Simply the best.

Hā. Es vakar ne drusciņ nepadejoju, jo laimīgā kārtā atcerējos, ka man svētdienās ir jāzīmē. Nekas, tāpat radoši, turklāt šodien man būs tā neizbēgamā iespēja padejot jau sev ļoti, ļoti sen zināmās dejas kā jau katru pirmdienu. Trešdien tāds pavisam mazmazītiņš koncerts (mazmazītiņš man, bet kopumā jau liels) un tad gari, gari mēģinājumi aprīļa koncertam.
Tagad dzeru kafiju un skatos uz saulaino rītu. Atgādina vasaru - saulīte, nav jādomā par skolu, tāda brīva sajūta, dzerot kafiju nevis steigā septiņos no rīta, bet gan divpadsmitos - lēni un mierīgi. Idille. Vēk tikai varētu nedaudz siltāku laiku, un tad varētu iziet paskriet pa parciņu (jā, jā, es šovasar to noteikti turpināšu!) vai arī izmest kādu riņķi ar riteni. Un tad ar vilcienu uz jūru peldēties un pārcepināties saulē līdz sarkaniem pleciem! Es labāk nemaz neturpināšu, citādi nākamā stadija būs gaudulīgas dziesmas, kas saistās ar vasaru un veco folderīšu izrakņāšana, skatoties visas pagājušās vasaras saulainās bildes. Nekas, šogad būs vēl labāk, jo tā tam vienkārši ir jābūt. (:
Žēl tikai, ka mans uzticamākais stulbību biedrs jeb konkrētāk, biedre, brauks prom vasaras vidū, turklāt paķerot līdzi sev vēk vienu biedri, bet es ceru, ka šis periods paies ātri un līdz tam un pēc tam mēs vēl paspēsim papildināt savu kopsvēsturi ar ugunīgiem Jāņiem un vēl visādām trakām štellītēm, par kurām varēsim stāstīt saviem mazbērniem. Vai ne?

p.s. es tomēr paskatījos vecās vasaras bildes, un manā acu priekšā parādījās gaismekļa, brīnumsvecītes, izdedzinātais galds, Raiņa dancināšana, batuts un šupoles un vēl, vēl, vēl visādu tikai vasarai raksturīgu foršumu! Nostaļģija, jā. Un arī divus gadus atpakaļ (bilde nr.2) mēs bijām foršas!