Our golden age.

Rītdien pēdējais eksāmens.

Tā nu tās dienas rit. Gaismas par maz, vakari par garu, naktis par tumšu, viss kaut kādās melnās krāsās. Varbūt jāceļas agrāk.
Par iespaidiem un sajūtām gribas arvien vairāk runāt, to attiecīgi izpaust kaut kā skaistāk, ja ne caur rakstīšanu, tad caur mākslu. Būs vien jāmēģina atsākt, ja nu sanāk labāk? Es nerunāju par glītām bildītēm ar ziedošu pļavu un kaķēnu skatiem, es runāju par krāsām, otas triepieniem, kas katrs attainotu to, kas ir galvā, domas, idejas un fantāzijas. Šķiet, šobrīd vajadzētu sanākt koši, tā skaisti, jo pēdējā laikā viss ir kaut kā jaukāk, pozitīvāk, laikam esmu beidzot izgulējusies un sākusi veltīt vairāk laika tam, ko vēlos, lai tās būtu grāmatas, slidošana, dejošana vai paijumu zīmēšana, vienalga, galvenais, ka patīk un no sirds.Arī cilvēki apkārt mazpamazām sāk skatīties optimistiskāk uz lietām. Jā, varbūt izglītība ir galīgi garām, bet ir vērts palikt, lai redzētu jaunās pārmaiņas un cīnītos, un dabūtu to, ko vēlas, jā, varbūt kārtīga ziema nebūs vairs ilgi un šosezon vispār minimāli, bet toties mēs mazāk salsim un bojāsim zābakus, brienot pa sāļajām Rīgas ielām, jā, varbūt, varbūt, ir slikti, bet būs taču labāk. Kaut kā tā, ar zelta maliņu. Šajā vecumā, manuprāt, vairāk nekā jebkurā citā, jāmācās un jāspēj vērtēt, izvērtēt un novērtēt lietas, kas ir un notiek apkārt, lai varētu nedaudz pamētāties no vienas puses otrā, bet beigās palikt pie viena, nostabilizēties. Ir svarīgi mēģināt izprast abas puses un nebaidīties no jaunā, svarīgi redzēt kontekstu un atbrīvoties no aizspriedumiem, lai fenomenoloģiski paskatītos. Šaubīties. Kļūdas un viedokļu nepastāvību tagad var novelt uz jaunības maksimālismu, bet, lai šaubītos un kļūdītos, vajag zināt un gribēt uzzināt daudz, ļoti daudz. Nav tādas finiša taisnes.

Revanche. Another chance?

Revanšs - 1) gandarījuma gūšana par zaudējumu, uzvarot nākamajā savstarpējā cīņā, spēlē, sacensībās; 2) otrreizēja cīņa, spēle, sacensības, kas sāktas, lai dotu iespēju uzvarēt tam, kas zaudējis pirmajā cīņā, spēlē.

Gandarījuma gūsana par zaudējumu? Re, izrādās, ka tā arī var. Arī ļaut uzvarēt otram. Bet man kaut kā tomēr šķiet, ka tas tā tikai īsterminā strādā, varbūt vēlāk, varbūt vēlāk. Pagaidām laika pietiek tikai uzvarēt, ja arī zaudēt, tad drīzāk dot iespēju sev labot kļūdas un izprast spēles stratēģiju. Arī izprašanai laika brīžiem nepatīk, baigais jaunības maksimālisms. Tikai nebremzēt.
Viss rit labi, tā raiti un tekoši. Pieļautās kļūdas tiek labotas, otrās iespējas tiek dotas un patērēts laiks arī skaidrošanai un kaut virspusējai, bet tomēr izprašanai. Brīvajās dienās mēģinu savākties, izbaudīt sniegoto laiku, sniegoto draugu kompāniju, sniegoto visu, jo pārāk ilgi bija pelēki. Man patīk arī sesija, kad laiks ir atvēlēts tikai un vienīgi man, tam, kā es spēju mācīties, tam, kā spēju sagatavoties, un tam, kā es spēju nemācīties un negatavoties. Līdzsvaru var atrast, tikai balstoties uz savas mērķtiecības, neatlaišanās un gribasspēka, nebūtu noguruma, būtu pavisam gludi. Vēl bez noguruma traucē šaubas par to, ko es vispār daru, mācos, bet apzinos, ka tas nevar būt attaisnojums mazākai kaut kā darīšanai, drīzāk pretēji, var mēģināt sev pierādīt, ka šis viss var būt arī lieliski. Tikai mazlietiņ vairāk pārliecības.
Tikmēr manā dzīvē ir atkal parādījies laiks grāmatām, šoreiz ne tikai mācību, bet arī visādām citām, visnotaļ jaukām un, galvenais, daudz. Murakami pabeigts ar sajūsmu, mēģināju pēdējās lapas izvilkt pa vairākām dienām, lai tā izjustāk, bet neizdevās. Patīk grāmatas bez trekna punkta beigās. Hese iesākts, bet kaut kā neiet, laikam nav mans, toties visu grāmatu sarkasts "izlasīt!" strauji aug, kas tik tiešām priecē, jo atliek vien ņemt un lasīt, nav jāmeklē. Ir labāk.

Reading.

The earth persisted in its measured orbit of the sun. I always find it a cosmic mystery that spring knows when to follow winter. And how is it that spring always brings out the same smells? Year after year, however subtle, exactly identical.

~Haruki Murakami

Tas nekas, ka ir silta ziema, es gaidu pavasari.

New paragraph?

Otrais janvāris, divtūkstoš divpadsmitais gads. Skan veci.

2011. laimīgi beidzās, 2012. veiksmīgi sagaidīts. Nav jau tā, ka būtu lielas cerības saistībā ar šo, bet, nu, kaut kam ir jābūt labāk. Vismaz kaut kam nedaudz, lai dzīve tāda rožaināka.
Pa starpu svinēšanai un atpūtai (viena nedēļa un bišķiņ) ir pienācis laiks sesijai. Eksāmeni, konsultācijas un uztraukumi, tieši ar šīm trim lietām būs piesātināts mans nelaimīgais janvāris, bet varbūt arī laimīgais, kas to lai zina. Un tad viss no jauna.
Nav garastāvokļa, ne laba, ne slikta, tāda sajūta, ka tikai tukšums. Var mācīties, var nemācīties, var lasīt, var nelasīt, nav īpašu priekšroku, un varbūt tas pat ir labi, jo visu dienu līst. Nav arī tā slikti, jo tomēr ir labi, bet nav īsti skaidrs, vai tiešām ir labi, jo negribas smaidīt un priecāties, kaut gan arī raudāt ne. Es pieskaņojos tam, kas notiek ārā, harmonijā ar dabu, tā teikt, pelēki un vēsi, mitri un neglīti, jo nu šis nekādā veidā nav skaisti.
Laimīgu Jauno!