Dormitory.

Parasti visgrūtākais ir sākt. Vienalga, vai tas ir bloga ieraksts, vai tā ir dzīvošana Ķīnā, jātiek pāri sākumam.

Nokārtojām vismaz daļu formalitāšu. Jāsaka, ka te, Ķīnā, pase jārāda un jāaizpilda veidlapas ir par katru mazāko sīkumu, reģistrēšanās studijām vien bija ko vērta - 10 reģistrācijas soļi, katrs pie sava galda, papīru kalni, garas rindas, darbinieki, kas ik pa brīdim izgāja atpūtā vai pusdienās un korejieši, kas blakus visām rindām veidoja savējās un galu galā katrreiz gadījās visiem priekšā. Viss kopā aizņēma nieka 4 vai 5 stundas.

Vakardienu patīkamu padarīja tas, ka mūsu Rīgas ķīniešu valodas pasniedzējs, kas nu jau ir atgriezies Ķīnā, vakar pavadīja ar mums visu dienu, izrādot campus'u, kas, starp citu, ir milzonīgs, un aizvedot pusdienās uz rietumu ēstuvi. Šķita, ka beidzot dabūsim ieēst ko garšīgu un vairāk pierastu (ķīniešu ēdiens, cik nu izdevās to pabaudīt šeit nav tas skaistas, krāsainais, garšīgais, ko var dabūt Rīgā, tas ir daudz specifiskāks un bezgaršīgāks reizē, turklāt ļoti vienveidīgs), taču vistiņa portugāļu gaumē izrādījās rīsi pārlieti ar mērci, kur iekšā bija vista, kartupeļi, paprika un visādas ķīniešu lietas. Toties garšīga ledus tēja ar pienu un jaukas sarunas.

Tādas katras dienas atskaites, pieļauju, ir garlaicīgas, pati arī neesmu sajūsmā, rakstot ko tik sausu, tāpēc mēģināšu sadalīt ierakstus pa tēmām. Tā kā te redzēts pagaidām nav daudz, tad vislabāk man zināmā vieta ir mūsu kopmītnes. Dzīvojam pa vienam, reģistrējoties, un, ak jā, atkal aizpildot kādas 3 veidlapas, saņēmām lapu ar sarakstu, kam ir jābūt mūsu istabā, tas tā, lai varam pārbaudīt. Viena gulta ar sešām ((!) šis laikam ir vitāli svarīgi) kājām, viens skapis ar durvīm, viens galds ar vienu kāju, viena tumbiņa ar vienu TV, viens kondicionieris, vieni aizkari, viens tualetes pods un tā tālāk. Viss bija, viss strādāja, tāpēc man ļoti paveicās, dažas gan tikai vakar dabūja tualetes podu kaujas gatavībā. Istabiņā ir pilsētas smaka, bet no tās izvairīties nevar (mums teica, ka jāpriecājas, ka nesmird pēc nogatavināta tofu), ir redzēts arī vēl vismaz viens manas istabas iemītnieks ar ūsām un četrām kājām, kaut kas līdzīgs tarakānam, bet tie visi ir sīkumi, galvenais, ka ir duša, bez kuras šeit nekādi nevarētu un normāli apstākļi (uz netīrajām sienām, moskītiem, kas kož, vecajām mēbelēm pieveru acis). Jā, mājai ir 13 stāvu, tāpēc jābraukājas ar liftu, kas ir tikpat neloģisks kā ķīniešu vai ķīniešu satiksme - te brauc uz augšu, te atkal uz leju, kā rezultātā mēs vairākas reizes izkāpām nepareizajā stāvā un dabūjām šausmu filmu efektu - divas reizes pēc kārtas tu esi vienā un tajā pašā stāvā, kas izrādās nepareizs. Virtuves nav. Ir telpa, kas skaitās virtuve, bet tur atrodas vien netīri galdi un mikroviļņu krāsns, ja gribi gatavot pats, jāpērk pašam plīts un viss pārējais, turklāt nav arī tā, ka veikalos varētu dabūtu daudz ko pagatavojamu, bet par to citreiz. Arī par cilvēkiem citreiz, jo domāju, ka man būs vairāk, ko teikt, kad iepazīšos ar viņiem, sākoties mācībām, bet viens ir skaidrs - te ir daudz korejiešu, kas savus apavus tur gaitenī. Jā, un ir karsti, karsti, karsti, ļoti karsti, ļoti mitri un vēlreiz karsti. Es jau teicu, ka ir karsti? Jā, karsti. Labā un sliktā ziņa ir tā, ka karsti būs līdz novembrim. 

Welcome to Guangzhou.

Jauna nodaļa ir sākusies, piesātināta un, viennozīmīgi, iespaidiem bagāta.

Tiešām ilgs lidojums ar patīkamiem un ne tik patīkamiem iespaidiem ir galā. Aeroflot noteikti nebūs aviokompānija, ko izvēlēšos lidojumam nākamajās reizēs, ja tādas būs, taču galvenais, ka nenokritām, redzējām zibeņojošas nakts debesis un sapratām, ka mums ir kājas ir daudz par garu un rokas bagāžas daudz par lielu. 

Guangzhou sagaidīja ar tropu mājas cienīgu klimatu, patiesībā es pat teiktu, ka karstāku. Sajūta, ka sēdi pirtī, nevar pilnu plaušu ieelpot, šķiet, ka gaiss ir gaužām biezs. Debesis - pelēkas, tālumā esošās ēkas redzēt nevar, secinājums viens - smogs. Ik pa brīdim pacēlu skatu uz augšu un meklēju kaut vienu zilu debess maliņu, bet nekā, arī šovakar un, visticamāk, nākamajos vakaros zvaigznes mums neredzēt. Redz, tām pat nav jākrīt, lai būtu romantika un skaisti, tām vienkārši pietiek būt, bet te nav. Palmas, milzīgi koki, zaļumi, tukšas mājas, nenormāli daudz tukšu māju un ikkatra peļķe vai zemes gabaliņš lietderīgi izmantots kādām ierīcēm, nemaz nerunājot par rūpnīcu torņiem - tas viss pa ceļam no lidostas. Ak, jā, un kondicionieri, kas ir praktiski visur un kas visas vietas padara par mini saldētavām un sāpoša kakla cēloņiem. No tiem izbēgt nevar, viens tāds eksemplārs ir arī manā istabā, bet tam nebūs lemts tikt iedarbinātam, nekas, ka te pirts.

Re, re, kāds skats pa logu

Pagaidām galvenais vārds, kas iešaujas prātā pēc pavadītās šeit dienas ir haoss. Mūs iemet pilnīgi svešā vidē, pasaka, ka, lūk, jūsu kompītnes, un ar to arī viss beidzas. Protams, uzreiz apjēdzu, cik ļoti daudz kā pietrūkst parastai, ikdienišķai dzīvei kopmītnēs, tāpēc devāmies šopingā, kas pavēra pilsētu no pavisam cita rakursa (iepriekšējais rakurss bija radies, lasot ceļvežus un skatoties bildītes googlē), tas ir, pilsētā ir nenormāla kustība, nenormāls skaļums, milzīgs daudzums krāmu božu un skrienošu cilvēku. Jā, pilsēta arī smaržo, neteikšu, ka patīkami, taču pie tā var pierast. Nevienas norādes, neviena angļu burta, tikai un vienīgi hieroglifi, kas nebūt neatviegloja nedz veikalu atrašanu, nedz vakariņu pasūtīšanu (te nu bija pirmā prakse ķīniešu valodā, paēdām pietiekami garšīgi, un tas ir galvenais). Pazust, taču būt kā uz paplātes. 

Rīt gara diena, pēc kuras noteikti spēka rakstīt būs vairāk un stāstījums veiksies tā raitāk un krāsaināk, bet pagaidām dodos atgūt neērtajā lidmašīnā un laika zonās pazaudētās miega stundas. 

Es zinu, ka arī pelēkajām debesīm būs daudz dažādu nokrāsu. Galu galā runā, ka pēc lietus smogs nosēžas uz zemes.

Un piedzīvojums var sākties.

See you later.

Finiša taisne, pēdējās dienas Rīgā un tad - gaidi mani Ķīna.

Joprojām brīnos par tādu mierīgu noskaņojumu, gaidu, kad tad sāksies lielie satraukumi, bet nekā, visu laiku šķiet, ka kaut kā jau viss nokārtosies, ka viss taču būs labi. Ja tā šķiet, tad tā noteikti arī būs, un galu galā ir bijušas lielākas grūtības, ko pārvarēt, lai te un šobrīd varētu vienkārši plūst un izdzīvot. Ir gaišākas un ir ne tik gaišas lietas, emocijas, tomēr pēdējās dienās viss galu galā nostabilizējās. Priecīgi dzīvot, ar tādu cerīgu skatu uz nākotni.

Negribu šodien ieslīgt sīkos aprakstos par to, cik skaista bija šī vasara, jo nav īsti noskaņojama jūsmīgiem apcerējumiem, bet, jā, pārspēja gaidīto. Lieliskākais ir tas, ka vasara nebeidzas, viss tikai sākas. Šoreiz mācības nebūs vasaras beigu signāls, šoreiz vasara būs gara un, es nepārspīlēju, iespaidu pārbagāta, bet par to rakstīšu tad, kad būšu tur. Žēl vienīgi, ka visdrīzāk pie bloga tur netikšu, arī blogspots ir aizliegts, bet noteikti atradīšu iespēju, kā pavēstīt par visiem saviem piedzīvojumiem! Ja ne uzreiz, tad februārī šeit būs krāsaini un spilgti apraksti. Līdz vēlākam :)