Writing and imagination.

Apņemšanās, vēlme un motivācija ir tieši tā kombinācija, kas palīdz izdarīt visvairāk. Vakar beidzot tas viss apvienojās un es pa pāris stundām uzrakstīju to, ko nekādi nevarēju uzrakstīt vairākus mēnešus. Gandarījuma sajūta un pārliecība, ka rakstīšana tomēr ir kaut kas , kas man īpaši patīk. Nezinu, padodas vai nepadodas, taču galvenais, ka patīk, un tieši apņēmība, vēlme un motivācija ļaus man sasniegt ko vairāk.

Vai bez iedzimta talanta var kļūt par izcilu operdziedātāju, mākslinieku vai, piemēram, rakstnieku? Un vispār vai talants var būt iedzimts vai arī to izkopj un izveido dzīvesveids jau no pašas mazotnes? Varbūt ar dziedāšanu ir citādi, jo tur ir vajadzīga muzikālā dzirde un tempa izjūta, taču gleznot, zīmēt un rakstīt, manuprāt, var iemācīties ikkatrs. Labs skolotājs un interese par konkrēto jomu. Bērnībā es diezgan daudz lasīju un tas izveidoja manu vēlmi rakstīt kaut ko pašai - kaut kad diezgan pasen atradu savus pirmos stāstus un dzejoļus un iepriecināta tos pārlasīju. Kāds gaišums, naivums un milzonīga iztēle tos caurstrāvoja. Mīļi. Tagad iztēle ir nedaudz noplakusi, naivums vismaz nedaudz ir mazinājies un gaišumu nomāc dažas negatīvas domas, kas parādījušās, gadiem ejot. Maza bērna acīm viss izskatās citādi un dažreiz gribas tās atpakaļ. :)

Runājot par skolu, viss nav nemaz tik traki. Ja grib, tad var paspēt visu, un arī dažas stundas no miega var ziedot. Dzīvot tik trakā ritmā ļauj doma, ka šis ir pēdējais gads, kad varu atļauties darīt tik daudzas lietas reizē - vēlāk nāksies izvēlēties... Kā var iemācīties palēnināt laiku? Varbūt lēnāk elpojot?

Thoughts about dark and rainy autumn.

Rudens, auksts un lietains, ar mājas darbu kalniem un slapjiem zābakiem.
Man ir 18, man bija dizmšanas diena, bet tas bija tikai mirklis ar daudz ziediem, dāvanām un apskāvieniem, un jau nākamajā dienā atsākās ierastā rutīna, kuru apsteigt vai mainīt ir ļoti grūti.
Vispār tāda padrūma esmu palikusi un tikai šokolāde vai tēja vaivienkāršiu ilgāks miegs mani var padarīt kaut par gramu laimīgāku, un arī grams rudenī ir daudz. Taču zinu, cik ļoti lasītājiem nepatīk žēlabainas un drūmas domas, tāpēc necentīšos vairāk raksturot esošo sevi un esošo pasauli sev apkārt, pateikšu vienīgi to, ka man ļoti, ļoti iepatikās filosofijas stundas, tur uzdotie jautājumi un mūžīgās šaubas. Tas nekas, ka šodien visi biji noskaņoti tuvāk skepticismam, bet nu arī tur ir savs jaukums.
Joprojām domāju par Baha Džonata kaiju un tieši šobrīd atcerējos, ka viņš mācīja saviem skolniekiem, ka ķermenis no viena spārna līdz otram ir tikai doma. Tātad? Ilūzija?

La Traviata.

http://www.youtube.com/watch?v=NEzEa_LUy84

Tik skaisti, iedvesmojoši un neapnīkoši. Kā var ko tādu radīt? Verdi.

Gulls in the sky.

Man patīk būt, vismaz pēdējās dienās noteikti. Ceturtdiena Andrejsalā, piektdiena Kronvalda parkā (ļoti, ļoti patika, sākot ar Route un visādiem interesantiem cilvēkiem, beidzot ar pastaigām kanālmalā), vakardiena visur centrā un Vecrīgā un šodiena mājās. Visam pa vidu un principā visur un vienmēr tagad ir skola, kur uzdod un liek mācīties. Tas, protams, ir atkarīgs no paša gribas, taču griba atspoguļo mērķtiecību un centību un tas viss noved pie rezultātiem, kuriem tīri pašvērtējuma labad vajag būt kaut cik labiem. Es nezinu, cik ilgam laikam tāda darba manis pietiks, bet, ja būs tādas ceturtdienas, piektdienas un sestdienas, kādas bija šonedēļ, tad domāju, ka ilgam.
Vakar piedalījos Žurku skrējienā. Mēs bijām mīmi - skrejoši, staigājoši, meklējoši un brīžiem pagalam apmulsuši. Palika gluži vai kauns, ka, rīdziniece būdama, nepārzinu savu pilsētu pietiekami labi. Tas noteikti jālabo. Ārzemniekiem patika mūsu īsie svārciņi, vietējiem - mūsu sejas, bet mums pašām patika viss pasākums. Biežāk tādus. :)
Kopumā viss laikam ir labi, vientulības garša joprojām ir neizbēgama, bet to dažkārt nomāc spēcīgākas un patīkamākas garšas. Lai nu kā nākamā ir pēdējā pilnā nepilngadības nedēļa, tāpēc plānoju izpriecāties godam. Izpriecāties - laikam tieši tas man ir vajadzīgs.
P.s. Izlasīju baha grāmatu "Džonatans kaija" un paliku vai sajūsmā, ka bija tik daudz citātu, ko izrakstīt, un te būs viens tas spilgtākais:
Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido.

Culture and doughnuts.

Nu depresīvais noskaņojums ir cauri, vismaz es tā ceru. :) To padzina sestdienas jaukie notikumi. Visupirms sestdienas rītā izvilkos laicīgāk no gultas un pa lielo, trako lietu devos uz deju nodarbībām atvērto durvju dienu ietvaros. Laikmetīgā deja, balets (žēl, ka tikai sausi pamati iesācējiem un nekā interesanta man) un džeza deja. Izkustināju visas maliņas, kārtīgi izlocīju visas locītavas un izstaipīju visus muskuļus. Vakarā devos uz Balto nakti un nonācu pie secinājuma, ka pasaule būtu ļoti nepareiza un garlaicīga bez mākslas. Cilvēki spēj būt tik radoši, tik saistoši, tie spēj Vecrīgā skaistā telpā iespundēt dzīvas aitas un ļaut citiem uz tām skatīties un savā prāta izfunktierēt šī darba jēgu. Kurš te nav aita? Vai nav skaisti? Mūzika, gleznas, instalācijas - vecais un jaunais - viss bija vienā veselā. Man patika, pat ļoti.
Šodien pēc kārtīgajām brīvdienām es izjutu 10 stundu burvību skolā. Nav nemaz tik traki, vienīgi ir dīvaini būt un mācīties skolā tik vēlu. Protams, kā jau bija paredzams, man ļoti, ļoti patika mākslas vēsture. Beidzot ir kāda vecās skolas piegarša arī pirmajā ģimnāzijā. Man ļoti pietrūka mākslas, tik tiešām, un beidzot es to sajutu. Acīmredzot ne velti pēdējā laikā man ir azarts iet uz visādām izstādēm un pavadīt muzejos diezgan ilgu laiku. Žēl, ka ekspozīcijas un izstādes mainās tik reti, ka jau tagad mana izvēle ir diezgan ierobežota, un uz galīgiem nezināmiem un mazāk vērtīgiem arī negribas iet, kaut vai naudas tērešānas dēļ.
Vispār kultūra ir viena vienīga bauda - gan koncerti, gan operas un baleti, gan muzeji un izstādes, gan mākslas forumi, gan dejas un viss, viss pārējais. Man patīk, ka man patīk un ka man ir iespēja savas slāpes remdēt.

p.s. Šodien biju donatu kafejnīcā - tik ļoti kārdinoši un garšīgi!

Sorrow in the autumn.

Man ir vientuļi. Man ir skumji, un viss liekas pagalam drūms. Nē, tā nav rudens depresija, drīzāk ilgas pēc skaistajām vasaras dienām, jaukiem, smaidīgiem, bezrūpīgiem cilvēkiem un saules.
Šodien uzdevu sev jautājumu - kas īsti ir draugs? Kas ir tas, kas vieno cilvēkus un veido draudzību? Nonācu pie pavisam parasta secinājuma - neaizmiršana (draugs tevi neaizmirst), sapratne un neatsvešināšanas, lai arī kādi būtu apstākļi. Tad nu tagad var redzēt īsto bildīti ar draugiem un vienkārši cilvēkiem, kas ikdienā ir apkārt un ar kuriem ir vienkārši labas attiecības, bet ne draudzība. Un vispār - vai nu es esmu palikusi pelēka, vai arī tiešām visi cilvēki ir iekāpuši drūmajā un vairs nav tik saulaini un jauki, kā likās. Zābaki, lietus un pirmās nokritušās lapas, man nepatīk rudens.

Chemistry.

Nošaujiet mani!

Pirmā diena skolā un jau deviņas stundas un jau mājas darbi, un jau uzdots kontroldarbs uz rītdienu. Kur? Protams, ka ķīmijā, un, protams, ka grāmatu dabūšu tikai rīt, un, protams, ka es neko neatceros. Jauks sākums.