Meditation.

"Ikdienas kņada, notikumi, kas ir visapkārt mums, rada vēlmi paslēpties kaut uz mirkli mierā un harmonijā, vietā, kur satraukums nespēs iekļūt."

Bet vai tad ir iespējams dzīvot vispār bez jebkādiem uztraukumiem? Cik lielam dzīves un sevis pazinējam jābūt, lai rādītu tādu harmoniju ar sevi un pasauli? Nez kādēļ man trūkst ticības, ka parastam cilvēkam tas ir pa spēkam - dzīvojot tā, lai spētu uzturēt sevi un ģimeni, vienmēr atradīsies viela uztraukumiem, jo nekad nav tā, ka viss iet pa ideālu gludu taciņu. Budisti, mūki, kas visu savu mūžu pavada kalnos, meditējot un tikai filozofējot, jā, noteikti to var, jo viņi ir atdevuši savu dzīvi, ziedojuši to, kādam, viņuprāt, augstākam mērķim. Viņiem nav jāuztraucas par ikdienas rūpēm, kas rodas, uzturot ģimeni, strādājot, slimojot utt. Viņi var arī neēst, viņi var pārtikt tikai no saules enerģijas. Pilnīga harmonija, bet tik daudz upuru, apbrīnojami.
Varbūt ir cilvēki, kas pēc garas darba nedēļas var iespundēties istabā, atslēgties no ārpasaules un meditēt, tā teikt, paslēpties no kņadas, bet, bet... Cik daudz spēka un pieredzes tam vajag? Pagaidām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Man patīk kņada, un dzīve bez uztraukumiem būtu gaužām garlaicīga, jo tad būtu iestājies tāds smags "vienalga", bet man nav vienalga, un es gribu izbaudīt dzīvi līdz pēdējai vīlītei, bet, lai izbaudītu, vajag gan labo, gan slikto, citādi labais vairs nešķitīs pietiekami labs. Dzīve balstās uz kontrastiem.

Dance.

Es izdzīvoju.
Vakarnakt pabeidzu ekonomiku, šodien ēšanas starpbrīdī aizskrēju iesiet un jutos gandarīta. Vēl viens iemesls gandarījumam bija šodienas lielais koncerts. Cik nu liels man viņš bija (taču pirmajā gadā Dancī es varu būt tik tiešām priecīga, ka dejoju četras dejas), tomēr, pat nezinot, kā nodejoju, es tāpat jūtos patīkami atvieglota un paciltāta. Deja tomēr ir mana stihija un es bez tās nevaru. Pat mazās miega stundas un minimāls ēdiena daudzums (kā tas bija šodien) tam nebūs šķērslis. Es esmu nogurusi, man sāp kājas un acis līp ciet, bet esmu sasodīti apmierināta ar dzīvi un to pašu novēlu ikkatram.
Rīt noteikti uzrakstīšu ko plašāk, bet pašlaik manas smadzenes kliedz pēc miega.

Quandary.

"Īss ieskats mazas, sentimentālas meitenītes ikdienā" - varbūt man pamainīt sava bloga virsrakstu?
Par cilvēku vienmēr pastāv gan labie, gan sliktie viedokļi, tāpat arī ar darbībām, ko viņš veic, vai lietām, ko runā un domā. Dažbrīd ir milzonīga vēlme pagriezt muguru visam sliktajam, vienkārši izlikties kurlai un aklai, taču tad jau cilvēks var noslīkt savas patmīlības jebšu vienaldzības okeānā. Kritika ir veselīga un nepieciešama cilvēkam, taču tieši sliktajos viedokļos (racionālajaos nevis vienkārši tukšos, sliktos un dumjos vārdos) šī kritika ir atrodama. Dilemma rodas tur, kur satiekas kritika ar sevi nepazaudēšanu. Nepazaudēt sevi manā uztverē nozīmē dzīvot neatkarīgi no citu domām (iespēju robežās), tātad arī ignorēt jebkādu kritiku, taču arī uzslavas. Ko izvēlēties? Kā jau visur arī šeit, manuprāt, lielākā māksla ir spēt atrast zelta vidusceļu un neieslīgt kādā no galējībām, jo vienas rezultātā var uzkāpt Aleksandra augstumos un tad pēkšņi sāpīgi nokrist, bet otras - iedzīvoties pamatīgos kompleksos.
Visam šim ir viens vienīgs secinājums - šodien es centīšos domāt tā, kā man pašai labāk patīk, rakstīt to, ko man pašai labāk gribas, nevis to, ko kāds no manis sagaida, kritiku uztvert ar smaidu un nelaist to gar ausīm, taču arī dažu viedokļu nemainīt sevi un savus principus. Es domāju nepareizi?

Progress.

Sen nav rakstīts, un kā aizbildinājumu varu minēt banālo laika trūkumu vai arī nepietiekami lielu vēlmi jebkāda veida rakstīšanā.
Viss ir pa vecam - joprojām elpoju, mācos, dejoju un zīmēju. Neskaitot elpošanu un zīmēšanu, pārējie divi ir palielinājušies savos apmēros - skola nebeidz priecēt ar lieliem mājas darbiem un dejošanā mēģinājumi ievelkas nedaudz ilgāk, bet pavisam nedaudz. Tostarp es joprojām cenšos atrast kādu brīdi vienkāršai atpūtai, vienkāršam slinkumam, un šķiet, ka vasaras pirmo brīvo nedēļu es konstanti vārtīšos pa gultu vai pludmali, neko nedarot.
Nedēļa bija salīdzinoši mierīga, viss līdzsvarā, protams, izņemot atpūtu. Bet atpūtai, pareizāk, izklaidei tika veltīta vakardien, tāpēc sūdzēties jau nebūtu labi. Tika satikti sen neredzēti un arī jauni cilvēki un iegūti jauni iespaidi, bez kuriem man drīz vien paliktu garlaicīgi. Vienīgā problēma vakar bija ar transprotu. Visuprims es nekad iepriekš nebiju maksājusi Ls 1.40 par sabiedrisko transportu, lai tiktu uz Āgenskalnu, kas ir tikai dažu pieturu attālumā no centra, otrkārt, Lady Taxi lika mums galīgi vilties. Aizbraukt no Laimas pulksteņa uz Torņaklanu par vairāk nekā četriem latiem nav forši, un mūsu šoferīte nezināja ceļu un aktīvi vēlējās vest mūs Bausku, turklāt viņa nevarēja braukt atpakaļgaitā, kā reuzltātā izskanēja frāze "Kāpēc es tā daru? Kāpēc es tā daru? Ā, pareizi, man ir otrais ātrums.". Smieklīgi, bet dārgi. Bet visumā viss bija forši, īpaši foršs bija dejojošais un siekalanais Pluto, kurš mani pilnībā apbūra.
Šodien es visnotaļ veiksmīgi nosēdēju sešas stundas divvientulībā ar ekonomiku, un pagaidām izskatās, ka tāds pats liktenis mani sagaidīs arī rītdien, tāpēc šovakar noteikti iešu ātrāk gulēt, lai rīt varētu turpināt produktīvi domāt par Nīderlandes ekonomisko politiku. Labais.
Ja kāds man pajautātu, vai esmu laimīga, es noteikti atbildētu ar "jā". Es laikam esmu nodefinējusi savas laimes sajūtas robežu, un zinu, ka šī latiņa nav uzcelta pārāk augstu. Man nevajag daudz, vismaz tā man šķiet šobrīd. Man patīk, ka mans laiks ir aizpildīts un man ari patīk pamocīt un nodarbināt savas smadzenes, lai saprastu, cik daudz es spēju un cik daudz es varu. Pagaidām rezultāti ir mainīgi, bet tieši tāpēc ir vērts darīt, lai vēlāk varētu priecāties par progresu.

I love sauces.

Ieeja Galerijā Centrs pretim Globusam. daudz durvju ar gariem rokturiem. Tieši es, tieši pie vienām nelaimīgām durvīm, tieši tajā roktura posmā iegrābos sinepēs un kečupā - tā ar visu sparu. Protams, pirms zīmēšanas tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, iepļurzāt roku kaut kādās mērcēs un tad meklēt tuvākās tualetes, lai to dabūtu nost. Liktenīgi vai vienkārši muļķīgi, bet, ejot atpakaļ no zīmēšanas caur GC, iegrābos tieši turpat tikai ar otru roku. To varu tikai es! Superīgi, ņemot vērā to, ka varbūtība ieķepināties tajās mērcēs daudzu druvju un garo rokutru dēļ bija ļoti maza.

To withstand.

Es esmu nogurusi.
Ceturtdien cēlos pirms pieciem, lai sagatavotos fizikas kontroldarbam, jo trešdienas vakarā pēc vairākām stundām grāmatas konspektēšanas sapratu, ka vairs neko nespēju saprast. No rīta mācīties bija labi - izdzēru stiprumstipru kafiju, ietinos halātiņā un rēķināju uzdevumus. Labi, ka skolotājs izdomāja kontroldarbu pārcelt uz piektdienu, vēl labāk bija tas, ka viņš izdomāja iedot divas lielas darba lapas ar uzdevumiem. Tā nu es ceturtdien pēc dejošanas pusdzīva atvilkos mājās un uzliku modinātāju uz pus pieciem no rīta, jo doma par darba lapu pildīšanu un atkārtotu gatavošanos kontroldarbam vakarā likās nereāla. Pamodos. Mācījos. Tikai uz skolu atvilkos kā pusmironis. Uzrakstīju arī kontroldarbu, veiksmīgi neaizmigu arī pārējās stundās, bet atlikušo dienas daļu biju pilnīgi nelietojama. Galu galā divas dienas pēc kārtas celties pirms pieciem nav viegli. Šorīt pamodos vienpadsmitos pēc daudzu stundu cieša miega, un tagad jūtos labi. Pavisam labi būtu tad, ja mani nenospiestu domas par to, ka man ir daudz laikietilpīgu mājas darbu, kuri ir jāpadara brīvdienu laikā, bet nu, nekas jau nevar būt ideāls, īpaši pēdējo skolas mēnešu laikā.
Runājot pozitīvāk un dzīvīgāk. Šķiet, ka es beidzot esmu sakārtojusi savas domas, šķiet, ka beidzot es gūstu iespējami maksimālu prieku no dejošanas nodarbībām, šķiet, ka es joprojām neesmu padevusies attiecībā uz mācībām, un šķiet, ka vasara ir krietni tuvāk nekā liekas. Manu apņemšanos sarakstam ir pievienojusies jauna - nepadoties un domāt gaiši. Lai cik ilgas būtu stundas, ko pavadu, mācoties naktī vai rītausmā, lai cik slikti un miegaini es justos, es tāpat varu sevi mierināt ar domu, ka tas viss nav tāpat, tas viss nāk tikai par labu. Izgulēties un atpūsties es varēšu arī vēlāk, bet atgūt to, ko palaistu garām nemācoties, būtu ļoti grūti, varbūt pat neiespējami. Vēl viena apņēmšanās varētu būt - mazāk sevi žēlot, respektīvi, nežēlot sevi.
Jo tuvāk mērķiem, jo labāka būs pašsajūta, jo lielāka būs ticība saviem spēkiem. :)

Orchid.

Vakar dejošanā pirmo reizi tā kārtīgāk un foršāk iesildījos un tā kārtīgāk un ilgāk padejoju, kā rezultātā man šodien sāpēja muskuļi, un es biju ļoti tizla, kāpjot no rīta augšā pa kāpnēm. Protams, man paveicās, jo pirmā stundas notika trešajā stāvā. :D
Visumā es esmu priecīga par jaukumjauko pavasari, kas nedaudz reabilitēja manus vasaras raibumiņus un spēju no rītiem viegli piecelties (jo ir taču gaišs!). Beidzot izvedu pastaigā savu ričuku, un izrādījās, ka pietika tikai uzpumpēt riepas un ieeļļot ķēdi, lai tas atkal būtu pilnā gatavībā un lai es varētu brīvi braukāties pa sen neiebraukātām takām un vietām. Sajutos tiešām brīvi un labi - tas ir gandrīz kā dejā, var nedomāt par to, kas vēl ir jāpadara, kādi ir nospiedošie un rutīniskie pienākumi, var vienkārši izbaudīt darbību un domāt tikai par patīkamām un vieglām lietām, tā teikt, izvēdināt galvu, matiem plīvot un ar smaidu sejā.

Man uz palodzes atkal zied orhideja skaistiem, baltiem, lieliem ziediem. Man patīk tas, ka pirms orhidejas zied, tās ilgi stāv pumpuros. Sākumā tie ir mazi un zaļi, pielipuši pie stumbra zem lapām, un tad tie sāk augt - lēnām un pamazām, līdz pēkšņi vienas dienas laikā atveras un tad paliek līdz nokrīt. Nevīst un nekalst, vienkārši cēli nokrīt. Nezinu kāpēc, bet tas man saistās ar lieliem māksliniekiem (aktieriem, dziedātājiem), kuri kā pumpuri aug un attīstās savā talantā un tad uzzied un ilgi un krāšņi zied - tas ir viņu karjeras augstākais punkts. Pēc tam šie izcilākie aktieri, sagaidot savu laiku un ne minūti ilgāk, vienkārši paklanās un no skatuves aiziet. Priekšskars aizveras, tomēr tos atceras un joprojām mīl to skaistos ziedus, ko viņi bija radījuši savā dzīves plaukumā. Daudz skumjāk ir ar tiem, kas paliek un visu cilvēku priekšā vīst un kalst. Tie kļūst arvien nevarīgāki, dzeltenīgāki un sačervelējušāki, līdz tie tiek aizmirsti. Nav jēgas no šīs palikšanas, nekādas. Un tās vairs nav orhidejas.
Secinājums? Ir jāmāks skaisti un cēli aiziet, kad redzi, ka tu vairs neesi piederīgs.

Improvisation.

"Personīgi es visu atdotu suņiem - gan savu džemperi, gan visu pārējo. "
Jā, arī koncertos rodas visādas tehniskās kļūmes, kuru rezultātā daži uzsāk improvizāciju. Sestdienas koncertā Kongresu namā "Ar visām četrām", kas bija veltīts ziedojumu vākšanai dzīvnieku patversmēm, rādot video, kur runā Cosmos puiši, bija pazudusi skaņa. Tad nu koncerta vadītājs nolēma kulisēs nedaudz paimprovizēt, ierunājot šo video. Tika izmantotas visādas smieklīgas frāzītes, piemērojoties Cosmos puišu žestiem un mutes kustībām, kā rezultātā visi kulisēm bija pāsmējušies, gan jau, ka arī zālē. Viss jau būtu labi, ja vien pēc šī video nebūtu jādējo mūsu nopietnā deja, bet beigu beigās saņēmos un smieklus apspiedu.
Brīvdienas bija foršas - visu vakardienu līdz koncertam laidu pilnīgu gurķi. Diemžēl skumjais rezultāts tam visam ir tāds, ka pat neesmu izmācījusies. Ne drusiņu, ne mazumiņu - neko! Tad nu šodien speciāli piespiedu sevi atvērt acis tā paagrāk, lai varētu ķerties klāt mācībām un vakarā laicīgi aiziet uz zīmēšanu, bet man tiiiik ļoti negribas mācīties (jācer, ka pēc stundiņas es tomēr piespiedīšos).

The Theatre.

Šodien trolejbusā es redzēju sievieti ar mākslīgiem, blondiem matiem piestiprinātiem galvvidū un tik biezu tonālā krēma kārtu, ka knapi varēja saprast sīš sievietes sejas vaibstus. Tad nu es mēģināju izdomāt iemeslus šādai rīcībai, un vienīgais, kas man ienācā prātā bija tas, ka varbūt viņa vienkārši mēģina paslēpties un uzdoties par kādu citu, piemēram, par spēcīgu un neatkarīgu Klaudiju vai Vanesu vai jebkādu citu izdomātu tēlu, kurai dzīvē viss ir kārtībā - spīdoša karjera, burvīga ģimene, īsumā, viss, kā nākas. Iespējams, iepazīstoties ar cilvēkiem, viņa tā arī sevi dēvē un rada tieši tādu iespaidu, un tikai pēc kāda laiciņa atklājas, ka zem ugunīgās blondīnes ādas atrodas vāja un pelēka sieviete, kura nespēj parādīt citiem sevi pašu - ar saviem unikālajiem (kā jau katram cilvēkam) vaibstiem, matiem, utt.
Daži slēpj sevi, izmantojot izsatu, bet daži to dara slēptāk un nemanāmāk - spēlē teātri. Iejusties kādā lomā ir ļoti labi uz skatuves - cilvēks ir prožektoru gaismās, uz viņu skatās cilvēku bari un viņš var atļauties uz brīdi pabūt svešā ādā. Tomēr tā ir spēle, tas ir teātris, kāpēc tam ir jāpāriet dzīvē? Kāpēc jārada saviem skatītājiem vilšanās sajūta un sāpes, atklājot savu patieso būtību? Ja šī būtu publiskā runa, tad es noteikti to pabeigtu ar vārdiem - būsim mēs paši un netēlosim no sevis to, kas neesam, jo vispievilcīgākais cilvēkos ir dabiskums.

Wednesday, April 7

Trešdiena. Viena no spilgtākajām dienām visā nedēļā, un tikai šodien es beidzot atradu laiku par to uzrakstīt.
Tātad, viss sākās ar to, ka no rīta sapratu, ka jūtos pārāk nogurusi, lai ietu uz skolas sportu, tāpēc nolēmu neņemt sporta tērpu (otrais nobastotais sports mūžā). Atnākot uz skolu, pie skapīšiem ilgi un dikti perināju nerātnas domas saistītas ar krievu valodas neapmeklēšanu, bet saņēmos un aizgāju. Pēc abām satriecoši interesantajām krievu valodām man pilnīgi un galīgi pazuda vēlme apmeklēt arī latviešu valodu, bet atkal saņēmos. Es tomēr lepojos ar sevi. :D
Pēc stundām centos izdomāt veidu, kā sevi izklaidēt, gaidot Kaci, kurš apsolījās man pakavēt laiciņu līdz zīmēšanai. Izgāju aplīti pa Bastejkalnu un satiku vienu foršu cilvēciņu, ar kuru sagaidīju pirmos trešdienas saules starus un jauki parunājos.
Tad nāca Kacīša laiks. Nopirkām salātiņus un saldējumus un devāmies uz Līvu laukumu, kur beidzot kārtīgi izsmējos. Iemeslu kā vienmēr netrūka, piemēram, vairākas tūristu grupas, kas fotogrāfēja parastu, guļošu kaķi, Sanča un Zanča, izteiciena "kā mīļais" lietošana un tai raksturīgie žesti (jā, jā, es to apguvu!) un visādi citādi sīkumiņi, kas uzlaboja manu garastāvokli par milzumlieliem procentiem, krietni vairāk nekā par 100.
Zīmēšanā nebija nekā īpaša - zīmēju ausi, jā.Un tad nāca visinteresantākā dienas daļa, kas diemžēl kontrastēja ar jauko un smaidīgo pēcpusdienu. Neko daudz nevaru uzrakstīt, jo vairāk vai mazāk gribu to paturēt sev, taču varu teikt, ka tas viss mani ļoti pārsteidza, turklāt, tā teikt, nesagatavotu. Katram jau tā stipruma un spēcīguma pakāpe ir cita, un acīmredzot mana nav no tām augstākajām. Labumus var atrast vienmēr un visur un to sauc par optimismu, un varbūt tieši šoreiz labums ir tas, ka dzīvē ir jāpierod pie pārsteigumiem - patīkamiem un nepatīkamiem.

The next level.

Šodien skolā mums skanēja tādi visai dīvaini zvani. Ar Kacīti nospriedām, ka tie vēsta par pāriešanu nākamajos līmeņos, piemēram, kā tetrī. Pieminēšana vērta ir arī zemādas asiņošana un vārdos neminamie jautājumi, kuri pat bez jautāšanas ir saprotami. :D
Vispār skolā nav nemaz tik traki - neilga, bet skaļa čīkstēšana par krievu valodas stundu negribēšanu no rīta pie skapīšiem, tad "Santas" nopirkšana, peldkostīma atgūšana un visu dienu garās skriešanas pakaļ manam nedaudz pasistajam (tas bija labā un mīļā nozīmē) klasesbiedram un pēc tam vēl viņa pieciešans citās mācību stundās. Bet, kā redzat, es izdzīvoju, turklāt visai veiksmīgi un pozitīvi.
Man šodien bija tā laime dzirdēt pāris burvīgus domu graudus trolejbusā, piemēram, to, ka tad, kad trolejbuss brauc bez stangām, viņš izmanto benzīna uzkrājumus, ka ir tāda dziedātāja vai grupa (nezinu, kā tas bija domāts) Paparaci, kas izpilda dziesmu Lady Gaga (žēl, ka nav otrādāk :D), ka bezbiļetniekiem jeb zaķiem biļetīšu vietā kompostrē mēles, lai pēc tam varētu redzēt potenciālos blēžus arī turpmāk (tas nozīmē, ka tev ir caura mēle, jā), to, ka, atbraucot no Ventspils atpakaļ uz Rīgu, pa radio skan pavisam citas dziesmas (nevar būt!) un visbeidzot to, ka, ja aizbrauc tālāk par Akvalandiju, var nokļūt laukos un lielveikalu Riga Plaza tev, nelaimīgais, noklīdušais cilvēk, vairs neredzēt. Lūk, ar šo visu gribu pateikt, ka nevilšus noklausīties citu sarunas garlaicības dēļ dažreiz ir visai produktīvi - sen nebiju sevi tik plaši un vispusīgi izglītojusi.

Decisions.

Beidzot lietus pierima un līdz ar to arī mans garastāvoklis uzlabojās, un es esmu gatava doties pretim pavasarim, jājājā!
Nekas jauns nav noticis, ja vien neņem vērā superforšo pasēdēšanu piektdien kopā ar manām jautrajām velveton-tosteru meitenēm pie tējas krūzes un ar kūkām (tuvākajā laikā apņemos nepadoties šim kārdinājumam) un Lieldienām, kurās šogad pamanījos pamatīgi noslinkot. Slinkums jau nav slikta lieta, īpaši tad, kad to var atļauties (galu galā man taču bija ilgi gaidītais brīvlaiks), turklāt to varētu attaisnot ar spēku uzkrāšanu turpmākajam divu mēnešu nonstop mācību maratonam.
Līdz vasarai man ir vairākas apņemšanās, kuras tiešām ceru izpildīt:

• Uzlabot sekmes atsevišķos mācību priekšmetos;
• Atsākt riteņbraukšanas sezonu (uzķūnēt riteni);
• Katru dienu taisīt miljardiem vēdera prasīšu, lai nepaliek kūciņu pēdas;
• Radoši izpausties līdz nākamajam gadatirdziņam;
• Sakārtot savu galvu (domas, jā);
• Iesēt dilles un salātus smukos podiņos, lai palodze izskatās dzīvīgāka;;
• Ēst veselīgi un zaļi;
• Vairāk laika pavadīt svaigā gaisā.

Es noteikti kaut ko piemirsu, bet, šķiet, ja izpildīšu visu šo, tad tas jau būs milzīgs sasniegums. Redzēsim, kā man veiksies.

Impressions.

Vakar bija īstens pavasaris pavadīts pie jūras. Silti gan rokām un kājām, gan arī apziņai, ka līdz ar pavasari nākušas pārmaiņas - gan cilvēkos man apkārt, gan manī, gan arī vispār dabā.
Līdz vakarvakaram siltums manā apziņā bija neizmērojams - koncerts lai arī nebija saulains, tomēr bija skaists, neskatoties uz to, ka dejas bija visnotaļ garlaicīgas un zināmas.
Kāpēc vēlāk viss nedaudz sašķobījās, lai paliek manā ziņā, bet vienu varu teikt - laikam nekad cilvēks nevar būt par kaut ko dziļi pārliecināts un iespējams, ka nolikt kaut ko malā un necerēt ir pēdējais, ko var atļauties darīt. Es to pārkāpu.
Turpmāk vien atliek būt uzmanīgākai un lēnākai.