Gladiolus.

Ja iepriekš es visbiežāk apmeklēju kurpju, apģērbu, grāmatu un rotu veikalus, tad tagad priekšroka tiek dota milzu angāriem, kur tiek pārdoti būvmateriāli. Lamināti, linoleji, špakteļi, līmes, krāsas un viss pārējais. Kā citā pasaulē. Bet man patīk. Patīk domāt par to, kā labāk izskatīsies, patīk domāt, kā tur viss taps, patīk domāt, kā es tur dzīvošu. Ar jaunām dvesmām. Tas par to, kas ārā. 

Ar jaunām dvesmām, cerams, arī universitātē nākamnedēļ un ar jaunām dvesmām gribas arī ikdienu, bet kaut kas nospiež, un pamanu, ka smaidīt un truli cerēt kļūst arvien grūtāk, jo mutē jūtama bezjēdzības garša. Var teikt, ka pesimisms, bet es dodu priekšroku to saukt par slīdēšanu uz leju pa to spirāli, ko daudzi piedēvē par formu dzīvei. Ja šķita, ka biju viszemāk, un tagad varu skatīties uz augšu, tad izrādās, ka varēja noslīdēt arī zemāk. Visu uztvert vieglāk arī kaut kā grūti, jo īsti nav jēgas. Tomēr, ja kaut ko pozitīvāku, tad esmu droša, ka no šī tikšu vaļā un spēšu papriecāties un ar smaidu atskatīties uz pagājušo. Vajag īstos cilvēkus, īstos apstākļus un īsteno noskaņojumu, kas ar laiku parādīsies, kad tikšu pāri lietām.Tas par to, kas iekšā. 

Pa vidu, pa vidu, protams, augusta beigas, un augusts šogad ir aizmirsis, ka ir vasaras mēnesis. Auksts, drēgns, lietains un pelēks, priecīgi vismaz, ka asteres un gladiolas, par kurām nekad neesmu bijusi sajūsmā, piedod šim visam kaut nedaudz krāsu. 

Sunglasses and coffee.

Saules brilles gandrīz nemanāmi, nedaudz spiež. Novilkt, jā, jo it kā saule nespīd, taču zilie riņķi zem acīm nepiestāv manai acu krāsai, patīk arī skatīties uz visu tā, lai neredz, kur tieši ir aizkavējies mans acu skatiens. Zilie riņķi, kas ir tāds pazīstams neizgulēšanās simbols, šoreiz nav saistīti nedz ar kādām izklaidēm, nedz ar bezmiegu, kas būtu pavadīts ar dziļām filosofiskām domām par pasaules kārtību un dažādu sarežģītāku jēdzienu, konceptu definēšanu, analizēšanu un izprašanu, šoreiz mana nespēja laicīgi aizmigt drīzāk ir tāpēc, ka ķermenis un arī smadzenes nespēj pieņemt sasodīto principu, ka jāiet gulēt laicīgi, lai varētu celties agrāk, jo tā, redz, ir garāka diena. Man, ar to es domāju gan smadzenes, gan ķermeni ar visām smadzenēm, vieglāk ir vakarā, naktī, kad domas raisās vieglāk, kad pēkšņi uznāk enerģijas pieplūdums. Bet, nu jā, principi. Lai nu kā, aizmigt traucē, kā to sauca, nemierīgo kāju sindroms (?) un visādas mazas, parazīstiskas, galīgi nejēdzīgas domiņas, kas nav pat pieminēšanas vērtas. 

Tātad saules brilles spiež, un tas tā ļoti lēnām izraisa tādas velkošas galvassāpes (jā, es arī esmu domājusi par jaunu briļļu iegādi, taču šīs patīk). Galvassāpes savukārt palēlina un apgrūtina visādus smadzeņu procesus, respektīvi, man sāk nākt miegs, uznāk slinkums domāt, runāt, un tas noved arī līdz fiziskam nogurumam, jo, kā mēs zinām, visādi tā saucamie garīgie procesi ir saistīti ar ķermeni. Ar to es cīnos, izdzerot tasīti melnas kafijas, apēdot kādu saldu maizīti un palasot kādu patīkamu žurnālu, grāmatu, rakstu. Pēdējā laikā kafijas kļūst arvien vairāk, tikai kafijošanas vietas mainās, un brīžiem parādās arī kāds sabiedrotais. No fiziski-morālā saguruma ikdiena kļūst lēnāka, arī, protams, no tā, ka nedrīkst nedz lēkāt, nedz skriet, nedz mest kūleņus vēl kādu laiku saudzēšanas nolūkos, tas arī laikam ir iemesls tam, ka naktīs grūtāk aizmigt. BET esmu atradusi arī kādu labumu šim nīkulīgajam gara un miesas stāvoklim - rodas idejas, tā lēnām un gausi, bet tās nāk. Idejas, kuras pavada cerība, ka spēšu tās realizēt, apņēmība un pārliecība, ka maziem solīšiem un maziem mērķiem es sasniegšu ko lielāku. Ir viegli novelt vainu uz nespēku, uz sāpošu galvu, uz vēso, ne īsti vasarīgo laiku, tomēr tā ir mana izvēle, manis izraisītas problēmas, kurām es noteikti varu atrast risinājumu. Kafijas rituālu es saglabāšu, tas tomēr ir lielisks veids, kā apstāties un ievilkt elpu. 

Un pēdējais - visi pēkšņi brauc prom. Tad nu es daudz nerakstīšu par to, ko un kā es par to domāju, taču no visas sirds vēlos, lai jums tur, prom, izdodas, lai izdodas iegūt tādu zināšanu bagāžu, kas paplašinātu horizontu, pavērtu iespējas un ļautu atgriezties savā valstī, lai to darītu par sev un citiem tīkamāku, interesantāku vietu. 

August.

Augusts beidzot uzņem apgriezienus, un es pati beidzot atgriežos apritē. Koncerti, darāmas lietas, draugi, atpūta, sushi un sen, ilgi gaidītais Prāta Vētras brīnums. Viens no Latvijas lepnumiem, simbols jeb cilvēki, kas spēj savākt dziedošus tūkstošus un liek tiem justies labi. Tas ir kaut kas lielisks, nepievīla, tieši pretēji radīja emocijas no kaut kā līdzīga pilnīgai laimes izjūtai, beidzot ar sentimentālām skumjām un ilgām pēc bērnības. Tomēr jāpiekrīt Kauperam, mēs esam tieši šeit un tagad, un te ir vislabāk, lai arī cik dažreiz slikti justos. Arī man šeit un tagad ir labi - es apzinos, ka esmu lieliskā vecumā, ka man ir daudz laika uz izvēles iespēju, daudz cilvēku apkārt, daudz tādu, kuriem es rūpu, daudz tādu, kuri man rūp, šobrīd es spēju izjust visas emocijas spilgtāk - šobrīd ir vienkārši labi. 

Labi ir tas, ka septembrī es studēšu to, ko ilgi vēlējos. Esmu tikusi sinoloģijas moduļa pirmajā grupā, man ir daudz, daudz ķīniešu valodas, visādas Āzijas vēstures un kultūras lietas, un brīvas piektdienas, kas it kā ir otršķirīgi, bet neapšaubāmi patīkami. Es laikam atkārtošos, ka gaidu septembri, bet tā joprojām ir, un cilvēki nesaprot, es arī varbūt nesaprastu, bet mana nepacietība šoreiz izpaužas tieši tā - nevaru sagaidīt jaunās lekcijas, jaunos pasniedzējus, kursabiedrus, jaunās lietas, ko mācīties, apgūt un pārvarēt. Iespējams, apniks, bet es esmu kareivīgi noskaņota. Un vēl dejošana, kuras, lai arī ko es teiktu, man tomēr pietrūkst. Un, un, un, daudz, daudz kas, ko es sev esmu izdomājusi, ā, vēl privātstundas, protams.  Un atkal es neko nepateicu.

Countryside.

Sen nav rakstīts, jā, jo šķiet, ir pazudis pavediens, pazudusi vasaras, totālas brīvības sajūta, pazudis kontakts ar cilvēkiem, pazudusi daļa manis. Kaut kas no iekšējās pārliecības, no pārliecības, ka zinu sevi un zinu, ko vēlos, kas pazudusi tieši pēc slimnīcā pavadītā laika, kad nevēlējos nedz kādu redzēt, nedz kaut ko plānot, nedz vispār darīt ko prātīgu. Tagad, kad jūtos arvien labāk un spēcīgāk, grūti saprast, kas ir tas, kas mani tā nomāc, jā, protams, tā „mūžīgi viss ir netaisnīgi” sajūta, kas ir ārkārtīgi muļķīga, taču līdz nervu galiņiem pārņemoša, kad lietas konstanti nenotiek tā, kā tām it kā būtu jānotiek, bet ir vēl kaut kas, iespējams, dažas karstas, bet grūti piepildāmas vēlmes, kuras ir tik nenoteiktas, ka par to piepildīšanu pat nevar būt domu, jo es tās pat nevaru īsti nodefinēt. Burbulis. Jā, tāds tukšums iekšpusē, bet kaut kas paplūdis krāsains ārpusē, kas deformē to, kas ir aiz krāsainajām burbuļa sieniņām.

Šīs ir pirmās dienas, kad pēc slimnīcas esmu kaut kur ārpus Rīgas. Šoreiz tās ir divas dienas Latgalē ar tuvajiem. Dienas, kad īsti nav, ko darīt, nav arī īsti vajadzības pēc kaut kā darīšanas un dienas, kad var vienkārši klusējot skatīties apkārt  un apbrīnot. Esmu pārāk iesakņojusies pilsētā, mani apbur pilsētas arhitektūra, gājēji, divriteņi, rosība, dzīvība, tāpēc te, pilnīgos laukos, es vien pasmaidu par kūsājošo dzīvību apkārt, kas izpaužas lēkājošās vardēs, salcošā vējā, kazās un visādos knišļos, bet līdz galam neizbaudu.  Sava burvība te noteikti ir, neapšaubāmi – ezers, zvaigznes, lietus -, bet ilgāk par dažām dienām es to nevarētu apbrīnot, vai nu nav tāds raksturs, vai nu nav tas vecums, vai arī es šobrīd vienkārši negribu jūsmot par bezgalīgi gleznaino dabu. Grāmatas lasīt, sēžot pie ezera vai šūpolēs gan ir gaužām labi, un Gaetāno Kremtaoss nu ir godam pabeigts. Vajag laiku pārdomām. 

Un es nekad nevarētu dzīvot lauku pilsētā, jo tur, akmansdievs, nav, ko darīt!