Ievilku elpu, saliku visus materiālus uz galda, pārlaidu vieglu skatu pāri visam informācijas kalnam un beidzot tā īsteni sapratu, ka sesija sākas jau šonedēļ. Dīvaini, ka stresa nav, apzinos, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis, un es laiku saplānošu, sakoncentrēšos, iemācīšos, un tad jau redzēs, kā un kas būs. Galvenais, ka tas, ko mācos, kam pievēršu vairāk uzmanības, man šķiet patiešām interesants, pārējais ir atkarīgs vairāk vai mazāk tikai no manas atmiņas, kas laikam hieroglifu iespaidā ir visnotaļ satrenēta.
Kā man pietrūkst? Pietrūkst laika sev, respektīvi, kādas labas grāmatas palasīšanai (drīzāk gan laika, lai iedziļinātos un no sirds nodotos tam, ko lasu, lai negulētu un neēstu, jo vienkārši aizmirstos), eksperimentēšanai virtuvē, šūšanai, zīmēšanai, vieslekciju apmeklēšanai, eh, tik daudz vēlmju. Taču čīkstēt nav iemesla, drīz viss būs garām un atliks vien izbaudīt un izjust visu. Jā, jau kurais ieraksts par laiku, zinu, garlaicīgi, bet laikam jau nozīmīga tēma manā dzīvē šobrīd.
Tagad nedaudz par Ķīnu. Viens lielisks priekšmets, kas šajā semestrī mums, kā topošajiem sinologiem, ir jāapgūst, ir Ķīnas senlaiku vēsture, kur pasniedzējs, paldies visiem dieviem, uzsvaru liek ne tik daudz uz vēsturi, kā uz kultūru, reliģijām, filosofiju. Pēdējās lekcijas mums ir semināri, kur paši gatavojam referātus, prezentācijas par dažādām tēmām. Es ar kursabiedreni pētīju yin un yan konfuciānismu, kas bija tiešām interesanti un aizraujoši, ja neskaita, ka visās šajās filosofijas skolās, manuprāt, trūka un joprojām trūkst racionālas pieejas, bet tāpēc jau tie ir austrumi. Dziļāk, smalkāk būtu pārāk gari stāstīt, bet, jā, grūti aptvert, cik ļoti dažādi mēs esam. Šodien klausījos referātu par ķīniešu mītiem, un jāsaka, ka, lai arī kā es cienītu šo seno kultūru, smieklus nespēja savaldīt daudzi no mums - valsts ar cilvēkiem bez vēderiem, valsts ar cilvēkiem, kam ir cūkas seja, pūķis, kas izliekas par cilvēku, un tad vēlāk atzīstas, ka ir pūķis, un tā tālāk un tā joprojām. Savādi, kā līdz šādiem mītiem cilvēki ir nonākuši, savādi, ka daļa šīs domāšanas ir saglabājusies joprojām un ka tas ķīniešu naivums, kas, protams, varbūt ir mans stereotips, padara viņus par ļoti atšķirīgiem no mums. Cik nu man ir nācies saskarties ar viņiem, tas ir, ķīniešiem, nonācu pie slēdziena, ka viņiem ir sveša ironija, sarkasms, ka humors arī ir ļoti īpatnējs (vai arī īpatnējs ir mums?). Vēl nepamet sajūta, ka šie cilvēki ir tik ļoti izaudzināti, ka tur nepietiek vietas brīvai izpausmei, kas, manuprāt, veidotu intelektuāla cilvēka tēlu mūsu šī vārda izpratnē. Katrs jau kopš bērnības tiek ielikts nenormālākajos rāmjos, un šie rāmji padara viņu par lielisku savā jomā, bet liedz pieeju uz skatu ārpus tā. Es, protams, ļoti vispārinu, ceru, ka mans viedoklis mainīsies, ka atradīšu viņos to dziļumu, ko tik ļoti novērtēju savos apkārtējos, vai arī ka sapratīšu, ka tam visam nav nozīmes un ka tā ir tikai mūsu ideoloģijā izdaudzināta, glorificēta vērtība.
