piektdiena, 2010. gada 26. marts

Frida.

Dzīvot ir forši, tik tiešām, īpaši, ja zini, ka visu nākamo nedēļu varēs dzīvot mierīgi un priecīgi. Nedēļa veltīta dejošanai, zīmēšanai, grāmatām, filmām, pastaigām, Lieldienām, saulei, draugiem, ģimenei, bet, visvairāk, protams, veltīta man. Jā, žēl tikai, ka tā ir tikai nedēļa, bet plānu un ideju ir pārāk daudz.
Šodien es priecājos par ķīmiju, kurā knapi varēju nosēdēt, un arī par lietu, kurš šodien nāca komplektā ar siltu vējiņu. Dienvidu, rietumu, austrumu, ziemeļu - vienalga, galvenais, ka silts un pavasarīgs. Vēl es priecājos par to, ka man šodien beidzot bija tā iespēja iepazīties ar kādu jaunu cilvēku un tā rezultātā iegūt poztīvas emocijas. Bet vislielākais prieks man ir par kaut ko citu - bet tas lai paliek manā ziņā. (:
Tā nu sanāca, ka angļu valodā mums bija jāskatās filma, kuru biju jau veiksmīgi redzējusi - Frīda. Meksikāņu māksliniece ar traģisku likteni. Kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka man tik tiešām ļoti gribas atgriezties Meksikā - izjust kultūru, vietējo temperamentu, mūzikas un deju ritmus, vēlreiz pastaigāties zem palmām un fočēties pie agavēm un kaktusiem, izbaudīt to karstumu un okeānu. Ai, tas viss ir tik ļoti dziļi palicis manī, ka šaubos, ka varēšu nodzīvot mūžu, neatgriežoties pie foršajiem, temperamentīgajiem un kaislīgajiem meksikāņiem, un šī filma tiešām reprezentēja to visu vienkopus, uzsvarus liekot uz mākslu un mākslinieku dzīvesveidu. Iesaku.

p.s. Es gribu vēlreiz rāpties pa Saules un Mēness piramīdu kāpnītēm, sasniedzot virsotnes un apbrīnojot pasauli no augšas. Un, skatoties vecās bildes, es sapratu, ka mēs tiešām bijām superīgi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru