a bargain is a bargain.

Solis pa solim un man ir septiņpadsmit. Liekas daudz, bet laikam tā liksies tikai pirmās dienas.
Manām uzvarām pievienojās jauna - pirmais koncerts jaunā ampluā. Likās, ka uztraukums ir katrā ķermeņa daļiņā, bet, ja neskaita kājas noļodzīšanos pašās beigās, es it kā to paveicu. Pirmizrāde, jā.
Šodien mani izbrīnīja parasts, brūns kastanis. Es jau neko nesaku - rudens kā rudens - tomēr tas kastanis likās pārlieku auksts un rudenīgs. Varētu pagriezt laiku atpakaļ.
Man uz muguras šodien bija tetovējums - tāds pavisam necils, zīmēts ar nedrošu "mākslinieces" roku vēstures stundā, toties SATURS... Tikko nomazgāju nost.
Ja es rakstītu un runātu tikai vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, vai es ātri visiem apniktu? Varētu pamēģināt.

Iztiksim bez ievada. Sāksim ar pirmo rindkopu. (Labākai kvalitātei klikšķini uz teksta)

La Valse D'amelie

Domraksts. Domu raksts. Tie varētu būt domu pavedieni uz papīra, bet īstenībā ir tikai kaut kāds formāls skolas uzdevums. Šoreiz es pārkāpumu šo skolas uzdevuma līniju un rakstīju savstarpēji visai sasaistītus domu pavedienus. Diez kā to uztvers skolotāja?
Man nepatīk tas, ka visi apkārt slimo un arī tas, ka man sāp kakls. Baciļi. Jā, laikam. Viena šķava un visi apkārt jau ir uz saslimšanas robežas. Izdzīvo tikai tie, kas ēd ķiplokos, bet man tie nepavisam neiet pie sirds.
Pēdējā laikā es bieži apskatu vecās fotogrāfijas un domāju par emocijām, kuras noķertas tieši tajā mirklī. Visjaukākās ir neuzspēlētās un dabiskās - bez lūpu saraukšanas, Holivudas smaidiņiem un pārlieku truli domīgām acīm. Man patīk pētīt pārmaiņas (metamorfozes), kas ir notikušas ar mani un maniem draugiem. Varbūt tāpēc es arī tik ļoti augstu vērtēju visas vecās un jaunās bildes. Tur ir daļiņa manas vēstures, daļiņa manis pašas.
Es gribu atpakaļ vasaru - banāli, bet es patiešā to ļoti, ļoti vēlos. Laikam nāksies izturēt ziemu, mierinot sevi ar domu, ka pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris, pēc kura svaukārt nāk vasara. :)

Varētu rakstīt mūzikas ritmā. Šobrīd tas būtu uz viens, div', trīs, jo skan Amēlijas valsis. Pēdējā laikā es to dzirdu ne tikai no sava datora izvadierīces (tumbiņām), bet arī Vecrīgā un pie stacijas, kur to spēlē akardeonisti. Romantiski, bet šaubos, ka viņi to dara romantikas dēļ.
Fizika un ekonomika pilnā sparā. Skaitļi, formulas un definīcijas vienā putrā, bet galvenais ir jaukais laiks ārā un plānās drēbes, kuras vēl nav jānomaina ar šallēm, dūraiņiem un cepurēm.
Vēl es priecājos par tiem diviem apļiem (1600) sportā apkārt Rainim esplanādē. Diez ko cilvēki domā, kad redz skrienam sarkanas, nogurušas meitenes? Veselīgs dzīvesveids? Varbūt.
Kas vēl man patīk? Tie ir trakie smiekli starpbrīžos par visām stulbākajām tēmām, piemēram, par Merlinas Monro kāju vai vistām, kuru uz pasaules ir vairāk kā cilvēku.
Man garšo neēst vai arī ēst tad, kad ļoti gribas vai ir kaut kas garšīgs. Tas varētu būt arbūzs. Arbūzu man ir pilna māja, nesen vēl bija 47 kg, tagad laikam mazāk. Dīvaini.
Atkal gribas domāt par nostaļģiju, diezin kāpēc to izraisa tieši dziesmas? Paliek skumīgi, bet skumjas ir relatīvs jēdziens, jo tās nekad nevar salīdzināt. Lielas vai mazas, tās ir jebkurā gadījumā ir sliktas, bet vienas sagrauj iekšēji, citas - liek tikai nedaudz padomāt. Padomāt par to, kāpēc tās radušās un kā tās novērst. Taču šodien tām nav vietas.

throw to the ground.

Šodien no rīta man bija karsti, beidzot izdevās pasveicināt baleta stangu un pasniedzēju. Burvīgs atkalredzēšanās prieks un apņēmības pilns sevis mocīšanas treniņš. Duša, dvielis, sārta seja un smaids pār visu seju - rīt iešu atkal!
Diezin kādēļ gaiss pēkšņi kļuva tik smacīgs? Atvasara? Nē, šaubos, vasaras smaržu nevar just. Varbūt vienkārši klusums pirms vētras? Šajā vieta izdevīgāk būtu rakstīt karstums nevis klusums, bet tas vairs neskanētu labi.
Ja domas jūk uz visām pusēm, sanāk daudzas īsas rindkopas. Haotiski, bet patiesi.
Man šodien ir apnikusi dižķibele. Pirmkārt, tas vārds liekas sasodīti muļķīgs, jo nekā diža šajā ķibelē nav, turklāt ķibele asociējas tikai un vienīgi ar kādu mazu sadzīves incidentu - poda apgāšanu, šķīvja saplēšanu, piena izliešanu uz grīdas -, bet nekādā gadījumā ar fundamentālām problēmām valstī. Otrkārt, par to tiek pārāk daudz un agresīvi runāts, bet darīts? Nezinu. Treškārt, tas sāk skart pārāk daudz un pārāk bieži, tas sāk bojāt dzīvi visiem (varbūt izņēmumi ir tie tur augšā). Un visbeidzot, ceturtkārt, tas sāk pārāk daudz noslogot manas domas, kuras es gribu veltīt kam gaišākam un pozitīvīkam, lai padarītu savu ikdienu vieglāku.

Brīvdienas ir atpūtas un darba komplekss, kas atšķir veselas divas dienas no visas darba nedēļas.

The autumn is in.

Hā, viena nedeļa ir garām. Žēl, ka nepilna, toties visi mācību prieki ir visbeidzot izbaudīti, varētu atpūsties.
Man patīk, ka es savā dzīvē kolekcionēju uzvaras - lēni un plūstoši, bet ar apņēmību tās plūst manā kabatā, viena aiz otras. Vakar klāt pie citām nāca jauna, īpaši uzmundrinoša un vērtīga. Tik jācer, ka īstās sacensības šajā posmā pēc uzvaras sāksies pietiekami drīz, citādi es nenosēdēšu malā mierīgi.
Gaisā jau var sākt sajust rudeni. Šodien viens dīvainis iekš radio stāstīja, ka Latvijā ir divi skaistākie gadalaiki pasaulē - rudens un pavasaris. Par pavasari es varu piekrist, bet par rudeni? Nē. Skaistās, košās lapas un retās atvasaras nepadara to priecīgāku. Pārāk nejauka ir tā sajūta, kad, izejot ārā vecajā laikā, kad bija gaišs, tu pēkšņi saproti, ka ir tumšs un drēgns un auksts. Kur taisnība? Kur pazūd mans iecienītais siltums un gaisma?
Ak, jā, runājot par siltumu, man šogad sākās molekulārfizika. Kāpēc pasaule ir jāizķidā pa tik mazām daļiņām? Kāpēc ir jāpēta, kā tās kustās? Šoreiz es viennozīmīgi došu priekšroku mehānikai, kur viss bija, ja ne redzams, tad vismaz jūtams.
Sveiciens sestdienai, es beidzot tikšu pie savas stangas un baleta čībiņām. :)

Sunny.

Skolas sākums un septembris kā vienmēr nāca ar 100% svaigām pārmaiņām. Pārmaiņas kā vienmēr visiem nāk par labu, un škiet, ka šoreiz arī man. Pirmais septembris ar ziedu kaudzēm un milzumlielu balto blūzīšu kvantumu izrādījās saulaināks, nekā cerēts. Likās, ka katrs ir gatavs uzsmaidīt, neskatoties uz to, ka beidzās vasara un atsākās sūrās mācības, kuras man, noslēpums, liekas visnotaļ aizraujošas.
Šodien latviešu valodas stundā es ielieku teikuma daļu iekavās, un tas izrādījās vispareizākais variants. Pagaidām gan es nevaru izskaidrot, kāpēc es to izdarīju, bet varētu visu novelt uz intuīcijas uzplaiksnījumu vai arī mīlestību pret matemātiku, kur šīs iekavas ir vairāk nekā vajag un kuras vienmēr ir strikti jāievēro rēķinot.
Es nesaprotu, kā tas cilvēkiem izdodas, bet šodien es pamanīju, ka pastāv tādi kā ēnu cilvēki. Viņi pārvietojas nemanāmi, piezogas negaidīti un atrodas it visur. Jā, diezgan fenomenāli, bet es tā negribētu mācēt. Varbūt noklausās sarunas vai nopēta cilvēkus? Iespējams!
Kursīvs, tas mani sāk uztraukt, jo to lietot nevajadzētu, bet es to aktīvi daru. Kā man tas varētu traucēt? Pagaidām es domāju, ka es atļaušu sev šo vaļību, jo galu galā esmu jau pietiekami ietrenējusi pirkstus rakstīšanā. :)