The times they are a-changin'.

Ir laiks kam jaunam. Jaunam gan ārēji, gan, protams, arī iekšēji. Laiks drosmīgākām izvēlēm, lēmumiem un eksperimentiem. Šis ieraksts būs vairāk kā solījums sev, jo vārdos izlikts tas uzreiz šķitīs nozīmīgāks un būs tāds grūtāk pārkāpjams, nekā tās ikdienišķās apņemšanās, kuras piemirstas jau pie pirmajiem kārdinājumiem. 

Šodien parakstījos PETA aicinājumam vismaz mēnesi ieturēt veģetāro diētu. Nav tā, ka būtu kaislīga dzīvnieku tiesību aizstāve, drīzāk vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkam ir tiesības izvēlēties, ko ēst un ko neēst, balstoties uz sava organisma "vēlmēm" un nepieciešamībām. Ja tā godīgi pievēršas dzīvnieku tiesībām, tad arī ādas zābaki, dūnu spilveni un pilnīgs vegānisms būtu visgodīgākā un vispareizākā izvēle, taču mans lēmums mēnesi neēst gaļu ir drīzāk kā eksperiments, lai paskatītos, kā uz šādu pavērsienu reaģēs mans ķermenis, kāda būs gan fiziskā, gan emocionālā pašsajūta. Jau bija reize, kad biju izvēlējusies šādu bezgaļas racionu, un toreiz nebija nedz problēmu izslēgt gaļu no savas ēdienkartes, nedz arī pēcāk atsākt to ēst, atsākt to ēst tad, kad sajutu, ka man gribas un ka tā man ir nepieciešama. Šobrīd atliek vien kārtīgāk pievērst uzmanību tam, kā aizstāšu gaļā esošās vajadzīgās uzturvielas un kā šo visu padarīšanu apvienošu ar ogļhidrātu ierobežošanu ēdienkartē, bet gan jau, ka problēmu nebūs. 

Vēl vienu jauno apņemšanos esmu veiksmīgi realizējusi jau veselu nedēļu, tas ir, apmeklēju rīta vingrošanas nodarbības trīsreiz nedēļā 7.45. Lielisks iemesls, lai pieceltos laicīgi, lai izstaipītos un sāktu dienu tā gaišāk (tas nekas, ka ārā ir tumšs). Pagaidām izskatās, ka ritms nav pārāk nežēlīgs, tāpēc domāju turpināt tādā pašā garā. Nodarbību gaitā nostiprinām gan muguras muskuļus, gan presīti, protams, arī citas muskuļu grupas, taču svarīgākais ir gūtās pozitīvās emocijas un sevis pārvarēšanas prieks. Šīs nodarbības neizslēdz arī jogas treniņus, kas pēdējā laikā ir kļuvuši garāki, daudzveidīgāki un interesantāki. Ja runā, ka veselā miesā mīt vesels gars, tad, skatoties uz cilvēkiem, ar ko kopā trenējos, varu teikt arī, ka veselā garā mīt vesels ķermenis. Kustības, spēka, līdzsvara, koncentrēšanās, izturības un apņēmības simbioze.

Līdz ar to, ka rīti vismaz trīs nedēļā sākas krietni agrāk, parādījies arī laiks, ko var veltīt bakalaura darba rakstīšanai. Šobrīd arī tam esmu noskaņota diezgan kareivīgi. Galvenā lasāmā grāmata, uz kuras vairāk vai mazāk grasos balstīt savu darbu, šobrīd šķiet ārkārtīgi interesanta, un pēdējo reizi, kad to lasīju, laiks kaut kur mistiski pazuda, kas viennozīmīgi ir laba zīme. Protams, pagaidām viss šķiet tāds diezgan miglā tīts, jo ir jāsaprot, ko un kā strukturēt, taču ir skaidrs, ka manā darbā roku rokā ies fenomenoloģija, solipsisms no mūsu dārziņa un jogačāras budisms no austrumu dārziņa. Jo vairāk ko tādu pētu un lasu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mani interesē filosofija un pētniecība, ceru, ka šī sajūta saglabāsies arī turpmāk un ka manis rakstītais darbs būs interesants un noderīgs ne tikai man, bet arī kādam no malas, vismaz darba vadītājam un recenzentam. Bet šobrīd es ar atvērtu un skaidru prātu mēģināšu padarīt filosofijas terminiem bagāto valodu un sanskritā sauktās budisma pamatidejas padarīt par savu ikdienu.

Runājot par ārējām pārmaiņām, tad esmu izšķīrusies par diezgan lieliem jauninājumiem, kurus realizēšu pēc divām dienām. Lai gan ir liels risks, ka nepiestāvēs, taču ar rezultātiem noteikti dalīšos. Bet vienu zinu noteikti - ir interesanti drūmos rudens-ziemas rutīniskos brīžus atšķaidīt ar ko jaunu un kvalitatīvi pilnīgi atšķirīgu, vai nu tās būtu jaunas idejas, vai kaut vai jaunas drēbes. Tad arī to apņēmību un motivāciju ir vieglāk noturēt.

Jogas treneris man pajautāja, lai padomāju par trīs lietām, kas mani dzīvē visvairāk motivē. Šis vakars būs pārdomām bagāts!

Motivational.

Frāzes - "atrast savu vietu", "justies piederīgam" nav nemaz tik izskaistinātas, idealizētas un banālas. Tā nav nepiepildāma ilūzija, neaizsniedzams mērķis, tas ir kaut kas, kas ir atkarīgs tikai no katra paša, no tā, cik daudz cilvēks spēj ieguldīt, jo ticēt veiksmei un liktenim nav īpaši izdevīgi - var pievilt. Es brīžiem jūtos kā dzīves fanāts, jo es zinu un skaidri redzu, ka esmu atradusi savu "īsto vietu", tās nav mirkļa laimes sajūtas, tas ir kas konstants un diezgan viegli sataustāms, jo redzu rezultātus, redzu, kā un kur tas varētu attīstīties arī tālāk. Es plūstu, bet ne bezmērķīgi, es tveru, bet bez tā nereālā stresa un steigas, kas rodas, ja grib notvert daudz un reizē. Nav tā, ka viss visu laiku būtu saulaini un rožaini (tā laikam arī būtu vājprātības vai plānprātības pazīme), taču, savelkot bilanci, tā noteikti rezultātā ir pozitīva un, ja tā būtu līkne, tad noteikti augoša. Redz, pagājušā semestra kursa darbā tik sīki analizētais cikliskums sevi pierāda darbībā, lai arī tāds nosacīts, jo līdz smadzeņu pārslēgšanai un pielāgošanai uz daoistisko sekošanu dabai, apziņas procesus, laiku un intelektuālo piepildījumu noliekot otrajā plānā, vēl tālu, lai neteiktu vairāk. Tomēr tā tiekšanās uz kaut ko augstāku un nepārvaramā kāre pēc zināšanām ir mums asinīs, nerīkošanās un nezināšana šķiet drīzāk kaut kas nesasniedzams, un, ja godīgi, neredzu arī vajadzību sevi tik ļoti pārkārtot.

No vispārīgām un miglainām pārdomām pie konkrētākiem piemēriem, citādi te jau sāk smaržot pēc vienradžiem ar ķīniešu vēdekļiem rokās. Par visu un pēc kārtas.

Studijas nu jau ir izgājušas ārpus universitātes rāmjiem. Daļēji tāpēc, ka jāraksta bakalaura darbs un līdz ar to ir jālasa, jāskatās tas, kas pašai šķiet aktuāls un svarīgs. Arī valodas pilnveidošana vairs nav tikai universitātes lekciju un vienas mācību grāmatas ietvaros - tās ir filmas, tā ir kultūras izprašana un, svarīgākais, Konfūcija institūta kursi, kur grāmatas teksti paliek otrajā plānā, priekšplānā izvirzot sarunas, iknedēļas mēģinājumus izburties cauri rakstiem no ķīniešu ziņu portāla un nemitīgiem smiekliem, apspriežot kultūras īpatnības un sadzīviskas lietas. Brīžiem apstājos un aizdomājos, ka, uh, šis viss taču notiek ķīniešu valodā ar ķīniešu pasniedzēju, šis viss ir tepat, rokas stiepiena attālumā, neticami. Nereti sanāk tā aizrauties, ka šķiet, ka mēģināt kaut ko tulkot un vienkāršot vienkārši nav jēgas, viss ir jāņem un jāpieņem maksimāli. Te palīdz tas, ka ārpus mācībām arī sanāk relatīvi daudz saskarties ar ķīniešu valodu – dažādi pasākumi (piemēram, ķīniešu valodas salons katru otro nedēļu ķīniešu restorānā, kur ķīnieši kopā ar latviešiem pavada divas stundas, abpusēji gūstot labumu, tas ir, mums tā ir iespēja papraktizēt mutisko valodu ar cilvēkiem, kam tā ir mātes valoda, iepazīt kultūru un kārtējo reizi saskarties ar viņu dīvainībām, bet ķīniešiem tā ir iespēja veidot kontaktus valstī, kur viņi nepazīst tik daudz cilvēku, beidzot parunāties savā dzimtajā valodā un kaut cik sajust „savu vidi” – ķīniešu restorāns ar attiecīgu interjeru, viņu mūzika, viņu ēdiens utt., un galu galā tā ir arī iespēja beidzot satikt arī citus Rīgā dzīvojošus un/vai studējošus ķīniešus), lekcijas, vieslekcijas, savstarpēja informācijas apmaiņa, kas arī ir ķīniešu valodā.

Valodas apguvē ir pienācis tas brīdis, kad ar urbšanos grāmatā un video skatīšanos vairs nepietiek, ir nepieciešams iegūtās teorētiskās zināšanas pielietot praksē, tāpēc ir jauns plāns, kuru visiem spēkiem centīšos realizēt – kazi sanāks? Ja sanāks, tad par to runāšu vēlāk, ja nesanāks, - mēģināšu vēl. Viss ir tieši tik vienkārši. Galvenais ir, ka iekšēji ir sajūta, ka iespēju ir daudz, ka pagaidām nav jāiespringst, viss notiek kaut kā ļoti loģiski un pakāpeniski (varētu teikt, ka notiek „pats no sevis”, bet tā arī nebūtu taisnība, jo tomēr ieguldītie resursi nav mazi un nemanāmi, zvaigznes no debesīm pagaidām pašas vēl nekrīt).

Tas, ko ar šo visu gribēju pateikt, ir, ka es esmu apmierināta, apmierināta ar to, kas man ir, apmierināta arī ar to, kā nav, tas ir, neizjūtu tādu akūtu trūkumu pēc lietām, kuru man šobrīd vēl nav vai vairs nav. Es neesmu determiniski noskaņota, nesaku, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, jo tomēr gribas domāt, ka daudz kas ir manās rokās, taču šobrīd neredzu iemeslu dzīties kaut kam pakaļ, neredzu iemeslu trakot un iespringt, jo man patīk tikai tas mazais ikdienas saspringums, kas rodas kārtējo izaicinājumu priekšā. Kādam gan nolūkam vēl papildus ko mākslīgi radīt?

Jogā ir asanas, kuras sākumā šķiet fiziski neiespējamas, bet ar laiku, ja nebaidās, tās ar darbu un milzīgu koncentrēšanos izdodas pievarēt, pēc tam izjūtot tādu labi padarīta darba sajūtu. Uzreiz var daudz cerīgāk skatīties uz nākamajām supercilvēku asanām un jau drošāk mēģināt, jau vairāk ticēt, ka reiz arī tās „būs kabatā”. Tieši tāpat ir arī ar izaicinājumiem dzīvē – universitātē, darbos, savstarpējās cilvēku attiecībās. Ir nedrošība pieņemt jaunus izaicinājumus, ir šaubas un bailes a.k.a „ko gan es tur līdīšu, ko gan es varu”, taču mans pēdējā laika galvenais uzdevums ir iemācīties uzdrīkstēties, noticēt un mēģināt, jo no tā neko nezaudēšu, tikai iegūšu. Arī zaudēšana ir pieredze, arī kļūdas ir mācīšanās, arī vilšanās ir spēcīgas emocijas, kurām ir vieta būt. No tumsas uz gaismu.