Current year and current events.

Tikko atvēru jaunu kafijas paku un sacepu veselu kaudzi ar plānajām pankūkām. Man viss garšo, un es nemaz nezināju, ka parastā paciņu kafija (nešķīstošā, protams) var garšot dažādi.

Visi apkārt cepas par pēdējo vasaras dienu, bet man kaut kā gluži vienalga - būs vēl brīvas sestdienas, svētdienas un visādi svētki un arī brīvlaiki visbeidzot, jo mūsu ļoti praktiskajā skolas sistēmā rudens brīvlaiks ir tieši tad, kad cilvēks pēc trīs mēnešu pārtraukuma sāk saprast, kas un kā vispār jāmācās. Šodiena man nebūs īpaša - es tikai beidzot nopirkšu sev jaunas pildspalvas, kuras ievietošu jaunā, aizvakar uzšūtā penālī (oderē es iešuvu foršu kabatiņu ar lipekli, beidzot špikeriem būs mājas), aiznesīšu uz labotavu kurpītes un tad kārtējo reizi sākšu dusmoties par to, ka man kārtējo reizi nav, ko vilkt uz kārtējo, bet šoreiz arī pēdējo pirmo septembri.
Ak, jā. Vakar gulēt aizgāju ar platu smaidu, jo viss tomēr joprojām ir forši un tās nejaukās, parazītiskās domas nav nemaz tik grūti aizbaidīt. Principā pietiek ar pozitīvu skatu uz lietām, nedaudz šizofrēnisku filmu, kur Penelope Krūza slēpj sava vīra līķi saldētavā, zaļās tējas krūzi un domām par to, ka ir labi būt tieši šeit un tagad. Taču pamošanās gan bija ne tuvu tik skaista. Biju galīgi nosalusi, jo pieradums gulēt ar vaļā logu diemžēl nekur nav pazudis, un man pat prātā neienāca vakarnakt to aizvērt. Tā nu es ietinusies segā aizklumpurēju līdz logam, papriecājos par saulaino laiku un apstādināju aukstā gaisa plūsmu. Biedējoši.
Un trešā rindkopa varētu būt par to, ka es netaisos rezumēt savu vasaru - tā bija tieši tāda, kādai tai vajadzēja būt, un sīkam notikumu izklāstam šoreiz nebūtu jēgas. Manā atmiņā tāpat ir skaistākie mirkļi, un tos es paturēšu sev un tiem, ar kuriem tos dalīju. Jebkurā gadījumā es joprojām esmu pret vēsajiem rītiem, miegainajām acīm, entajām drēbju kārtām un salšanu, taču skolu es tomēr gaidu. Es izbaudīšu tās 24 dienas savā līdz šim mīļākajā vecumā, un tad, cerams, ka ar pompu, sagaidīšu savus 18, lai gan negribu. Ir kāds veids, kā pretoties laikam? Varbūt elpot lēnāk? Kā es jutīšos, kad pēkšņi kādu rītu sapratīšu, ka pēc 24 dienām man būs 38?

The rain came down in sheets.

Kad beidzot debesīs izsīks ūdens krājumi un pārstās līt lietus? Kad beidzot beigsies pelēkā krāsa un parādīsies maigi zila? Izskatās, ka šodienas koncerts būs viscaur slapjš, kaut gan varbūt arī ir cerība, ka līdz sešiem Jūrmalas debesis apžēlosies.

Rain and Vincent Van Gogh.

Pilnīgi slapja ierados mājās pēc savas burvīgās tūres pa Vecrīgu ar riteni. Viss sākās skaisti - labs laiciņš, jauka atmosfēra Vecrīgā un sarunas. Bet beidzās? Beidzās ar pamatīgu lietusgāzi. Uz Akmens tilta es vairs īsti neredzēju, kur braucu, jo ūdens straumēm pilēja pār manu pieri un, no tilta nobraucot, nācās pāriet uz baskājaino divriteņa mīšanas metodi (visai sāpīgi, tomēr labāk nekā žļukstošās kurpītēs). Tikmēr manas drēbes kļuva arvien slapjākas un caurspīdīgākas. Prātā nāca visādas ne visai labas domas un skaļas dziesmas, kurām arī tika ļauta vaļa (par laimi skatītāju nebija). Tā nu es nonācu mājās visai pabriesmgā paskatā un novilku visas tās slapjām grīdas lupatām līdzīgās drēbes. Tad nu šīs ne visai omulīgais notikums izraisīja manī omulības trūkuma deficītu un mans plāns šim vakaram ir sekojošs - karsta duša, silts halātiņš, garšīgas kūkas cepšana, grāmatas lasīšana, ērti ieritinoties zem segas, filma un daudz tējas. Manuprāt, visai idilliski, turklāt grāmata man ir labu labā, par Van Goga dzīvi. Satriecoša personība, kuras vārdus gribas citēt visu laiku, jo ģeniālāk un vienkāršāk pateikt nevar. Viņa sāpes, ciešanas, kūsājošā mīlestība pret visu un visiem un nelīdzsvarots raksturs, kas ved viņu no vienas galējības otrā. Lasot par šī mākslinieka dzīves gaitām, es jūtos nedaudz pelēka un niecīga, un salīdzinājumā ar viņa kūsājošo dzīves ritmu manējā dzīve šķiet stāvam uz vietas. Ir jāmāk likt lietā savi talanti, un tas man vēl jāiemācās.

Last week.

Pēdējā nedēļā solās būt laba, jo citādi nemaz nevar būt. Arī nākamais un pēdējais mācību gads būs labs un pietiks gausties. Žēl tikai, ka savu pēdējo pirmo septembri nesagaidīšu Dailes teātrī, bet nu varbūt tā ir pat labāk.
Vakar ar meitenēm bijām pie mūsu pamatskolas klases audzinātājas. Bijām tur ilgi un dikti un izgājām ārā visnotaļ apmierinātas - atmiņas, nostaļģija un apskaidrība, ka esam jau lielas un ar pamatskolas mazajām meitenītēm nesalīdzināmas (kaut gan joprojām ne līdz galam lielas). Visinteresantākais bija tas, ka tika pārkāptas dažas barjeras un tas kaut kā satuvināja. Viss.

Life is easy.

Un es tikmēr dzīvoju.

Sweet emotions.

Man bija forša piektdiena. Tāda riktīgi forša - dejas, mūzika, dejas, cilvēki, dejas, sarunas, dejas - un tā visu nakti. Sestdienā devos mierīgā izbraucienā ar riteni. Sākumā aizminos līdz Ab dambim uz Labo domu un sajūtu festivālu. Tik mierīga gaisotne un mierīgi cilvēki - viss likās tieši tā, kā vajag. Arī Vecrīga bija patīkama, pilna ar tūristiem, jautriem smaidiem, ielu muzikantiem un skaistiem cilvēkiem, kas nāca ārā no operas. Sapratu, ka tādi vakara izbraucieni manī raisa gaišas un pozitīvas emocijas. Nesteigties un padomāt, un paskatīties uz visu no malas, lēni virzoties uz priekšu. Taču skaistākais skats un lielākais domu virpulis rodas, uzbraucot uz Akmens tilta; tieši tajā brīdī kļūst pilnīgi vienalga par pārlieku augstu plīvojošiem svārciņiem, par to, ka drīz jau ir skola, par to, ka drīz atkal jāstrādā un par to, ka mutē var sajust vieglu vientulības garšu. Atliek vien pavērties ūdenī un debesīs, kur, pavisam nesteidzoties, riet saule, un izbaudīt to, ka dzīvoju tādā pilsētā kā Rīga un to, ka esmu laimīgs cilvēks, neskatoties uz visādām ikdienas rūpēm un kļūmēm. Saldi, bet dažreiz jau var.

Story.

Reiz bija sešas meitenes, kuras nolēma doties padzīvoties ar teltīm pie Rīgas HESa, kur vienai no viņām ir uzlikti mājas pamati. Viņas mierīgi sapirka visādus gardumus, uzslēja telti, sakurināja grilu, peldējās un sauļojās uz krāsainiem dvieļiem skaistos peldkostīmos. Vakarā sākās šī bariņa ierastais jautrības vilnis, kas nenorobežojās tikai ar rozā sporta kostīmiņiem un cirvīšiem, bet bija visai radošs un plašs un piepildīja viņu telti ar laimes hormoniem un fluīdiem. Gulēja meitenes mierīgi un no rīta kopīgi paēda brokastis un nopeldējās. Tad četras no viņām devās uz Rīgu un palika vien divas. Divatā šīs meitenes devās uz veikalu, lai panašķētos ar saldējumiem, - viņām pīpināja smago automašīnu šoferīši, vieglo automašīnu šoferīši un uzsauca katrs satiktais puisis vai vīrietis pa ceļam uz veikalu. Arī pie ūdens ar viņām vēlējās iepazīties kāds velosipēdists un pat strādnieki pārstāja strādāt, kad viņas kautri ietinušās dvielīšos devās atpakaļ uz telti. Taču viņas spat nenojauta, ka vēlāk viņas sagaidīs īstens pārbaudījums, kur kāda stiprāka nemaz nenāktu par ļaunu.
Ap dienas vidu, kad sāka karsēt viskarstākā saule, meitenes nolēma beidzot vākt nost lielo trīistabu telti. Sākums likās viegls un, jautri sarunādamās, viņas turpināja pa daļām visu jaukt ārā. Grūtības sākās tad, kad viņas sāka ņemt ārā mietiņus, jo vienā brīdī telts vienkārši sāka lidot prom. Vēja vēsmas un pūsmas lika viņām skriet pa aso zāli, lai tikai noķertu mežonīgo telti. Tas izdevās un, paverot savu skatienu apkārt, viņas pamanīja, ka vēja upuris ir ne tikai telts, bet gan arī tualetes papīrs, kurš bija pilnībā iztinies un izklājies pa zāli, un arī citas mantas. Tomēr tās vēl nebija beigas. Izslāpušas un saulē pārkarsušas šīs meitenes nepadevās un turpināja likt telti. Viņu grūtākais izacinājums bija ielikt mizlīgu telti, kura sastāvēja no trīs milzīgām daļām, milzīgu maisu ar mietiņiem un vēl visādas milzīgas lietas mazmazītiņā maisiņā. Tas viss aizņēma nieka TRĪS STUNDAS. Kad viss bija salikts, viņas nolēma doties uz mājām. Diemzēl pulkstenis jau rādīja pus septiņi, kaut gan bija plānots braukt trijos. Neko darīt. Meitenes, kurām ikdienā patīk uzvilkt augstpapēžu kurpītes un vieglas kleitiņas, tagad devās uz pieturu saskrāpētām, zilumainām kājām, sadegušu ādu un daudzumdaudzām somām (jā, arī lielu salmiņu kasti, 700g un divlitrīgu ūdens pudeli). Labā ziņa ir tā, ka abas šobrīd atrodas mājās, un sliktā ir tā, ka nevar zināt, kā viņas jutīsies rīt, bet viens gan ir notiekti skaidrs - šo piedzīvojumu viņas atcerēsies vēl ilgi.

p.s. Paldies jums visām, ka piekritāt manai idejai, un paldies, ka tik jauki pavadījām laiku kopā! (:

Nothing and lonliness.

Esmu mājās un izbaudu burvīgo nekānedarīšanas sajūtu. Noguru pēc šīnedēļas darbiņa, auklējot un spēlējoties. Liekas tik viegli, bet patiesībā ir diezgan grūti. Taču kafija un gribasspēks palīdz arī šajā gadījumā. Kopumā jūtos labi, tikai nedaudz satraukta par tik ātri pagājušo vasaras laiku un zaudētājo vēlmju un ideju realizēšanu, tomēr zinu, ka galveno esmu izdarījusi - iepazinu to, cik grūti ir nopelnīt naudiņu un cik ļoti patīkamāka un baudāmāka atoūta ir pēc strādāšanas.
Ar lielumlielu prieku skatos draugu ceļojumu bildes un patiesībā nemaz nenožēloju, ka šogad pabiju tikai Palangā un beigās atmetu domu arī par Slovākiju, jo tagad saprotu, ka tērēt laiku un naudu var tikai patiešām satriecošam ceļojumam - tādam, kas paliktu atmiņā uz ilgu laiku.Tā vietā izbaudīju vakara izbraucienus ar riteni (starp citu saulriets izskatās daudz jaukāks, ja to vēro, sēžot uz riteņa pie Vanšu tilta Vecrīgas pusē), operu, izstādes, SPA, pludmali un vēl visvisādas lietiņas un aktivitātes. Jau tagad varu pateikt, ka šī vasara nav beigusies un ka priekšā ir teltis, smiekli, peldēšanās, tikšanās un godpilna vasaras aizvadīšana, un vēl šodien man parādījās doma nopirkt baleta abonamentu par savu naudiņu, lai to varētu izbaudīt uz pilnu klapi.
Pa starpām esmu paspējusi sākt un drīz arī pabeigt lasīt 100 vientulības gadus. Tur nu man ir daudz, ko teikt un domāt, taču pilnībā tikšu skaidrībā ar savām pārdomām tikai, izlasot pēdējās lapas un kārtīgi visu sagremojot. Jebkurā gadījumā tagad zinu, ka vientulība ir ne tikai tad, kad esi viens, bet arī tad, kad cilvēkam apkārt kaut vai pūlis cilvēku, taču sirds tāpat slīgst vientulībā. Katram savs, un katrs ir citāds, kaut gan, gadu simtiem ejot, ir lietas, kas parādās visā dzimtas ķēdē, un šajā gadījumā tā arī ir šī vientulība. Aurēlijāno un Arkādio. Nolemtība vai dzīves ironija?