Time is running out.

Es nesaprotu, kur paliek laiks, es priecājos, ka plānotājs ir datorā, tā ka visam pietiek vietas, es esmu nogurusi, bet apņēmības pilna. 

Šis gads, nē, šis rudens ir tik piepildīts kā vēl nekad, un laikam galvenokārt tāpēc, ka kā vēl nekad nododos lietām, darbiem un mācībām. Tā bumbulēšana, kas ir tagad, drīzāk ir nevis slinkošana, bet tiešām nepieciešamība, lai pēc tam varētu sapurināties un darboties tālāk. Uz galda, pie galda, uz palodzēm stāv milzīgas čupas ar pierakstītiem papīriem, kurus palasot brīnos, kad tas viss tika paspēts, galvā čum un mudž visādi hieroglifi - daži ar jēgu, daži vienkārši tāpat aizķērušies. Kustība, jā, kustība ir tas, kas mani vienmēr ir vilinājis un noturējis, apzinos, ka, iespējams, tāpēc, ka apstājoties nezināšu, ko ar sevi iesākt, tagad vismaz ir sevis realizēšana lietās, kur jūtu, ka jūtos droši un īstajā vietā. Jūtu, ka jūtos, jā. Rakstīšana pēdējā laikā nav no tām stiprajām, drošajām lietām. 

Visa nedēļa ir šodiena, viss mēnesis ir šonedēļa.

Rakstīšana varbūt ir aizvirzījusies otrajā plānā, taču godpilnajā, prožektoru gaismas apspīdētajā pirmajā vietā izvirzījusies lasīšana. Daiļliteratūras, jā, antropoloģijas, hieroglifu, ziņu, reklāmu, blogu, uzdevumu, mācību grāmatu, Āzijas civilizāciju vēsturu, matemātikas uzdevumu, dažādu pierakstu un konspektu lasīšana ir šobrīd tas, kas mani nodarbina visvairāk. Un tas laikam ir labi, jo nemitīga informācijas plūsma smadzenēs izraisa domas, kas ļauj nedomāt par to tumšo ārprātu aiz loga, ārējo un iekšējo aukstumu un aprīto laiku, kuru es nekad, nekad vairs neatgūšu.

Bla.

Sēžu universitātes kafejnīcā un mācos kārtējam hieroglifu testam, mācīšos arī mājās pirms privātstundas un uz ielas pirms kursiem un atkal mājās pēc kursiem. Viss mācībās, un tas ir labi, prāts nodarbināts un galvā daudz visādu jaunumu, šoreiz gaužām derīgu. Tikmēr Ķīlis saka, ka vajag samazināt mājas darbu skaitu skolēniem, un īstenībā pareizi vien ir, negulēt viņi paspēs universitātes laikā. Lai priecājas un mācās skolā, kur komunikācijas ceļā, ar skolotāju palīdzību un svaigi gūtām zināšanām viss process kļūst daudz noderīgāk un patīkamāk. Tas noteikti nemazinās mācību kvalitāti, jo mācīties un gatavoties brīvprātīgi mājās neviens nekad neaizliegs un nemaz nevēlas to darīt. Nebūs trakas bērnu mocīšanas. Varētu vēl atvieglot viņu somu svaru, būtu pavisam labi. 

Studentus gan vajag mocīt, citādi vismaz universitātē radies iespaids, ka daži te atnāk tikai paizklaidēties, turklāt par valsts naudu, par nodokļu naudu, jā. Netaisnīgi, un tādiem vēl maksā stipendijas. Un tie nabadziņi, kam eksāmena dienā kaut kas nomisējās vai vienkārši vidusskolā nepaveicās ar skolotāju, kas par savām studijām maksā, raujas un plēšas, lai tikai gūtu maksimālo no tā, kas tiek piedāvāts, paliek muļķu lomā un var tikai cerēt, ka kaut kad ierotēs budžetā. Protams, pārspīlēti, jā, taču izskatās gana patiesi. Studējot budžeta, es jūtu pienākumu, jūtu, ka, ja jau manī investēja valsts līdzekļus, tad man arī jāpierāda, ka tas bija tā vērts, ka es esmu tā vērta un jāmācās ne atzīmju dēļ, bet gan jāizmanto iespēja un pēc iespējas akadēmiski jāpilnveido sevi, īsāk, jāizglītojas. Tik daudz par sasāpējušos izglītības tēmu. Bet, tā kā es redzu, ka kaut tiek bīdīts (IZM), tad tik bezcerīgi šis viss vairs nešķiet.