daļa pērlīšu, kas tomēr nokļuva kārbiņā, bet daži vienkārši izbrist no kopējā pūļa, viņi atrodas nomaļus, pavisam pamīšus. Tos savākt vienkopus ir ļoti grūti, jo tie katrs ir par sevi, un ir nepieciešamas lielas pūles, lai tos satvertu un pievienotu pārējam pūlim. Bet pienāk laiks, kad izbārstīto kļūst pārāk daudz, un ir vieglāk tos atstāt turpat uz grīdas, lai pēc tam saslaucītu kopā ar putekļiem un izmestu ārā. Vienaldzība. Tātad secinājums ir - ne vienmēr ir vērtīgi tēlot vientuļnieku, vienīgo un unikālo būtni, jo var gadīties, ka tādu vientuļnieku ir pārāk daudz.
Nezinu, vai es izteicos saprotami, jo manas domas risinās pārāk haotiski, lai tās varētu ietērpt saprotamos vārdos, bet, jā, mūs, cilvēku, ir pārāk daudz un būt unikālam ir krietni grūti, jo tad ir radikāli jāvirzās pret straumi.

p.s. klīst baumas, ka mežģīnes šogad būs īpaši modē. :)

Environmental research.

Tikai un vienīgi mēs to varam:

• Pusotru stundu vizināties trolejbusā pa apli;
• Runāt par un ap visu - sākot ar celtniekiem beidzot ar ņuņņām;
• Apēst daudz, daudz Rafaello;
• Smejoties sasit galvas kopā tā, ka var dabūt punu;
• Nepīkstināt e-talonu, braucot otro apli trolejbusā;
• Baidīties no paukšķenēm un to izraisītajiem dūmiem;
• Pabūt 3D pasaulē Jāņu stilā;
• Izjust visu skaisto Ziepniekkalna/Torņakalna vakara kontingentu sev blakus trolejbusā.

Varbūt kaut ko no šī var arī citi, iespējams, taču ar tikai mums piemītošo tizlumu un eleganci vienlaikus - neviens!

Spring.

Šodien oficiāli iestāsies pavasaris - pavisam, pavisam noteikti un pilnīgi!
Sakritība vai nē, tomēr tieši šodien es jūtu pavasari vairāk nekā iepriekšējā dienās. Tie plusi uz termometra, saulīte un peļķes tur manus lūpus kaktiņus piesietus pie ausīm, un mani nepavisam neuztrauc tas, ka man var parādīties smieklu krunciņas vai rieviņas ap lūpām no smaidīšanas.
Es tiešām cenšos nedomāt par mācībām, kaut gan zinu, ka mājas darbu ir vienkārši tik daudz, ka plānotājā nepietika vietas, lai visu pierakstītu. Brrr, tā vien liekas, ka skolotāji līdz ar putnu atlidošanu no siltajām zemēm atlidoja ar esejām, mājas darbu kaudzēm un ļaunajiem draudiem par pārcelšanas eksāmeniem. Tomēr šogad esmu stingri nolēmusi nepadoties panikai un visu uztvert vieglāk, lai varētu godam izbaudīt pavasari un vispār jaunību, jo galu galā esmu sapratusi, ka rudenī un visu turpmāko laiku es būšu teorētiski pieaugusi (18 gadus veca), tāpēc šis pavasaris un vasara ir pēdējais laiks, lai izbaudītu bezrūpīgo (skaists vārds, bet diemžēl nepatiess) bērnību. Jaunību vai bērnību?
Šīs nedēļas trešdienā man bija jārunā publiskā runa, un es kārtējo reizi sapratu to, ka man patīk runāt un izklāstīt savu viedokli citiem un to, ka izvēlējos tiešām sev tuvu un piemērotu tēmu, kuru varēju vārdos izpaust pietiekami, lai ieliktu tur gan savas emocijas, gan domas. Žēl, ka neveltīju tai vairāk laika - varbūt tad varētu ne tikai emocionāli norunāt, bet arī pateikt kaut ko tiešām gudru un vērtīgu. :)

I am happy.

Vienkārši laba diena. Smaidīga un pozitīva!

p.s. Dažreiz pietiek arī ar diviem teikumiem - īsi un saprotami. :)

The Glass Bead Game.

Šodien spīdēja saule - es biju gandrīz laimīga, jo līdz pilnai laimei es gribētu atsnidzināt to sniegu, kas uzsniga naktī.

Sāku lasīt Heses grāmatu "Stikla pērlīšu spēle". Pateicoties šai grāmatai, autors ieguva Nobela prēmiju. "Grāmatas darbība norisinās Kastālijā intelektuāļu-spēlētāju sabiedrībā, kas savas dienas velta matemātikai uz mūzikai." - vai nav idille? Pagaidām talāk par pirmajām trim lappusēm netiku, tomēr pirmais iespaids jau tika iegūts - tas būs kaut kas dziļš un domas izraisošs, tā kā gaidiet manus pārdomu plūdus! :)
Mans plānotājs šonedēļ izskatās pēc izraibinātas vistas. Daudz, daudz darāmā, bet tas tikai piedod azartu - paspēšu vai nepaspēšu? Visjautrākā, kā vienmēr, solās būt ceturtdiena - mājas darbi, kontroldarbi, mākslinieku vakars skolā, dejošana vienā vietā, dejošana otrā vietā, un atkal laimīgie mājas darbi piektdienai (es mīlu šo dzīvi!). Toties kā mierinājums visam ir piektdiena, kad varēšu nodoties tikai un vienīgi laboriem un tad mīļotajai atpūtai.
Vispār dzīve riksīšiem it uz priekšu - līdz vasarai, šķiet, jau nav tālu, kur nu vēl līdz pavasara brīvlaikam (uzdāviniet man sauli). Līdz ar dienas pagarināšanos man ir vieglāk pamosties, taču no rītiem trolejbusā arvien guļu - esmu atradusi labākās vietas trolejbusā uz pozas, kā visefektīvāk aizmigt. Miega trūkumu izjūtu, bet pagaidām tas mani nenogalina, tā kā viss ir kārtībā. :)
Visbeidzot, man gribas kādu kardinālu pārmaiņu dzīvē, jo es ticu, ka pārmaiņas padarīs dzīvi interesantāku, un tas ir tieši tas, kas man šobrīd ir vajadzīgs.

Open Air Vintage Festival.

Vakar es nemācījos! Unbelievable. :D
Ar meitenēm biju aizgājusi uz Open Air Vintage Festival Spīķeros, kura tēma šoreiz bija Alice in Wonderland. Milzīgs daudzums pašadrinātu mantiņu, vecu, superīgu drēbju, rotaslietu, kurpju un vēl dažādu nieciņu. Uh, jau sen nebiju redzējusi tik daudz radošu cilvēku un mākslinieku vienuviet, un sapratu, ka man šīs atmosfēras tā pietrūka! Es varētu būt šai pasaulē katru dienu, ja vien pēc savas daiļamatu pamatskolas būtu izvēlējusies turpināt radošo mākslas izglītību nevis pliku matemātiku un fiziku. Tomēr kas vainas matemātikai un fizikai? Šķiet, ka man tas viss iet pie sirds, turklāt es pat pamanos pazīmēt trīsreiz nedēļā.
Pēc tam devos uz mājām izbaudīt laiku, ko varēju veltīt vienkāršai gulšņāšanai nesaklātā gultā un grāmatas lasīšanai. Tas ir tas, ko pēdējā laikā tik tiešām izbaudu. Grāmatas tomēr ir vajadzīgas, un tām vienmēr var atrast laiku, kaut vai braucot trolejbusā uz Vecrīgu.
Jā, beidzot realizējām ar Kacīti plānu kaut ko padarīt - pasēdēt, pasmieties, paparodēt cilvēkus, parunāties par aktuālām problēmām jaukā atmosfērā. Tas nekas, ka mēs tur bijām gandrīz vienīgās, tieši tas deva vaļu mūsu trakajām idejām un plāniem (galvenais visu pierakstīt plānotājā!). Šie satriecošie vakari varētu kļūt par tradīciju tāpat kā vienreiznedēļas rīti Maķītī, jo tieši pēc tiem es sāku domāt poztīvāk un gan jau ka arī pareizāk, turklāt ar smiešanos var tīri labi uzkačāt presīti un paildzināt mūža garumu...

Allnighter.

Tagad es ieguvu jaunu nosaukumu sev - staigājošs mironis. Tas viss ir pa godu mācībām, kuras mani ir nogalinājušas. Maratons sākās jau trešdienas vakarā, kad centos izdarīt visu iespējamo, lai ceturtdien būtu mazāk jāmācās. Tomēr. Ceturtdien pēc savām mīļajām 9 stundām, kuras izspieda no manis visus spēkus, es sāku mācīties piektdienai. Sēdēju skolā uz grīdas, līmēju angļu valodas plakātu, tad mācījos vārdiņus un visbeidzot sapratu, ka salsu nāksies atklikt, jo es fiziski nepaspēšu izmācīties. Mans pārtraukums bija dejošana, bet pat tās laikā es pamanījos iesākt rakstīt fizikas laborus. Ap vienpadsmitiem pārrados mājās, paēdu un sēdos pie grāmatām (cik pārsteidzoši, ne?). Nogurušām smadzenēm rakstīju, lasīju, vienkāršāk, mocījos. Mocījos līdz diviem naktī, bet tāpat visu nepabeidzu. Likās, ka divi naktī ir nepazemjošs laiks, lai padotos - vismaz nepadevos bez cīņas. Pēc šīs sakāves tomēr vēl nedaudz pamācījos angļu valodas vārdiņus un tad pēc kāda laika aizmigu. Es nepaspēju pat sākt sapņot, kad jau nozvanīja modinātājs (6.10 no rīta (es biju ieplānojusi pabeigt mācīties no rīta)). Tomēr no rīta nespēju vairs neko izdarīt, tāpēc miegainām acīm un briesmīgu garastāvokli devos uz skolu. Un kāds pārsteigums! Tur es turpināju mācīties. Nācās ziedot psiholoģijas stundas, lai pabeigtu mācīties. Izdarīju, paveicu - ne uz pilnu klapi (nav viss labi izdarīs), taču ir vismaz izdarīts kaut kā nevis nekā.
Varu vēl piebilst, ka vakar apmeklēju ekonomikas lekciju, bet par to negribas raksīt, un vēl to, ka šonakt gulēju divpadsmit stundas un tagad jūtos gluži labi. :)

Love in the kindergarten.

Man atkal uznāca vēlme lasīt grāmatas - šī iemelsa dēļ nolēmu nodot atpakaļ bibliotēkā Bada Spēles un paņemt kaut ko svaigu. Visu dienu nostaigāju ar grāmatām rokās, un beigu beigās, kad saņmēmos uzkāpt uz trešo stāvu, lai nodotu grāmatas, izrādījās, ka tur mani neviens negaida, un durvis ir ciet. Tā nu es noglabāju grāmatas skapītī, un tagad sēžu bešā. Jāgaida rītdiena.
Šodiena tika pavadīta smieklos - es tiku aprakstīta, izģērbta (nepārprast), vajāta un smīdināta līdz pagurumam. Gluži kā vecajā, labajā bērnudārzā.
Runājot par bērnudārziem, tad man pēdējā laikā prātā uzpeld visādas smieklīgas atmiņas, piemēram, atceros, ka draudzība balstījās uz bārbiju skaitu un rotaļlietu dažādību smilškastē, ka puiši un meitenes veidoja nopietnas koalīcijas un tad gāja kariņos (tas, protams, netraucēja vēlāk precēties vienam ar otru), ka vajadzēja izēst tukšu šķīvi, lai dabūtu saldo, ka diendusas laikā varēja trakot vai arī pateikt, ka tev sāp galva un sirds, ka varēja lepoties ar savu jauno beretīti un plašķīti, kāda nevienam un nevienai, protams, nebija, ka mācīties burtus un mēģināt uzvilkt burtu "o" ar to smuko ķeksi bija trakoti aizraujoši, ka aizskaitīt līdz simts un zināt, cik ir 10 reiz 10 bija kaut kas nereāls, ka varēja izbaudīt bērnību godam!

Red roses.

Nekad, nekad nebiju domājusi, ka man ir tik jauki klasesbiedri! :) Pirmās stundas sākumā es pat nepamanīju, ka mūsu puišu klasē nav, bet tad, kad viņi visi ienāca iekšā ar sarkanām rozēm, man likās, ka jaukāka apsveikuma man nav bijis. Apsveica visas mūsu klases meitenes, un TAS BIJA TIEŠĀM MĪĻI. Vispār šodien tāda 8.martam piemērota diena - labs garastāvoklis, puķīte, viegla diena un saulains laiks (žēl tikai, ka joprojām uz ielām mētājas kupenas un grādi turas mīnusos).
Brīvdienas pagāja gluži labi - nodejoju divos patritoskos koncertos, kuri bija patriotiski līdz sirds dziļumiem (kā nekā zelta fonda dejas). Nezinu kāpēc, bet šoreiz uz skatuves izjutu tādas tiešām ļoti pacilātas emocijas. Varbūt iemesls tam ir skaistā, cēlā deja, kuru dejoju, vai arī noskaņa skatītāju zālē un vispār visā koncertā, tomēr gribu teikt, ka šīs emocijas man pietrūka visu to ilgo laiku, kamēr nedejoju tik lielā mērogā (pēdējie divi gadi). Cerams, ka katrs nākamais koncerts būs arvien vairāk baudāms un nekad neapstāsies vienā punktā.

Maslow pyramid.

Tagad es cepu kūku - lielu un ar persikiem. Sen nekas tāds nav darīts.

Šodiena pagāja mierīgi. Bija tikai divas stundas, no kurām viena bija fizika, kurā paveicās ar vieglu laboru - tikai sēdēt un fiksēt mērījumus, žēl, ka protokolu nevar veikt tikpat vienkārši. Pēc tam gāju klausīties publiskās runas angļu valodā. Noklausījos visas, izņemot pirmās četras. Speculation on our future. Patiesībā tēma tāda, ka varēja paņemt jebkuru nozari un paanalizēt tās attīstību nākotnē, bet es kārtējo reizi pārliecinājos, ka pirmās ģimnāzijas skolēni ir daudz radošāki (vismaz daļa no runātājiem). Tā teikt, daudzas runas deva vielu pārdomām, pārdomām par visu, ne tikai par nākotni.
Kas attiecas uz manu nāktoni, tad pagaidām tā ir visai noteikta, kaut arī nekad nevar zināt kas un kurā brīdī izmainīsies, tomēr tiekties ir jēga. Dzīvot ar mērķiem tomēr ir vieglāk, lai ko teiktu citi. Arī cīnīties vajag, jo tikai tā var iegūt noturību, pieredzi un pierādīt sev savus spēkus, tikai cīņai ir jābūt ar mēru, jo kāpt pāri līķiem manā uztverē tomēr ir amorāli. Katram sava morāle.
Vēl es pēdējā laikā domāju par Maslova piramīdas augšējo daļu - piederība, pašcieņa un pašrealizācija. Šķiet, ka tur viss ir pārdomāts, bet kāpēc gan nevarētu apvienot abas pēdējās daļas?

Upgrade.

Vakar es jutos vienkārši šausmīgi - likās, ka šī tracinošā rutīna mani nobeigs. Izbesījos godam - ar visām asarām, sarkanu seju, nemitīgu žēlošanos un salauztiem zīmuļiem. Bet saka, ka, tikai tādā stāvoklī esot, cilvēks var patiesi novērtēt savus draugus. Un tik tiešām. Kad pasūdzējos Katei, ka man viss ir pieriebies, apriebies un noriebies un ka vēlos pārmaiņas, viņa pateica "ok tiekamies rīt 7:50 makdonaldā ēdīsim saldējumu ar dubulto karameli". Nekas vairāk man nebija vajadzīgs.
Tā nu mēs šorīt jau pus astoņos bijām centrā un čilīgi sēdējām maķītī un līdz pagurumam smējāmies par celtniekiem un citiem visādiem brīnumiem. Neskatoties uz to, ka pamastoties sliktais garastāvoklis un besis draudēja neatkāpties, pēc šīs pasēdēšanās un karameļu saldējuma es sajutos tiešām labi - pat sniegs vairs nelikās tik neciešami riebīgs. Un par to man jāpasakās tikai un vienīgi manai uzticamajai līdzi jutējai Katei.
Visumā šodien bija laba. Skolā viss kā par brīnumu bija mierīgi, izņemot ugunīgo basketbolu sportā, kas uz 40 minūtēm padarīja mūs vēl aktīvākas un agresīvas, kā rezultātā mēs ilgi bijām nejauki sārtas. Zīmēšanās es lepni pabeidzu uzstādījumu, kuru mocīju jau trīs dienas, bet šodien man viņš likās visnotaļ aizraujošs, un es biju tik iegrimusi zīmēšanā, ka pavadīju studijā vairāk nekā trīs stundas.
Ko es varu izsecināt no šīm divām dienām? Pēc jebkura krituma nāk kāpums, un es varu būt tikai laimīga, ka mani kritumi parasti ir īslaicīgi, bet kāpumi ilgi un skaisti. :)

Students.

Man patīk visu literatūras stundu nopļāpāt par visādām aktuālām tēmām labā noskaņā (laba noskaņa - atvērts Raiņa dzejoļu krājums, par kuru teorētiski bija jārunā). Viena no aktuālajām tēmām ir mūsu augšana jeb novecošana. Liekas briesmīgi, ka jau aiznākamgad es varēšu sevi saukt par studenti, kaut gan pa diviem gadiem es noteikti nepieaugšu tik ļoti, lai varētu atbilst šim vārdam, kaut gan varbūt arī šis vārds iegūs citādu nozīmi. Par vienu gan es varu būt priecīga - visu vasaru es palikšu nenopietnajā 17 gadu vecumā, un, tikai uzsākot beidzamo klasi, varēšu justies svinīgi nopietna. Kaut gan. Ko maina skaitļi? Manuprāt, vecums ir un paliek katra piedzīvotā pieredze un domāšana nevis skaitliski nodzīvotie gadi.