Characteristic.

Kad nekas īpaši plaši rakstāms nav noticis, tad ir pienācis laiks pastāstīt par visādiem ikdienas sīkumiem, kuri mazpamazām sāk šķist arvien pašsaprotamāki.

Iekšā visi draudzīgi, ārā - lielākie ienaidnieki jeb par metro.

Guangzhou iedzīvotāji lepojas ar savu metro, kā nekā pāris gadu laikā tika sabūvētas līnijas viscaur pilsētai, tomēr, kā jau rakstīju iepriekš, cilvēki nespēj tikt līdzi milzīgajām pilsētas pārmaiņām un attīstībai, tāpēc braukt ar metro parasti ir vesels notikums, īpaši, ja to nākas darīt sastrēgumstundā. Cilvēku bari, ko cenšas kontrolēt, ierobežojot tos ar sarkanajām lentītēm, policistu bļaušanu rācijās un nožogojumiem, nesas kā cunami. Durvis atveras un tie, kas bija iekšā, veļas ārā, bet tie kas ārā - cenšas tikt iekšā. Nav tā, ka būtu "iekšā iespiedēji", bet varbūt tas tāpēc, ka tas viss notiek diezgan dabiskā veidā. Kaitinošākais šajā visā procesā ir tas, ka šeit nedarbojas likums "sākumā palaid ārā un tikai tad kāp iekšā", izmantojot elkoņos un visas iespējamās iespiešanās, ielīšanas prasmes, cilvēki, neskatoties uz to, kas un kā viņiem notiek apkārt, mēģina atkarot savu vietu zem saules a.k.a iekš metro. Ja cilvēki nekrīt ārā, tad durvis aizveras un visi draudzīgi, šī vārda tiešākajā nozīmē (jo visi ir viens otram pie sāniem), brauc tālāk, līdz nākamajā pieturā ir jāturpina cīņa par palikšanu vai izkāpšanu no metro. 

Tie, kas sēž, un jāsaka, ka arī bieži vien tie, kas stāv, laiku velti netērē un spēlē spēlītes telefonā vai skatās turpat seriālus. Neatkarīgi no vecuma, visi ieurbjas savos viedtālruņos, līdz attopas, ka ir jālec ārā. Ne reizi neesmu redzējusi, ka kāds būtu lasījis avīzi, kur nu vēl grāmatu, bet, nu, nav viņiem tā pieņemts laikam. 

Komforts tikai mīkstajiem un kur acis rāda jeb par tualetēm.

Tas, ka te gandrīz nekur nav podu, mani nepārsteidza, biju jau to dzirdējusi. Pat lielveikalos, muzejos, principā da jebkur tualetes podu vietā ir parasti caurumi, kuri arī, ām, tādi pārdodas uz ielas. Tā kā mēs dzīvojam ārzemju studentu kopmītnēs, tad mums ir paveicies ar tādu ekstru kā podi, taču, teiksim, universitātē esam jau gluži labi pieraduši pie caurumiem. Tas, protams, atrisina to, ka nav apčurātu malu, taču nezinu, vai ir labāk, ka ir apčurāta grīda, un, izejot no labierīcībām, vienmēr ir tā pretīgi sajūta, ka ar tādām zolēm pēc tam vēl visa diena jāstaigā. Uz tualetes papīru arī lielākajā daļā gadījumā ir velti cerēt, bet, ja tas ir, tad visbiežāk karājas ārpus kabīnītēm. 

Cita lieta ir ar bērnu dabīgo vajadzību nokārtošanu. Bērni to dara tiešām jebkur. Ja tu redzi mazu bērnu čurājam vai darām pat nopietnākas lietas uz ielas, tad nav iemesla pārsteigumam. Lielākajai daļai nav pamperu, bet apģērbs ir ar caurumu starp kājām (pliku dibenu), lai visu var nokārtot ātri uz problēmām. Es tik prātoju par to, kādā vecumā bērns saprot, ka labāk darīšanas nokārtot tualetē nekā uz ielas.

Labāk veikalā iedarbināsim kondicionieri nekā ledusskapi jeb par to, kas notiek veikalos.

Sākumā biju šokēta, kad atskārtu, ka veikalos nav, piemēram, tādas piena nodaļas, nav ledusskapju, taču vēlāk pamanīju, ka daži vientuļi ledusskapji stāv gan, kur iekšā ir pāris jogurti un kaut kas pienveidīgs, bet, jā, principā viss tiek turēts vienkārši plauktos, arī olas, piena dzērieni, liela daļa jogurtu, gaļa vienkārši karājas vai stāv uz letes, tas pats ar zivīm. Man, ja godīgi, nav ne jausmas, kā tur tas viss nebojājas, bet viens ir skaidrs - tie jogurti, kas stāv nedēļām plauktos, ir sasūcināti ar visiem iespējamiem konservantiem, bet sojas piens ir taisīts no pulvera, ko viegli var noprast, lūkojoties uz balkusesošajiem plauktiem, kas ir piekrauti ar dažnedažādiem pulveriem - piena pulveris, sojas pulveris, riekstu pulveris, putras pulveris, kartupeļu pulveris, zupas pulveris un tā tālāk. Pulveri un ātri pagatavojamās lietas viņiem ļoti patīk, varētu teikt, ka te ir Roltonu paradīze, un, jāsaka, ka ķīnieši to visu arī tiešām pērk. Arī mēs kaut kad sākumā pamēģinājām, bet jau pēc tā vien, kā smaržoja, t.i., smirdēja istaba, var noprast, cik ļoti neēdams tas viss ir. Cepumu un visādu našķu pārbagātība liek aizdomāties par to, kāpēc veikalos nav atrodama šokolāde, batoniņi un normālas konfektes, bet acīmredzot, jau atkal, nav pieņemts, iegājies. Nav tā, ka vispār, vispār nav, bet, teiksim, ir labi, ja trīs šokolādes veidi, kas visi ir salīdzinoši ļoti, ļoti dārgi. Kafija arī tikai pulverīšos, no siera arī ne miņas, bet tam arī vien no iemesliem varētu būt tas, ka nav ledusskapju, kur to turēt. Šo lietu ļoti pietrūkst, taču tās gluži labi var aizvietot ar zaļo tēju, augļiem un citiem labumiem. 

Spalvas starp mežģīnēm jeb par to, ka rietumu skaistuma uzskati uz lielajām pūļa masām nedarbojas.

Diezgan manāmi ir tas, ka lielākā daļa ķīniešu meiteņu pieturas pie dabīgā skaistuma dažās tā izpausmēs. Ar to es domāju, ka padusēs bieži vien ir mūža meži, līdzīgi arī uz kājām. Kas interesanti - tas neliedz viņām krāsoties, krāsot matus un valkāt maksimāli sievišķīgas drēbes. Veikalos viss mirdz un laistās no mīlīgām kleitiņām, īsiem svārciņiem un apakšveļas ar rišiņām, bet tas viss tiek vilkts uz, tā teikt, mums nepierasta ķermeņa. Nav tā, ka tā būtu visām dūdiņām, taču, ja jau manu tādu parādību diezgan bieži, tas nozīmē, ka tas šeit ir visai izplatīti (lielisks arguments, es zinu). Sievišķīgās, romantiskā stila drēbes parasti tiek kombinētas ar ārprātīgiem, prātam neaptveramiem apaviem. Pārsvarā viss ir uz platformām, pat botas, kurām te ir tiešām liela piekrišana. Kurpēm klāt ir piekabināti visādi spīguļi un mirdzuļi, platformas arī spīd un laistās, bet krāsas ir visneiedomājamākos toņos. Pat puiši mums vienreiz pajautāja, kāpēc ķīniešu meitenes valkā tik dīvainus apavus, un es tiešām nesaprotu, kāpēc. Nepatīkami ir arī tas, ka līdz ar to arī mums atrast ko gaumīgu veikalos ir praktiski neiespējami. (Jāņem vērā tas, ka es te rakstu par vidējo ķīnieti un parastajiem veikaliem, nevis par skaistajām, turīgajām ķīniešu lēdijām ar tiešām izsmalcinātu stilu un par normālajiem lieveikaliem).

Ar sievietēm viss nu būtu skaidrs, bet ar vīriešiem arī nav mazāk dīvaini. Te viņiem patīk audzēt garus nagus. Tas esot tāpēc, lai parādītu, ka viņi nestrādā smagu darbu, bet izskatās, ai, nu tiešām, tiešām pretīgi. Gari nagi nav vienkārši tādi, it kā būtu aizmirsts nogriezt, bet gan normāli - kādi 4-5mm virs pirksta. Īpaši atbaidoši izskatās normāli vīrieši uzvalkos un ar tik gariem nagiem, vai arī stilīgi jaunieši, kuri šos savus nadziņu i nedomā noslēpt. Lepoties? Hmm. 

Tik garus es gan neesmu redzējusi, bet skaisti, vai ne?

Mans saraksts ar savādajām lietām ne tuvu nav galā, bet šodienai, domājams, pietiks. 

Theatre.

Tad nu tā, Canton fair.

Pēc atteikuma pirmdien mani biedri bija skeptiski noskaņoti - nav labi, ka ar mums tā rīkojas, jo te vajag, te nevajag, vēl nāk vērtēt kā tādas preces un vispār viss šis ir ļoti slideni. Es viņiem piekritu par visiem simts procentiem, taču vilinājums aiziet un paskatīties, kā tad tās lietas notiek bija pārāk liels. Tad nu vakardien vakarā aizsūtīju šīs visas fake buyers padarīšanas organizētājam īsziņu, vai ir iespējams vēl piedalīties, un šis atbildēja, ka vajagot viņam uz e-pastu vēlreiz aizsūtīt mūsu fotogrāfijas. Pazemojoši, bet neko, aizsūtīju savu un divu kursabiedreņu, kas arī nolēma piedalīties, fotogrāfiju. Pēc 10 minūtēm puisis paziņo, ka mēs drīkstam  doties divatā, trešā meitene izskatoties pārāk jauna, savukārt mums ir jāapģērbjas tā, lai izskatāmies pieaugušas. Lai iet!

No rīta saņemu īsziņu ar tekstu, ka ir iespēja, ka viņa boss mūs nelaidīs iekšā, ja izskatīsimies pārāk jaunas, bet arī tas mūs neapstādina, un pulksten vienos esam norunātajā vietā pilnā gatavībā. Norunātā vieta ir metro stacija, kur sapulcējas ap 40 studentu, gatavi tēlot ietekmīgus biznesmeņus. Cilvēki ir visdažādākie - i baltie, i melnie, i meitenes, i puiši, i veci, i jauni, īsāk, viss, ko vien var vēlēties. Katram izdala čupiņu ar vizītkartēm un piekodina iemācīties savu vārdu. Kā nu gadījās, kā ne, man tika vizītkartes ar Dan Mc Callin vārdu no Alhambra Foundry firmas (starp citu iegooglēju, un izrādās, ka pārstāvēju metālapstrādes kompāniju: Alhambra Foundry Co. Ltd. for all types of miscellaneous metal works and fabrications, whether custom or standard). Jā, vēl es Dan Mc Callin esmu no Panamas, kas ir diezgan kuriozi. Iedeva arī izstādes dalībnieka (VIP buyer) kartes, kas bija jākarina uz kakla, jāpiebilst, ka tur mans vārds bija Mr. J. Hussain no Anglijas, un vēl vienu kaklā karināmo karti, kur es biju Assenati Habinara. Trīs dažādi vārdi, bet man saka, ka neviens to nemanīs.

Katalogi, vizītkartes un mana "personīgā informācija" (ar violeto lenti)

Mr. J.Hussain no Anglijas un Dan Mc Callin no Panamas, prieks iepazīties! Mani neinteresē porcelāns

Canton fair ir izvietots atsevišķā pilsētas daļā, kas ir paredzēta tieši šim pasākumam. Vairākas spīdīgas halles, no kurām vienā divos stāvos bija izstāde, kas bija jāapmeklē arī mums "Consumer goods, home decorations, gifts". Reģistrācijas vietā sarakstā jāatrod savs vizītkartes vārds un jāparakstās. Manam vārdam pretī jau bija skaists paraksts, un tad, nu, sašutumā bija jājautā, kā gan tā var būt, ka kāds ir parakstījies manā vietā, uz ko izstādes darbiniece atbildēja, lai parakstos blakus. Tieši tik vienkārši. Pēc reģistrēšanās mūs pavadīja uz "Business matching room", kur pie svinīgiem galdiem bija jānoklausās svinīgā atklāšanās uzruna un kur sākās pirmās melošanas šausmas. Sēžu, viens aiz otra nāk klāt ķīnieši, rāda savas produkcijas katalogus, jautā, kādā nozarē darbojas mana firma, vai mani interesē porcelāns, vai man patīk viņu pītie grozi, ko un kā vēlētos pasūtīt, jā, un vēl visu laiku jautā manas vizītkartes, kuru man, protams, nebija miljons. Gudru seju nācās šķirstīt un jautāt kaut ko, kas pašai īsti nav skaidrs, lai tikai viņi jūtas svarīgi un vajadzīgi, taču visu laiku prātā ir tas, ka, ah, baigā melošana, krāpšanās te notiek, īpaši tad, kad pārdevējs divreiz pasaka, ka aizsūtīs uz e-pastu bildes, informāciju un vēl sazin ko. Ja vēl es vienīgā tur tāda būtu, bet lieta tāda, ka īsto apmeklētāju tur bija labi, ja pieci, seši, pārējie - studentiņi. 

Vēlāk varējām doties staigāt pa izstādi, kas bija nedaudz vieglāk un interesantāk, jo varēja visu apskatīt, aptaustīt, pat pajautāt ko tādu, kas tiešām interesē. Brīdī, kad beidzās vizītkartes, nācās rakstīt savu informāciju viņiem blociņos, kur, protams, katrreiz sanāca ierakstīt ko citu, jo to nelaimīgo firmas nosaukumu un e-pasta adresi es nemaz necentos iegaumēt no galvas. 

Viens vienīgs milzīgs teātris - staigā apkārt, skaties uz pārējo melošanu, melo pati, pa starpām pasēdi un padzer bezmaksas kafiju ar bulciņām, parunājies un daudz smaidi. Savādi, ka, šķiet, visi, gan organizatori, gan izstādes dalībnieki, saprot, kas notiek, bet uztver to, kā ko pilnīgi normālu. Es neticu, ka visi tie pārdevēji nepamanīja, ka esam jauni, ka īsti neuzdodam jautājumus, kurus, iespējams, vajadzētu uzdot, ja tiešām interesējies par produktu un biznesa iespējām, neticu arī, ka iekšā laidēji nepamanīja, ka uz trīs kartiņām man visur bija dažādi vārdi, bet, hmm, acīmredzot vismaz viens labums no tā visa bija - mediji dabūja daudz bilžu, kas viņiem kalpo kā pierādījums, ka baltie cilvēki izstādi apmeklēja un ka firmām ir vērts piedalīties izstādē arī pavasarī. Toties mums gan bija daudz labumu - apmeklējām Canton fair veidā, kāds ir iespējams, manuprāt,  tikai Ķīnā, respektīvi, tēlojot biznesmeņus, pasmējāmies ar citiem studentiem par to, kas viņi ir un kā viņus sauc (Vendija, piemēram, pārstāvēja autodaļu firmu, vācu students - Self Defense Supply firmu, lielākajai daļai bija arābu, irākiešu vārdi, un, jā, visnotaļ apbrīnojami vizītkaršu dizaini), nopelnījām naudiņu, apskatījām, ko tad Kīņā skaistu ražo, un tur tiešām bija daudz ļoti, ļoti skaistu lietu, dabūjām daudz katalogu, dāvanu un arī pakomunicējām ar ķīniešiem, kas nekad nebeidz un, domājams, arī nebeigs pārsteigt. 

Sensation white.

Šorīt no rīta atsūtīja īsziņu, ka mūs tomēr nevajadzēšot šodien, varbūt kādu citu dienu, bet uz to paļauties nevar, tāpēc izstāstīšu par visu šo pasākumu tagad un uzreiz.

Tātad, kā jau minēju, baltie cilvēki ir kas īpašs jebkurā pasākumā, bet šajā tas ir jo īpaši svarīgi un, lūk, kāpēc, kas un kā:

• Canton fair plašāk pazīstams ir ar savu tehnoloģiju izstādi, bet šoreiz, nezinu gan, vai tikai pirmoreiz, izstādes ietvaros ir arī household, furniture sadaļa, kur lielas kompānijas piesakās piedalīties, lai slēgtu visādus pirkšanas-pārdošanas līgumus ar interesentiem. Tā kā tas ir kas jauns šai izstādei, tad, protams, popularitāte, apmeklētība nav liela. Līdz ar to lielāks apmeklētāju skaits (cilvēku piesaistīšana) attaisno izstādes dalībnieku dalības maksu un palielina iespēju slēgt darījumus. Formula ir vienkārša: ja par tevi interesējas baltie, tad tava produkcija ir laba, izstāde tev ir piesaistījusi pat TĀDUS interesentus, un arī ķīniešu apmeklētāji vairāk pievērsīs uzmanību tavam produktam, ja redzēs, ka par to interesējas baltie. 
• Mūsu uzdevums bija pavisam vienkāršs - izskatīties pieaugušiem, atcerēties savu jauno vārdu, uzvārdu un pārstāvēto firmu, piedalīties prezentācijās, meetingos ar izstādes dalībniekiem un IZSKATĪTIES IEINTERESĒTIEM. Tas, kā izrādījās, neietvēra jautājumu uzdošanu, bet pārsvarā ieinteresētu sejas izteiksmi, pierakstīšanu blociņā, smaidīšanu un vienkārši klausīšanos, jo "ķīnieši būs satraukti, vien jūs ieraugot". Galvenais esot nepieminēt, ka mēs esam studenti, kas, protams, mums nekad nebūtu ienācis prātā, ha, un pie ieejas neparakstīties ar savu īsto vārdu (arī noteikti neienāktu prātā), bet visādi citādi - uztraukumiem nav pamata, jo tā esot normāla padarīšana šajā pasākumā ikkatru reizi.
• Par ko mēs satraucāmies? Par to, ka izstādē varētu būt arī cilvēki, kas tiešām būtu no Eiropas un kas tiešām gribētu iegādāties preces un kas varētu gribēt ar mums iepazīties un parunāties par biznesu. Kad jautājām, kā tas strādā un kas mums tādā gadījumā jāatbild, mums pateica, lai neuztraucamies, citi baltie pārsvarā būs studenti no citiem campusiem. Paši izstādes organizētāji zina, kas mēs esam, arī īstie biznesmeņi no Eiropas zina, kā šeit notiek visa cilvēku piesaistīšana, tāpēc, jau atkal, uztraukumiem nav pamata.
• Pasākuma programma - piereģistrēties pie ieejas, apmeklēt meetingus, fotografēties ar visiem pēc kārtas, saņemt dāvanas un ēst viņu organizētās pusdienas, beigās vēl par visu saņemt atalgojumu. Nav slikti, ne?
• Kas vēl interesanti? Mūs vakar atnāca pārbaudīt. Jā, gluži kā lietas. Skatījās uz mums un mēģināja saprast, vai izskatāmies pietiekami nobrieduši un inteliģenti, lai varētu tēlot baigos biznesmeņus. Fū, testu, vērtēšanu izgājām, deram

Tādas, lūk, ir tās trakās, nesaprotamās ķīniešu lietas, tā arī tu sāc justies īpašs tikai savas ādas krāsas dēļ, bet, hmm, jo vairāk es te dzīvoju, jo vairāk sāku mīlēt savu rasi, savu ādas krāsu, savu valsti un tās kultūru, un galvenokārt cilvēkus un viņu domāšanas veidu. Zinu, zinu, ka tas viss tāpēc, ka viņiem te ir pilnīgi citas vērtību sistēma, cits domāšanas veids, cita politiskā filosofija, un es to mācos pieņemt, cenšos to izprast un novērtēt, bet tas individuālisms laikam ir pārāk dziļi iesēdies, lai varētu paskatīties uz ko citu, pilnīgi pretēju esam, vēsi un ar apbrīnu.

Un, un, te ir tik grūti nopirkt ādas kopšanas līdzekļus, kam nebūtu baltinoša efekta!

Culture, economics and ghosts.

Šim vajadzētu būt īsam ierakstam, jo ir vēls, bet rīt būs agrs.

Rītdiena solās būt interesanta, dosimies uz slaveno Canton fair, lai patēlotu potenciālos baltos pircējus, un te es nejokoju. Jūtu, ka stāsts rīt būs garš, tāpēc daļu nolēmu izlikt jau šodien, lai pastāstītu, cik jocīgi viņiem te tie uzskati.

Pirmais, kas joprojām šķiet dīvaini ir tas, ka apkārt visu laiku notiek celtniecība. Rajons Tianhe, kurā dzīvojam, vēl pirms 20 gadiem esot bijis parasts ciematiņš, bet tagad, tagad te slejas milzu debesskrāpji, kuros kā skudrupūžņos rosās miljoniem cilvēku. Arī šobrīd, braucot pa ielām, var redzēt nožēlojamās veco ēku paliekas, kur vēl spītīgi kāds karina uz balkoniem žāvēties veļu, bet kuras vienu pēc otras jauc nost, lai slietu augšā milzu spīdīgās ēkas. Spīdīgās ēkas, protams, ātri vien sapildās ar cilvēkiem, jo, kā teica viena ķīniete, ķīniešiem patīkot pirkt dzīvokļus (nav jau tā, ka citiem nepatīk, ne?), bet skats tāpat baiss - viena pēc otras iespaidīgās, prātam neaptveramās mājas un puse no kurām ir tukšas un bez jelkādas dvēselītes, un tad šīs pašas ēkas, kas piepildītas ar cilvēkiem, bet kuriem, šķiet, ir tā pati pārliecība par to, ka viņi dzīvo ciemata mājelē, te es runāju par manierēm, audzinātību, izturēšanos. Viss kaut kā tā mākslīgi, pilsēta steidzas attīstīties ātrāk nekā cilvēki spēj tam izsekot; visi ekonomiskie rādītāji aug, bet tas kontrasts paliek nemainīgs, vismaz īstermiņā. Vecu, sagrabējušu divriteņu čupas visās pilsētas malās, mašīnas, kam ir priekšroka it visur, ja arī ir sarkanais vai gājēju pārēja, un cilvēki, kas vienkārši izskatās, ka ir iemaldījušies ne savā pasaulē. Ne visi, protams, bet tomēr.

 Uz divriteņiem, rolleriem un ratiem tiek pārvietos pilnīgi viss. Šis vēl ir mazumiņš, jo parasti aiz mantu kaudzes ir grūtības saskatīt pašu stūmēju/braucēju.

Svaigizceptā pilsētiņa

Šopinga ielas fragmentiņš. Ne jums spīdīgas vitrīnas, ne skaisti pārdevēji. Protams, var atrast arī visu iepriekšminēto, bet tad jādodas uz mirdzoši grīdu un kosmisko cenu supermārketiem.

Par to, ka Ķīnā var noīrēt otro pusīti domāju, ir dzirdēts. Viss ir pavisam vienkārši - ir pieņemts, ka līdz 30 gadiem tev ir jābūt attiecībās, ja tu neesi, tad ir ārkārtīgi liels vecāku spiediens, kas jauniešiem gluži vienkārši nav vajadzīgs. Pienāk brīvdienas, brīvlaiki un vecāki gaida savus bērnus ciemos, tāpēc formula ir gaužām vienkārša - lai izvairītos no spiediena un pārmetumiem, tiek noīrēts draugs/draudzene, lai parādītu, ka viss ir kārtībā, viss iet uz augšu. Līdzīgi tiek darīts arī homoseksuāliem pāriem, jo tas te nav pieņemts.

Kultūra. Ja Rīgā pietiek aizbraukt līdz centram, un viss, ko vien vēlēsies tev ir pa rokai, tad te, saprotams, tā nav. Pilsētas milzu izmēri to padara par pašsaprotamu, ka viss ir jāmeklē, viss ir jāatrod. Jāsaka, ka līdz šim bez dažiem kultūras parkiem un vēsturiskajiem objektiem neko daudz atrast nav izdevies. Nedz arī metro kāds būtu redzēts lasām grāmatu (visi spēlē telefonus vai skatās telefonos seriālus). Praktiski nav ielu muzikantu, nav arī ielu mākslas, to nevar tā uzreiz piefiksēt, bet pēc laika sapratu, ka man pietrūkst tā radošuma, kaut vai arhitektūras, ne tikai spīdīgu logu un torņu, nemaz nerunājot par teātriem, operām, baletiem, kas te ir par tikai augstākajam slānim pieejamām cenām. Varbūt, un es pieļauju, ka tā varētu būt, es vēl te daudz ko neesmu atklājusi, bet, nu, jebkurā gadījumā - kultūra tās mūsdienu izpausmēs te noteikti nav nekas viegli satverams. Par tradīcijām ir atsevišķs stāsts, tās te neapšaubāmi ir.

Tas, ko darīsim rīt, ir pavisam kuriozi. Ķīnietim baltais cilvēks ir tāds kā, hmm, ideāls, glorificēts tēls, kas arī iemesls visiem "ahh" un "uhh", un daudzajām fotogrāfēšanām uz ielas. Ja ķīnietim ir ķīniešu draugs, tad tas ir ļoti, ļoti prestiži, tāpēc baltajam draudziņam tiek izmaksāts, tiek pievēsts daudz uzmanības, ja sanāk, tad ir kā sava veida aksesuārs. Rīt mēs būsim drīzāk kā dekorācija, kā kvalitātes rādītājs visai milzīgajai biznesa izstādei. Ar svešiem vārdiem un svešu kompāniju nosaukumiem pie krūtīm staigāsim pa izstādi, izrādīsim interesi par piedāvāto produkciju, lai pārdevēji tādā veidā varētu piesaistīt vairāk īsto pircēju un arī lai pārdevējam rastos iespaids, ka pasākums ir tiešām grandiozs, ja jau varējis piesaistīt tik daudz balto, kas interesējas par viņa produktu. Re, re, tātad viņam būs vērts piedalīties nākamgad. Par to noteikti vairāk varēšu pastāstīt rīt, jo, nu, jūtu, zinu, ka būs interesanti. Kur tad vēl, ja ne Ķīnā, varēs ko tādu piedzīvot? 

Rīt svaigu galvu un drošu prātu, labunakti.

Wedding coffee.

A mēs mācāmies no otrdienas līdz sestdienai, jo, redz, ķīniešiem ir svarīgi, lai Nacionālās brīvdienas ir tieši nedēļu garas, un līdz ar to dienas ir jāatstrādā, tāpēc šodien ir tieši viena brīvdiena, lai kaut cik izgulētos, atpūstos un izpildītu visu uzdoto, bet, nē, izgulēties nevar, jo jau septiņos uz stadiona sākas milzu pasākumi ar baurošanu mikrofonā un visādiem izsauksmes saucieniem, atpūsties arī grūti, jo ir nereāli karsti, un, pēdējais - mācīties arī nevar, jo galva ir tik ļoti pārbāzta, ka tur vairs nekas nelien. Bet neko darīt, jādzīvo, jāpriecājas!

Trešdien kopā ar skolotāju un kursabiedrenēm devāmies uz Kāzu kleitu ielu, lai iegādātos ķīniešu tradicionālās kleitas jeb qipao. Iela būtu maigi teikts, tās bija daudz, daudz ieliņas, kopā savienotas un nesavienotas, kur brīžiem šķita, ka nonāc pilnīgi citā pasaule, un, jā, tikai kleitas, kurpes, aksesuāri, nekāda glamūra ārā, bet pašas kleitas - ai, skaisti un AI, LĒTI. Ja kas nepatīk, neder, visu iešūs, pāršūs, sašūs, kaulēties ar tā nedaudz kautrīgi var, bet nav gluži tā, kā tas bija iekš Beijinglu, kur iepriekš iepirkāmies. Pārsvarā baltās rietumu stila kāzu kleitas un ķīniešu sarkanās, pa vidu visam vēl miljons balles/ballīšu/karnevāla kleitu, un tik, tik daudz, ka izskatīt visu nav iespējams. Vēlāk jau šķita, ka, jo nožēlojamāka vieta, jo interesantāks būs piedāvājums, un kāpēc lai nenovilktu kurpes tik vien, lai ieietu veikalā (Tā tas ir pieņemts, šķiet, korejiešiem)?

Kāzu kleitu ielas šķērsieliņa

 Mans pirkums - sarkana qipao un sarkanas zīda kurpītes

Jā, un tradicionālās kleitas mums ir nepieciešamas tāpēc, lai piektdien kopīgi dotos ekskursijā un kārtīgi safotografētos, jo, jā, viņi ļoti, ļoti daudz fotografējās un fotografē. Tad, nu, tur būs atsevišķs stāsts un gan jau vesela foto reportāža.

Patīkamā garastāvoklī nākot atpakaļ uz savu sushe 宿舍 (tā mēs saucam kopmītnes), pamanījām, ka pie vārtiem uz zemes sieviete ir izlikusi veselu armiju mazu ūdens bruņurupucīšu. Jā, impulsīvie pirkumi, iespējams, ir vissliktākie, bet rezultātā attapāmies sushe ar maziem rupucīšiem bļodā un par 40 santīmiem mazāk makā (tieši tik lēts tas pirkšanas pasākums bija), un tagad man istabiņā dzīvo mazmazītiņš draugs Gvido. Redzēs, kā sadraudzēsimies.

Par vēl vienu mūsu ikdienas sastāvdaļu ir kļuvusi rietumu ēdienu baudīšana, vārda "baudīšana" vistiešākajā nozīmē, jo pēc pusotra mēneša ķīniešu eļļainā ēdiena ēšanas, jebkas, kas nāk no rietumiem, šķiet abnormāli garšīgi. Tad nu lutinām sevi, lutinām kuņģi pēc tam, kad atklājām, ka mūsu Perijā pirmdienās ir kafijas piedāvājums - visu rītu, pēcpusdienu dzer, cik vien vēlies. Protams, ar kafiju tas viss neaprobežojās, bet, nu, bija totāli tā vērts. Jauna tradīcija - pirmdienās pēclekciju kafijas pēcpusdienas.

Angels and ghosts.

Pēdējā brīvlaika diena. Bija krāsaini, tiešām, un tagad atliek vien cerēt, ka uzņemtais saules daudzums, enerģija pietiks, lai izturētu saspringtas mācības līdz pat janvāra vidum. Ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada svinību, bet tāpat būs labi.

Šajās brīvdienās tapa skaidrs, ka mēs neesam tūristi, ka mums vajag brīvdienas, lai atpūstos, nevis, lai visu krustām šķērsām pētītu līdz pēdējam elpas vilcienam. Paspēsim, nav jāsteidzas. Šī iemesla dēļ Shenzhenas brauciens bija īpaši patīkams, jo vides maiņa dara brīnumainas lietas. Atpūtāmies gan pludmalē, gan viesnīcā, gan veikalos, gan restorānos - īstens buržuāzistisks atvaļinājums, kas nebaro smadzenes, nepapildina kultūrvēsturiskās zināšanas un pieredzi, bet vienkārši ļauj relaksēties un atpūtināt visu no tās spriedzes, kas bija jau paspējusi sakrāties pa šo mēnesi, dzīvojot Ķīnā. Jā, dzīvojot, nu jau es to apzinos un cenšos to padarīt pēc iespējas komfortablāku un patīkamāku - ēst ne tikai ķīniešu ēdienus (šodien dodamies dzert kafiju un ēst siera kūku), klausīties mūziku, ko klausos mājās, skatīties pierastas filmas, lasīt, ēst saldumus un kūciņas, sēdēt mierīgi ar meitenēm un augļiem, apspriest visu pasauli un izmēģināt kādu jaunu kāršu spēli, iepirkties un patiešām arī kaut ko nopirkt, iekārtot istabiņu un izdarīt tā, lai nav sajūtas, ka kaut kā pietrūkst, jo šī sajūta parādās. Sentimentālas un bēdīgas jūtas tiek atstātas tumšiem vakariem un agriem rītiem, galu galā vēl būs ziema, un ziemā skumt ir skaistāk. Pagaidām - vairāk smaidu un smieklu, ir taču tik daudz iemeslu, lai justos laimīgai. Ak jel, es esmu Ķīnā.

Eņģeļi Dameisha pludmalē

Trīsdesmit trīs (gan jau vairāk) vārdos par Shenzhenu. Maza pilsēta Ķīnas apmēriem, protams, milzīga - mūsējiem. Arī metro, arī debesskrāpji un miljoni cilvēku. Nepatika, ka dažviet, īpaši esot ceļā, bija sajūta, ka atrodos iekš "ghost city" - daudz, daudz tukšu debesskrāpju, tukšas ielas, nevienas dvēseles, tikai ceļamkrāni un būvmateriāli. Tā vien šķiet, ka jaukt nost un būvēt no jauna, ir vitāli svarīgi, un ir jau ir, bet, hmm, tā nav manam prātam aptverama parādība, ļoti, ļoti neomulīgi, vēsi. Bet tas pārsvarā pa ceļam (Guangzhou - Shenzhen, Shenzhen - Dameisha pludmale un viss atpakaļ). Pati pilsēta kā jau pilsēta, visnotaļ dzīvīga un, protams, skaļa. Ārzemnieki te ir vēl lielāks retums kā Guangzhou, tāpēc fotogrāfēšanās un piekalti mums acu skatieni bija jāpiecieš vēl biežāk, un galu galā nav jau žēl. Pludmale kā bildītes - vissssssssss pilns, miljons saulessargu un baltu ķermeņu; viņi baidās no saules, jo tad laikam ādā kļūstot dzeltenāka, turpretim mūsējā kļuva sarkana. Ir vēl miljons lietu, par kurām stāstīt, kuras izdzīvot vēlreiz, par tām uzrakstot, bet šoreiz nav sajūta, ka tas būtu viss jāatstāsta, jo, kā jau rakstīju, tā bija atpūta, nekas satraucošs vai superinteresants nenotika, tās bija mierīgas, piezemētas emocijas un plūšana laikā un telpā.

Saulaini sveicieni.

Chinese guitar.

Shenzhen. Ir deviņi vakarā, četras meitenes sēž viesnīcas istabiņā, logs vaļā. Pa starpu savām Prāta Vētras dziesmām sadzirdam ģitāras skaņas, kas nāk no āra. Noslēdzam savu mūziku un klausāmies, jā, skan ģitāra. Ilgi nav jādomā, aizejam nopērkam burbuļtēju un apsēžamies uz apmalītes pie koka, lai paklausītos ielu muzikantu, kas spēlē ģitāru un dzied romantiskas ķīniešu dziesmas. Cilvēku apkārt nav. Pēc brīža cilvēku kļūst arvien vairāk, protams, vairāk skatienu ir uz mums nekā uz muzikantu, bet tāpat (labi muzikantam, interesanti cilvēkiem - visi ir ieguvēji). Nepaiet ne trīs dziesmas, kā apkārt mums un dziedātājam ir vesels pūlis cilvēku, mēs, kas sēž pašā centrā, pašā priekšā, esam vienīgās, kas aplaudē, bet pēc brīža mums pievienojas arī citi. Muzikants pēc dziesmas runā, visi skatās uz mums, mums aplaudē, smaida, rodas iespaids, ka esam ielūgtas un pieņemtas. Tiešām tādos mirkļos, kad šķiet, ka visa mūzika tiek veltīta tev, sajūta ir satriecoša. Pilsēta iegūst citu krāsu, netraucē arī skatieni, bezgalīgie "hello", fotogrāfēšana un smaidīšana, tas pēkšņi tikpat kā iederas. Pat ķīniešu valoda dziesmās izklausās patīkamāka ausīm, un, galvenais, ir miers. Patīk. Rīt būs jūra.

Bubbles with basil seeds.

Šķita, ka arī mums ir sācies rudens, jo lija un temperatūra arī nolaidās zem 30 grādu atzīmes, bet nekā, šodien atkal ir pāri 30, saule un rīt braucam uz jūru, Shenzhen. 

Noslēdzās mūsu trakais mācību maratons, kad bija jāmācās daudz un tikai ar vienu brīvdienu, jo, redz, brīvlaika dienas ir jāatstrādā. Toties tagad atpūta šķiet vēl vairāk pelnīta, un nav pat īsti bail par to, vai būs, kur dzīvot, par to, vai būs, ko apskatīt, un vai pludmalē būs maz vieta, kur spert soli. Lielākā vēlme ir uz mirkli izrauties no campusa un varbūt, bet tikai varbūt pagulēt kaut nedaudz mīkstākā gultā. Jauni iespaidi, jaunas dvesmas, lai pēcāk varētu atkal ienirt ikdienā. 

Ikdiena, starp citu, ir kļuvusi krāsaināka. Dienām ritot, atklājam arvien jaunas vietas, kur garšīgi paēst, kur atrast visādus labus dzērienus (šodien dzēru svaigi spiestu passion fruit sulu ar  bazilika sēklām, garšoja vairāk nekā lieliski, un vēl topā ir bubble milk tea (tēja ar pienu un dabīgām tapioka pērlītēm), kur pastaigāties un ar ko parunāties. Nepagāja ne mēnesis, kā jūtu, ka pamazām iedzīvojos, sajūta - jauka. 

Passion fruit juice with basil seeds

Burbuļtējas (šobrīd garšīgākās, ko dzēru, ir Dakasi dzērienu bodes piedāvātās)

Pagājušā nedēļā atšķīrās ar to, ka katru vakaru, tumsai iestājoties, un te tā iestājas agri, devos uz stadionu skriet un pavingrot. Tur ir sava atsevišķa dzīve, un galīgi ne tuvu kā mums Latvijā. Stadionā cilvēki savācas, lai pastaigātu, tās var būt pastaigas ar bērniem, bez bērniem, ar skanošu klasisko mūziku magnetafonā vai radio pārraidi telefonā, tā var būt arī staigāšana atmuguriski vai vienkārši izplēstām rokām, var arī skriet, bet galīgi nav svarīgi kādā apģērbā, jo to var darīt gan uzvalka kreklā, gan kleitā un papēžkurpēs. Galvenais mērķis ir neļaut normāli skriet cilvēkiem, kas tiešām mēģina normāli pasportot, bet, ziniet, pie tā pierod. Tā tiešām interesanti te tas viss, bet ir lieliski, ka var ko tādu novērot un, galvenais, ka var izkustēties.

Starp citu, te vingrošana un visādas citādas fiziskās aktivitātes ir ļoti populāras. Ik rītu cilvēki, pārsvarā gados, savācas parkā un ļoti lēnām vingro, daži staipās, daži trenējas pie stieņiem, bet fakts kā tāds - Rīgā nekad neredzēsi, ka pensionāri publiski ko tādu darītu. Līdz ar to ielās ir redzams mazāk apaļīgu cilvēku, un, ja tādi ir, tad pārsvarā gados jaunāki. Pieļauju, ka visas šīs aktivitātes ir vairāk ne tāpēc, lai saglabātu formu, bet tāpēc, ka tas ir saistīts ar garīgo pusi, tādi kā rituāli, kas cilvēku pavada visu dzīvi. To var nosaukt arī par mieru un visbeidzot - harmoniju.