Mortals.

Un te nu es esmu. Pat nezinu, kur ir šis "te", jo šķiet, ka tās robežas pēdējās dienās tādas ļoti paplūdušas. Pārmērīgums nogurums, asaras un atmiņas, bet tas jau laikam piederas pie lietas, un mūsu kultūrā izslavinātais kults šādos gadījumos sērot, raudāt un plēst sev matus ārā, lai arī muļķīgs, bet tomēr kaut kur iekšā sēž. Austrumos kaut kā skaistāk tas viss notiek. Aizvadīt ar smaidu, ar domu, ka tur, citur, būs labāk, vieglāk un skaistāk, bet tam vēl ir jātic - ka ir tāds "citur". Mūsu apsūbējusī un gaužām iepelējusī ticība jeb nu jau diezgan skaudrā neticība brīžiem padara lietas daudz drūmākas un krietni egostiskākas. Ne jau ticēt Dievam vai arī būt fanātiski reliģiozam, bet ticēt vismaz kaut kam, kaut vai sev un tuvajiem, kaut vai vienradžiem, vienalga, bet vismaz pie kaut kā turēties. Lai gan jēga? Nezinu, vismaz kaut kas, kas ļauj abstrahēties no sevis dievināšanas kulta, no domāšanas tikai par sevi, no sāpīgā egocentriskuma. Kam ticu es? Labs jautājums, jo man nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka ticēt ir vieglāk, var novelt vainu. Bērnībā ticēju raganām un zobu fejām, tas izskaidroja visādas parādības, arī to, kāpēc krīt ārā zobi un kāpēc to vietā zem spilvena parādās monētas. Vismaz kāds prieks no zobu maiņas, un, iespējams, tāpēc man nav bail no zobārstiem. Varbūt, ja es ticētu aizkapa dzīvēm un visādām astrālajām pasaulēm, nebūtu arī bail no nāves, bet, ej nu sazini, varbūt es racionālais tāpat kaut kur spītīgi paliktu turēdamies. 

Un pieskaroties literatūrai.

Nepietiek ar to, ka mūsu pašu literatūra nekur spoži nespīd, mēs vēl izdomājam tulkot grāmatas par kakām, pareizāk, par suņu kaku struņķīšiem. Nekā personīga, tiešām, neesmu to grāmatu nedz lasījusi, nedz rokās turējusi, bet, ja godīgi, šis daiļskanīgais nosaukums jau vien izraisa aizspriedumus, ar kuriem gan nevajadzētu lepoties, bet ar kuriem pietiek, lai rastos negatīvs viedoklis. Iespējams, autora izslavinātā humora izjūta un jautrais prāts tik tiešām ir kaut kas ģeniāls, bet es tomēr ticu, ka mūsdienu bērniem joprojām var atrast arī aktuālākas tēmas un varoņus par kakām un sarkanmatainām desiņām. Tas tā, nelielai atkāpei.

Writing and literature.

Parunājām par morālām preferencēm, loģiskiem spriedumiem un visādām citām gudrām lietām, ko rakstot diemžēl izmanto tik maz. Lai gan pilnīgi objektīva eseja diezin vai ir iespējama, tomēr tuvoties kaut kam patiešām racionālam, loģiskam, saprātīgam un vismaz tuvināti objektīvi ir iespējams, vienīgi tas netiek darīts, pārsvarā piedāvājot lasītājiem tikai ko visnotaļ vienpusīgu un ar bagātīgu subjektīvu epitetu klāstu. Kā romānos, kā pasakās, kā stāstos un dzejā, bet tā jau nu būtu cita nozare. Bet, runājot par šo nozari, vēlos pakomentēt Margaritas Perveņeckas rakstu Satori e-žurnālā 2012-1 „Pišu latviski”, kur autore diskutē par literatūru, rakstniecību Latvijā. Sulīgā, asā valodā viņa runā par to, kas sasāpējies arī man, un izvirza dažus visnotaļ domāšanas vērtus jautājumus, teiksim, par to, kāpēc citās mākslas nozarēs Latvija spēj „nest savu vārdu” pasaulē, bet literatūra ir kaut kas tāds, kas ir knapi zināms pat starp latviešiem. Kāpēc? Kāpēc tas nav veicināts un atbalstīts? Kas vispār ir rakstnieks un kad cilvēks var sevi par tādu saukt? Vai sešdesmit gadus vecs santehniķis, kas uzrakstījis vienu bulvāru romānu ir rakstnieks? Kādēļ nav skolu un studiju programmu, kas māca rakstīt? Jā, jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu, bet skaidrs ir viens – tas ir kaut kas tāds, ko es vēlētos saprast, tas ir kaut kas tāds, par ko varētu cīnīties, rakstīšana un literatūra ir tas, ko varētu mācīties un mācēt. Tā teikt, kaut kas dvēselei. Lasot M.Perveņeckas rakstu, paliek skumji, ka ir tik maz cilvēku, kas spēj izteikties tik ļoti bagātīgā valodā, tā, ka ir bauda lasīt, bauda izgaršot vārdus, tā, ka var redzēt, ka cilvēks ir inteliģents, neskatoties uz dažām rupjākām notīm. Mēģināt.

Silence

Nākamā nodaļa, bet visdrīzāk gan, ka vēl tā pati. Ironiski, kā viss mainās vietām, mainās tā, ka knapi var izsekot līdzi, un es šoreiz nerunāju par ceriņiem, kas, tikko uzziedējuši, jau grasās ziedēt nost, bet gan par to, kas sasāpējies, lai gan laikam jau vienalga. Ir labi, ja ir kāds, kas atver acis, ir labi, ka kāds pasaka, kas ir un bija slikti, es to novērtēju. Es tik ļoti kļūdījos, bet vismaz tagad ir vieglāk, to apzinoties. Visu izmest ārā un atvieglojumā pasmaidīt. Vai nav lieliski? Ja vien, bet viss ne tuvu nav tik vienkārši. Tomēr, ja dzīve būtu par vienkāršību, tad nebūtu interesanti, tāpēc tagad jāpiņķerējas. 

Tik skaista nakts, tik skaists vakars, kaut kas, pēc kā es ilgojos visu to laiku, kad naktis bija aukstas un drēgnas. Beidzot. Beidzot var atvērt logu un klausīties negaisā vai arī klusumā, tādā siltā klusumā. Taču tikai tādā laikā var nomierināties, žēl tikai, ka negribas gulēt, gribas pagarināt šo brīdi, izdzīvot katru vakara minūti, sekundi. Ja vien tās nepaietu tik sasodīti ātri. Jau atkal par laiku, jau atkal par neko, jau atkal šis "jau atkal". Ha, šķiet, ka es virzos nevis pa spirāli uz priekšu, bet gan tinos apkārt kamolam, kas vienkārši nekur neved. Nekas. Progress visam pamatā. 

Klusums.

Maturity.

Viss sajucis kopā, emocijas ar sapņiem, realitāte ar domām. Tāds galīgs apjukums. Daudz darāmo darbu un apņemšanās, kas mijas ar neciešamu vēlmi nolaist rokas, bet nav manā dabā. Es ticu, ka šis būs tikai tāds periods, kad es vienkārši tikšu visam cauri, kad sapratīšu vismaz daļu sevis un salikšu kaut mazumu pa plauktiņiem. Tad būs atvieglojuma nopūta un neviltots prieks, jo tādam arī jāiedala vieta. Ne tikai siltos maija vakaros, kad skan patiešām dvēseli sildoša mūzika, bet arī vienkārši dzīvojot, vienkārši izbaudot dienu un to, kas ir dots, jo dots neapšaubāmi ir daudz. Es nedrīkstu pievilt sevi, lai arī ko es būtu izdomājusi, es nedrīkstu vilties, zaudēt jēgu, lai arī cik sausi tas nebūtu, bet nihilisms mani nogalinātu.

Un šonakt tiešām neguļ tik daudzi, kaut gulētu es. Varētu pierakstīt pilnas klades, bet bail, ka tā būs veltīga papīra tērēšana, varētu uzrakstīt simtiem vēstuļu, lai ļautu saprast citiem, kā jūtos, ļautu ielūkoties tajā, ko redzu es savām acīm, dzirdu un domāju. Pat debesu krāsu un klusumu sīkās niansēs. Bet kam gan tas vajadzīgs? Katram jau tā pietiek, ko lasīt, ko domāt. Varētu arī jūsmot. Nē, jūsmot un rakstīt, atkal pārāk saldi. Vēlmes veļas pār muti un rauj uz pusēm, bet nepiepildīt. Netaisnība, jā, es apzinos, ka vienmēr un visur, bet šo domu pieņemt - nezinu. Jāpieaug.

Evening.

Vakars tumšs. 

Nesaprotu, kur pēkšņi rodas visas tās emocijas, kas pilnīgi vai gāžas ārā, kuras pat nav iemesla šoreiz savaldīt vai apslāpēt, jo šķiet, ka paliks vieglāk pēc tam. Atkal sakrājies. 

Nepatīkami, ka no emocionālā līmeņa tas viss kaut kā pamazā pāriet arī fiziskā, un es jūtos galīgi sašļukusi. Nav spēka un vēlmes sapurināt sevi, un ķerties jebkam klāt, jo zinu, ka nespēšu tam veltīt tik daudz spēka un apņēmības, lai tas, lai arī kas tas būtu, tiktu izdarīts kvalitatīvi, ar tādu labu padarīta darba pēcgaršu pēcāk. Šovakar būs pārdomas, cerams, ka ne gaužām tukšas, klasiskā mūzika, zaļā tēja un olīves. Kaut kā sevi jālutina, lai vieglāk aizmigt. Miers, pilnīgs miers, gan ārpus gan manis, gan iekšēji, ir tas, kas šobrīd būtu nepieciešams. Pilnīgi skaidrs, lai arī noguris prāts un nedaudz mākslas, kas atslābinātu. Te nu es atkal aizrāvos, apcerot to, kā vajadzētu, bet to vizualizēt ir gaužām patīkami, lai arī muļķīgi.

Labā ziņa ir tā, ka bez tukšām sapņošanās, es reāli plānoju un tuvojos kaut kādām taustāmākām lietām, kas kaut kā bīdīs manu turpmāko dzīvi un veidos pamatu tam, ko es turpmākajos gados darīšu. Cerēt ir apnicis, tāpēc jāķeras vērsim pie ragiem un jādara, jādara un vēlreiz jādara. Tikai spēku tam visam un nedaudz gaišākas krāsas. Paldies.

Lai arī nav ziema.

Let's be.

Ekonomikā visa tāfele sazīmēta, saķēpāta pilna ar visādiem grafikiem, burtiem, bultiņām un ķeburiem. Ik pa piecām, nē, trim, minūtēm tiek atkārtota frāze "Let's be", kas ausīs griež līdzīgi kā nagu skrāpēšana pret tāfeli. Pa šīm lekcijām esmu paspējusi izpildīt trīs angļu valodas testus, paspēlēt dumjas, bet smieklīgas spēlītes, virtuāli pakomunicēt ar cilvēkiem un izpētīt visu, ko vien var izpētīt šajā auditorijā. Lai arī cik nejēdzīgi tas izklausītos, tas tāpat šķiet aizraujošāk, nekā sekot tam, kas notiek ar visādiem makroekonomiskajiem lielumiem un parādībām, kad uz tiem/tām iedarbojas visvisādi faktori. Makroekonomikas grāmatas un vienkārši ziņas lasīt ir daudz interesantāk, tur vismaz kaut kā loģiski, kaut kā saistīti. Jau simto reizi brīnos par to, ko es šeit vispār daru, bet tad attopos, ka, jā, pienākums, stulbs un sauss pienākums, lieta, kas jāizdara līdz galam. Runā, ka dzīvē tādu būšot daudz, tad nu atliek pārējās lietas darīt kvalitatīvi un ar atdevi, lai beigās vismaz ir, ko atcerēties, lai ir vismaz kāda vērtība un jēga. Man šķiet, ka tieši vecumdienas ir tas, laiks, kad, atskatoties atpakaļ, var atrast vai neatrast jēgu nodzīvotajiem gadiem, jo tagad meklēt nav vērts, viss vēl simttūkstoš reizes mainīsies, tagad var sākt būvēt to, ko vēlāk varētu saukt par jēgu. Bet es atkal atkārtojos. Būvēt un jaukt, mainīt un iesaldēt vai varbūt vienkārši nedomāt, neplānot un neanalizēt.  Ir atkal auksti, un aukstumā nāk aukstākas domas un sajūtas, instinktīvi gribas siltumu, sapratni un sarunu, bet visi ir vienā aizņemtības mutulī. Let's be. Vēl divdesmit minūtes. 

Nekas tā neiedvesmo, kā sava stāvokļa bezcerīguma apziņa.

Albērs Kamī

Chronophobia.

Pagājušas šoreiz visnotaļ garās maija brīvdienas, un atkal jānirst ar galvu darbos un pienākumos, bet vismaz ir spēks, vēlme, kas jau ir labs sākums. Vel viena labā ziņa ir tā, ka drīz nāks eksāmenu laiks, kas, cerams, ļaus man mainīt to, ko vēlos, kas pavērs jaunas iespējas un dos kādu jaunu stimulu (Kādu brīdi es varbūt pat būšu apmierināta ar savu izvēli!) Līdz ar eksāmenu laiku nāks vasara, un laiks skrien sasodīti ātri - diena it kā velkas, bet nedēļa paiet nemanot, nemaz nerunājot par mēnesi. Ja tā turpināsies, tad drīz es būšu pavisam veca, bet tādām paŗdomām laikam vēl par agru. Varbūt man ir chronophobia? Lai gan drīzāk man nekādas fobijas nav, es vienkārši beidzot pamanīju, ka ir maijs un ka man ir 19 gadu, kas ir gaužām maz, ja spriež pēc gūtās pieredzes, nodzīvotajām minūtēm, izlasītajām grāmatām un izmestajiem vārdiem. Tomēr arī tas kaut kā nemodina vēlmi kļūt vecākai, jo šis vecums sniedz diezgan plašas iespējas, respektīvi, arī brīvību, ir tiesības mētāties ar viedokļiem, un netikt uzskatītai par nestabilu personu, ir tiesības nezināt, kur un kāpēc es atrodos, pat, ja mana nostāja vienubrīd var būt visnotaļ radikāla, ir tiesības, un pat ir nepieciešams mainīties, jautājums gan ir, cik ļoti tas ir iespējams. Šobrīd ir tāds labs laiks, lai kaut ko mainītu, bet tas atkal ir tikai teorētiski, jo, kad sāk ķerties vērsim pie ragiem, izrādās, ka tas nemaz nav tik viegli un ka to ragu ir pārāk daudz. Tad uznāk diezgan liela bezcerības sajūta, kas savukārt rosina slinkumu, un tas mazpamazām pāriet tādā ļoti stabilā "man vienalga" pozīcijā. Te tev nu bija pārmaiņas. Pozitīvais aspekts šim visam ir tas, ka es vismaz nedaudz esmu izķepurojies no savas vēlmes darīt daudz, pat nezinot tam īsti jēgu, tagad ir tā mierīgāk, nosvērtāk, mazāk trauksmes. Redzēs, kā būs.

We all fear the march of time: time waits for no man. The fear of time is often a reflection of the most basic, and most powerful phobia: the fear of death. As we age, years seem to pass so quickly, and we struggle with the ravages of time. All of us must face the changes time brings: to our faces, our bodies, and our careers and relationships. Sometimes, time can seem like the source of great upheaval.

If you suffer from Chronophobia, you may be overly sensitive to time, and feel powerless to control it. We have a limited life span, and it’s very difficult for us to accept. This is quite natural and understandable. However, in order to enjoy life and get the most out of experience, we need to conquer the fear of time.

http://www.fearofstuff.com/nature/fear-of-time/