Subjective.

Nu re, eksāmens ir uzrakstīts. Nezinu, kas un kā, taču atvieglojuma sajūta ir liela.

Šodienas pārdomas ir saistītas ar sevis attīstīšanu. Prātoju par to, vai ir iespējams garīgi attīstīties un paplašināt savu redzesloku, piemēram, tikai un vienīgi caur grāmatām vai filmām. Enciklopēdijas, zinātniski žurnāli, avīžu kalni un milzumdaudz informācijas. Smadzenēs paliktu daudz faktu, protams, ja ir laba atmiņa. Bet, vai tiktu attīstīts personīgais viedoklis, ja iegūtā informācija netiktu apspriesta ar citiem, ja nevarētu izmantot grāmatās iegūtos argumentus strīdos? Vai tā gūtā informācija nekļūtu par kaut ko dziļi subjektīvu? Kaut ko, kas cilvēka galvā katru reizi iegultos, viņaprāt, pareizajā formā un veidolā. Kaut gan no otras puses, lasot daudz daudzpusīgu litaratūru, varbūt varētu no tā visa izvilkt vienu objektīvu kopsaucēju, kas arī izrādītos pareizais. Nezinu. Manuprāt, attīstīties var tikai caur otra viedokli, caur strīdiem un domstarpībām. Otrs tevi var pārliecināt par kļūdīgu viedokli, tik galvenais neticēt visam.
Uz šīs visai haotiskās nots, kur nekas līdz galam nav skaidrs un kuru īsti nevar izteikt vārdos - pārāk daudz pretrunu - es šodien arī beigšu, un piebildīšu tikai to, ka komunicēt vajag mācēt un no citiem cilvēkiem vajag mācēt gūt vērtīgas atziņas un domas, taču neieslīgt plaģiātismā.

Pigs and Math.

Tadadadā.

Es esmu mājās un arī tuvāko daudzo stundu laikā plānoju te palikt un mācīties, mācīties, mācīties. Protams, tas nav īpaši aizraujoši, taču rīt ir ģeometrija un tad tikai jūnijā ekonomika, bet tas vēl tālu (neizjauciet manas ilūzijas). Pozitīvais ir tas, ka ārā nav labs laiks, un tas netraucēti notur mājās pie grāmatām un kladēm, un nemaz, nemaz negribu iet ārā tajā pelēcībā un drēgnumā.
Vispār paliek tā savādi, ka skola drīz beigsies un ka nemaz nejuūtu to prieku un atvieglojumu. Varbūt tā nospiedošā doma par nākamo mācību gadu traucē, bet varbūt es vienkārši nespēju vēl aptvert, ka pēc šīs jezgas gada garumā var būt arī kaut kas mierīgs un pozitīvs, un atpūtas pilns. Redzēsim.
Viņu lutināja un labi ēdināja. Viņš bija kopts, nekad neslimoja un nestrādāja, taču nomira jauns. Viņa vienīgā problēma - viņš bija cūka.
Kopj, ēdina, lutina un beigās nokauj. Cik skumji ir būt cūkai, taču tas mirklis, ko viņa pavada lutināta, noteikti ir skaists, un varbūt pat atspēko ātro nāvi.
Runājot par cūkām, atkal atcerējos par Animal Farm un to, cik tuvs gan cilvēks var būt cūkai un otrādi.

Marathon.

Hahā, es to izdarīju, un tas nozīmē, ka nemaz tik nīkulīga, kā varbūt izskatos, neesmu. Noskrēju visus 5 km visā tajā lielajā burzmā un dabūju medaļu (to dabūja ikviens) un rimi tašiņu ar visādiem labumiem (arī to dabūja ikviens). Tagad jūtos ļoti varonīgi, jo biju gandrīz pārliecināta, ka jau pēc pirmajiem kilometriem būšu beigta un tālāk došos soļojot, bet viss izrādījās citādi - apstājos tikai tur, kur burzma bija par lielu un pārējo pieveicu vieglā riksītī. Labais.
Arī vakar nodarbojos ar fiziskām, bet pierastākām aktivitātēm - dejoju lielajos dejotāju svētkos Ķīpsalā. Bija baigā Dziesmu un Deju svētku sajūta, un galu galā tāds jau bija šī koncerta mērķis. Visi 2500 dejotāji vienojās dejā, un tas ir tas, ar ko tiešām varam lepoties. Nebeigšu to atkārtot. (:
Kopumā te raksta viens pašapmierināts un priecīgs cilvēks, tiesa gan nedaudz nomocīts. Cilvēks, kurš darāmo darbu dēļ nav paspējis iesauļoties, toties ir noķēris dažus vasaras raibumiņus uz deguna. Cilvēks, kurš šodien dosies uz baletu operā un rīt centīsies sakoncentrēt visus pamatīgi vasarā iekāpušos spēkus konsultācijās.

Smile.

Atcerējos par šīs bildes eksistenci, klausoties par nākamo klases ekskursiju. Gaidāmi tikpat karsti tango?

Museums.

Nekad nebiju domājusi, ka arī matemātikā pienāks brīdis, ka man būs bail no pārcelšanas eksāmena, bet te nu viņš ir! Ģeomterija vairs nav tas, kas man padodas, un es daudz labprātāk ienirtu atpakaļ visādās trigonometrijās, polinomu dalīšanās ar Honeriem un varbūt pat Kardano, lai tikai man vairs nevajadzētu meklēt kaut kādus kaktu leņķus un vilkt kaut kādas projekcijas. Te tev nu bija sapnis par arhitektūru, bet, nu, padoties es nemaz netaisos.

Piepildītas brīvdienas. Dejošana, dejošana, tērpi, kosmētika, uztraukums un visbeidzot ilgi gaidītā skate. Pirmā vieta 49,6 punkti no 50 iespējamiem, un es esmu tik tiešām priecīga. Pirmais gads un jau skate, un jau es varu lepoties, ka dejoju starp tiem, kuriem pirmā vieta ir pa plecam jau kuros gadus.
Muzeju nakts izrādījās diezgan slapja, īpaši sākumā, un garām rindām piesātināta. Likās, ka pēkšņi vai puse rīdzinieku vienā vakarā ir kļuvuši par azartiskiem kultūras mīļotājiem. Vai tā maz var būt jeb tas atkal ir kārtējais gadījums, kad cilvēki uzķeras uz reklāmu un spilgtām afišām? Nez kādēļ parastās dienās neesmu manījusi muzejos vairāk par 5 vai 6 cilvēkiem, un nesen sanāca pat tā, ka izstādi aplūkoju dziļā vientulībā, kaut gan tas nemaz nebija kaut kas uzmanības necienīgs vai slikts - vienkārši muzeji pēdējā laikā savu popularitāti zaudē.
Runājot par redzēto. Cilvēku masas noteikti traucēja visu aplūkot kārtīgi, taču tapat - bija tā vērts. Beidzot tiku uz abām izstādēm, ko vēlējos redzēt, un abas lika man nedaudz vilties. Viena vairāk, otra mazāk. Tajā, kura radīja lielāku vilšanās sajūtu,,pēc manām domām, māksliniekam tiešām trūka izdomas, lai pamainītu motīvus un pāris gadu laikā tika "uzceptas" daudz, manuprāt, vienādas gleznas. Skatījos un brīnījos par šo gleznu mērķi, par to sūtījumu, ko mākslinieks centies nodot cilvēkiem, taču nonācu pie secinājuma, ka, vai nu tur nekādu mērķu un sūtījumu vispār nav, vai nu viņam ir nedaudz slima domāšana(tādu cilvēku nekad nav trūcis). Otrajā bija darbi, kas man tiešām patika, kurus izbaudīju, bet bija tādi, kurus nevarēju saprast un kuri man likās estētiski nebaudāmi, īsāk, daudz kontrastu starp, manuprāt, labo un slikto (par gaumi nestrīdas, zinu). Par citiem muzejiem man nav daudz, ko teikt, viss bija tīri jauki, īpaši man patika Doma laukuma pagalms, tobrīd tumsā mani pārņēma nedaudz fantasmagoriskas sajūtas.

Kopumā es joprojām esmu apmierināts cilvēks, tikai joprpjām nedaudz nomāc visādi skolas pienākumi un fakts, ka nevaru atrast darbu. Tomēr es centīšos.

To flourish.

Nu re, tagad man uz palodzes ir veselas trīs orhidejas, un visas zied.

Zied arī viss pārējais. Smaržo pat gaiss ārā, un pasaule ir zaļa. Šajā siltajā laikā šķiet, uzzied arī cilvēku smaidi, bet citādi nemaz nevar, jo ilgi gaidītais siltums un vasarīgais laiks beidzot ir skāris arī mūs. Tik tiešām patīkami. Atliek vien sagaidīt liecību un pirmās pašmāju zemenes.
Tikai četras mācību dienas un tad tikai eksāmeni un konsultācijas; kas gan var būt labāks? Nezinu, tie eksāmenu un ieskaišu stresi dažreiz ir pat patīkami, un galu galā ir vērts pārbaudīt, vai gada laikā biju ieguvusi no ilgajām stundām skolā un mājās pie grāmatu kalniem kādu labumu. Kaut gan ne jau tas cipars par eksāmenu to rādīs, bet drīzāk jau pašvērtējums un spēja zināšanas pielietot arī dzīvē (hmm, būs grūti vasarā kaut kur pielietot atvasinājumus vai, teiksim, Hornera shēmu).
Pašlaik visai apmierināta rēķinu pagājušo gadu ģeometrijas pārcelšanas eksāmenus, tas nekas, ka nesanāk, bet vēl ir laiks. Rītdien skate, šodien mēģinājums - atbildīgi un svinīgi, taču kā jau viss pēdējā laikā notiekošais arī šis notikums būs patīkams, es vismaz tā ceru. (Vēl priekšā muzeju nakts!)

Viss liekas gaišākās krāsās, viss liekas jaukāks. Man vienalga, ka varbūt izklausos pēc pašapmierinātas muļķes, taču galu galā es varu dzīvot, kā pašai šķiet pareizāk, vai ne? Un šodien man gribas dzīvot optimistiskāk, kaut vai tāpēc, ka varu mosties tad, kad ir gaišs, un ka varu nevilkt miljons jaku un simtūkstošs vilnas zeķu, lai neatsaltu; prieks ir arī par to, ka visas lāstekas - arī tās, kas bija man prātā, - ir beidzot izkusušas un atnesušas jauku pavasari. (:

Ak, dievišķā izsmeltgriba, mūžīgā alka, kas neļauj atkārtot pat vienu nejaušu soli! Tiem dzīve nav apskaidrības riņķis, ko slavējuši visu laiku prātnieki, bet gaisā izšauta bulta, kas neatgriežas nomirt vairs uz savu šūpuli.

J.Ezeriņš

Penguins.

Diemžēl man pazuda jebkāda vēlme rakstīt. Varbūt tāpēc, ka es rakstu daudz un dikti skolā un skolai, tāpēc mani resursi un rakstītprieks pamazām tiek izsmelti. Pavisam īsumā - viss ir labi, dažbrīd pat ļoti, dažbrīd - ne tik. Ar nepacietību gaidu skolas beigas, saules staru kvantitāti un jauko "nekā nedarīšanas" sajūtu, kura noteikti ilgs ne vairāk par pāris dienām, jo vēlāk apniks, bet tāpat. Trīs eksāmeni un brīvība, tālāk tikai baleta stanga, varbūt (cerams) arī kāds darbs un visādas vasarai piederīgas lietiņas.

Bet pagaidām viss. Šoreiz bez gariem aprakstiem un haotiskām domām. Tikai sausa atskaite, atvainojiet.

Warm.

Neticami. Šodien termometrs rāda 22 grādus, un man pagalmā ir izplaukušas pienenes un balti zied kaut kāds kociņš. Es nemaz nerunāšu par to, ka pasaule beidzot ir kļuvusi zaļāka un līdz ar to arī krietni pievilcīgāka manam acīm, jo tas jau tāpat ir skaidrs un gari teikumi tam nav vajadzīgi.
Kas jauns? Nezinu, tik tiešām. Viss joprojām rit vienmērīgā plūsmā, un mazās krācītes, kas ik pa laikam gadās ceļā, pagaidām pārvaru veiksmīgi.
Vakar trīs stundas sēdēju Operas parterī un skatījos baletu. Trīs cēlieni satriecošas dejas un viss zem pasakas nosaukuma un sižeta "Apburtā princese". Sentimentāli un rožaini, taču tas nemaina manu attieksmi pret baletu, turklāt klasisko. Ar kustībām parādīt visu pasaku, neizlaižot nevienu sižeta epizodi. Skatīšanos nedaudz apgrūtināja tas, ka man vakar ļoti, ļoti sāpēja muskuļi - ne tikai kāju, bet arī muguras un plecu. Sēdēt sāpīgi, staigāt sāpīgi, pieliekties sāpīgi, īsumā, biju ļoti ierobežota kustībās (kustēties jau kustējos tāpat kā vienmēr, bet visu pavadīja sāpes, kuras parasti nav tik stipras). Nezinu, kas tam visam bija iemesls - tāllēkšana skolā vai klasika dejošanā -, taču nebija patīkami un arī šodien nav.
Turpinot šodienas tēmu. Man šovakar būs kārtējais koncerts - mazāks, taču uztraumumam tāpat būs pamats. Gan jau ar gadiem pieradīšu, tāpat kā pieradu, dejojot Dzintariņā.

Vipendroni un žandarmi.

Šodien es oficiālu varu paziņot, ka atpūšos uz pilnu klapi un daru NEKO. Patiesībā kaut ko jau bišķīt daru, bet tas viss ir tikai manas atpūtas labā, piemēram, visādu interesantu stāstu un lugu lasīšana, zīmēšana, ņemšanās ar brošām, filmu skatīšanās un tā tālāk.
Piektdiena bija galīgi jauka. Tik sen nebija tā sēdēts. Šādos vakaros zaļā gaisma tiek dota kūciņām, desām, šokolādēm, čipšiem un visādām citādām neveselīgām lietiņām, smieklu šaltīm, stulbām dejām un jautriem video. Šos vakarus var nosaukt arī par Raiņa dzejas vakariem, kaut gan ar dzeju tiem ir visai vāja saistība. Galvenais uzsvars tiek likts uz VIPENDRONIEM un dažnedažādiem žandarmiem.

Es mīlu šo laiku, es mīlu tos narcišu kalnus, kas pārdodas ik uz stūra, tos saules starus, kas kļūst arvien siltāki, un plusus uz termometra. Tādā laikā viss liekas gaišāks un vieglāk izdarāms, un pat eseju tēmas angļu valodā, kas klasē likās biedējošas, tagad vairs neliekas tik briesmīgas, un, iespējams, es paveikšu šo 400 vārdu (labi, ka nav daudz) ietilpīgo rakstu darbu jau brīvdienās, piemēram, rīt. Vēl rindā stāv recenzija un viens pārdomu darbs literatūrā, kuriem gribu veltīt maksimālu uzmanību tāpēc, ka jūtu, ka tagad beidzot man ir uznācis tas periods, kad rakstīt liekas vienkāršāk un interesantāk.
Vēl tikai pāris nedēļas līdz manai paradīzei - līdz vasarai. Es staroju.