Observations.

Novērojums: Vārds Anšlavs izklausās pēc dārzeņa.

Secinājums: Labi, ka mani nesauc Anšlavs.

Novērojums: Vakar uzcepu pīrādziņus.

Secinājums: Jābeidz ēst.

Novērojums: Šodien ārā mākoņains.

Secinājums: Neticēt laika prognozei.

Novērojums: Divi žurnāli iekrituši spainī ar grīdas ūdeni.

Secinājums: Nemēģināt aizliegt kaķim dzert no spaiņa ūdeni.

Novērojums: Šodien sāp kāju un dibena muskuļi.

Secinājums: Izstaipīties pēc baleta cītīgāk, nevis sēdēt uz sarkanām trepītēm un gaidīt brīnumu.

Novērojums: Šis viss ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Secinājums: Beigt šito rakstīt.

Random stuff.

Laiks vienkārši skrien. Nu jau dienas būs īsākas un vasaras ziedu būs mazāk, bet tas jau laikam nav slikti - pārmaiņas un svaigas vēsmas.

Šajā laika sprīdī paspēja satilpt divi lieli notikumi un, protams, daudzi mazie. Lielie ir Jāņi un Gaudeamus, mazie - mierīgie, lietainie un dažreiz nedaudz trakāki saulainie vakari ar cilvēkiem. Var jau arī otrādāk. Jāņi bija vienkārši jauki. Gaiši un priecīgi. Kā Ziemassvētki, tikai siltāki un jautrāki. Gaudeamus nedaudz vēsāks un nepatīkamāks, bet kopumā arī visnotaļ neaizmirstams un galu galā pat nedaudz saulains. Studenti, jā, himnas un karogi, dejas, dziesmas un salūts gaišā dienas laikā.

Raining outside (neverending?).

Vēl nedaudz lietus un es sajukšu prātā. Vienkārši negodīgi. Pamostos no rīta, skatos saule, laimīgi pieveru acis un iemiegu vēlreiz, otrreiz pamostos no pamatīgas rīboņas, ahā, atkal gāž. Lieki teikt, ka šis viss man ir pamatīgi apnicis, ka es gluži vienkārši nezinu, kas tādā laikā jāvelk kājās, ko interesantu var padarīt, izņemot muzejus un smacīgus kinoteātrus, jo arī tur nav labi justies kā slapjai žurkai. Vienīgais prieciņš ir basām kājām pa peļķēm, bet arī tas jau ir apnicis.

Lieta, kas nav apnikusi ir skaistie vakari, kad nelīst. Viens no tādiem bija aizvakar ar meitenēm, kad tumsā sēdējām džakuzi un runājām par miljons lietām, pēc tam skatījāmies saldu filmu un meklējām drošinātājus (tā pēdējā daļa gan tāda mazāk romantiska). Runājām arī par kleitām un kurpēm, un es beidzot atkal sajutos kā īstena meitene, kurai tas viss nav vienalga. Arī par to dažreiz vajag parunāt, lai varētu pienācīgi pārstāvēt sieviešu kārtu. Skaistais dzimums kā nekā.

Es gaidu Jāņus, es gaidu sauli un priecīgus, smaidīgus cilvēkus, es gaidu laiku, kad es visbeidzot spēšu saņemties un sākt rakstīt un lasīt divreiz vairāk. Rakstīt tā, lai būtu pierakstīti visi tukšie papīri manā istabā, lasīt, lai varētu paust savu viedokli par lietām. Kamēr rakstīju šo, beidza līt, aiz loga ir zilas, zilas debesis, mānekļi, melotāji.

Freedom.

Apmācies šodien un apmācies vakar. Nav jau īsti slikti, bet gribētos siltāku. Siltāku gan iekšā, gan ārā, tā, lai priecīgāk.

Ir pusviens, bet es vēl vārtos pa gultu, vakar divos (sanāk šodien) vārtījos tāpat, nevarēdama aizmigt. Daudz visādu domu izdomāju, bet nekā skaista vai produktīva, vienkārši tāpat. Pēdējā laikā viss liekas tāds nedaudz muļķīgs - kaut kādi truli padomi nevietā, ieteikumi, kas ir galīgi greizi. Viss tiek piemērots vienotai vērtību hierarhijai, neiedomājoties, ka varbūt katram tā ir cita. Nav jau konkrēti kāds cilvēks, bet gan viss, kas ir apkārt - televīzija, žurnāli, internets - , kur vienkārši tiek mēģināta atrasta recepte visam un visiem, tāda universāla. Bet vienam taču sāp citādi nekā otram! Un kāpēc viņu nopelt, ja viņš vēlas darīt tieši tā un nekā citādi, nekaitējot apkārtējiem? Brīva izvēle bez visa milzu bizonu un gazeļu bara iejaukšanās. Bez greiziem skatieniem, bez sačukstēšanās, vai tiešām tik neiespējami? Mēs taču dzīvojam tik skaitumskastā, rožainā, medussaldā laikā, kur katra indivīda brīvība ir augstākā vērtība, taču nekur ne velna tās nav. Ne jau likums padara brīvu, bet attieksme un kopējā atmosfēra, vai ne tā?

Intentions.

Ir vieglāk. :)

Savāds tagad posms, viss vienā juceklī. Skola pabeigta, bet šoreiz tā pavisam. Nav jau laikam jēgas vāvuļot par jaunu dzīvi un mērķiem, viss tāpat ir skaidrs. Kā nu sanāks, tā sanāks, vairs neko daudz mainīt nevar, un arī cerēt nav jēgas, vienkārši būs vai nebūs, kaut gan arī "nebūs" paver ceļu uz pavisam citu "būs".

Neskatoties uz saulaino laiku, svelmi un to, ka jau paspēju paslimot, es visu šo nedēļu biju apkrāvusies ar tik tiešām smagu nastu, lielu daudzumu filozofisku domu, viedokļu, kuriem visiem vajadzēja spēt tikt cauri īsā laikā, turklāt vēl to komentēt. Fuko, Rortijs, nedaudz Kants, Kasīrers un citi vīrieši šonedēļ aizņem lielāko daļu mana laika. Man patīk, patiešām, tikai gribētos vairāk laika, lai spētu visu pienācīgāk sagremot. Ja maija beigās man vajadzēja spriest par to, kas īsti tad galu galā tā filozofija ir, tad tagad es no noslēguma esmu ievirzījusies vēl dziļāk iekšā iztirzājumā, un grasos to darīt arī ārpus pienākuma, tā teikt, prieka pēc. Izcilība un ģenialitāte iedvesmo un palīdz pabīdīt malā trulās ikdienas raizes, par raizēm padarot daudz pasaulīgākas un abstraktākas lietas.

Pa vidu sevis garīgai pilnveidošanai (cerams, ka daudz man veiksmīgai) nolēmu pilnveidoties arī fiziski un atsākt apmeklēt baleta nodarbības, kas, pilnīgi noteikti, padarīs dzīvi daudz krāsaināku, jo tas tiešām sagādā prieku. Jā, es jau jūtu smīnus, bet tas laikam jau atkal ir mazāk svarīgi, jo svarīgāk šovasar būs izpatikt sev un tuvajiem, tiem tuvākajiem, un ne jau izpatikt būtu īstais vārds, bet gan darīt prieku. Un kā vēl es dzīvošu, ar pilnu krūti vasaras gaisa.