Castle of thoughts.

Pirmo reizi es tā priecājos par lietu un peļķēm - tas nozīmē, ka drīz tās netīrās sniega čupas pazudīs, protams, izraisot daudz un dažādas nepatikšanas, bet tomēr tas ir taisnākais ceļš uz pavasari un sauli.
Vai jūs zinājāt, ka nopīkstināt, validēt jeb pasveicināt e-talonu var tikai PIRMS apsēšanās uz krēsla? Jā, šodien es šo nerakstīto likumu pārkāpu un par to dabūju krietnas sukas un bārienu no kontroliertantes. Es gan īsti nesaprotu, ar ko es tik ļoti noziedzos Rīgas Satiksmes priekšā, ka izlēmu, ka sēžot izvilkt maku būs krietni vieglāk un ērtāk, bet izrādījās, ka tādas ekstras ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem (kuru tobrīd trollejbusā nebija). Visas šīs kņadas iespaidā es padomāju, cik nežēlīgi ir bojāt sev un citiem dzīvi, meklējot problēmas tur, kur to nav, bet skarbā patiesība ir tāda, ka nereti mēs to arī darām. Jā, arī es, bet pavisam citos mērogos kā šī dusmīgā kontroliertante. Tādos gadījumos man vienkārši gribas iebāzt kādam sejā, ka mēs dzīvojam tikai vienreiz un ka dzīvība ir jāvērtē un jāmīl, kaut vai tāpēc, ka katra cilvēka māte pārcieta sāpes un grūtības grutniecības un dzemdību laikā. Un es nemaz neminēšu visus miljonus iemeslu, kāpēc dzīvot ir tik satriecoši. Varbūt tas ir tikai mans jaunības maksimālisms, taču es esmu redzējusi pietiekami daudz dzīvu piemēru, filmu un grāmatu, kur attēlota dzīves vērtība un tas, kā mēs to nespējam saredzēt. Seize the day vai Carpe Diem.

Ja tu esi mans prezidents, stāsti, kā iet,
Vai šis ūdens ir dzerams vai nē?
Kā pa svaigi pļautu zāli var iet,
Nesadurot kājas uz naglām?
Kā tu izvairies no AIDS
Un vai esi kādreiz bijis ASV?
Ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es.

Ja tu esi mans prezidents, māci man zagt,
Zagt domas un būvēt pilis,
Kur nebūs ne cigāru, ne auto, nekā,
Tur dzīvos sirdis, kurām nav ko mīlēt.
Es nezinu kāds ir tavs totēms,
Vai tev garšo piens vai zemeņu krēms,
Bet, ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es.

Ja tu esi mans prezidents, nedod man daudz.
Liec saviem ministriem pievaldīt zobus.
Dod prātu policistu nūjām, kad sist,
Raķetēm šaut un rozēm kad ziedēt.
Tu neesi ne dievs, ne velns,
Tavas asinis nav sarkanā krasā,
Bet, ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es,
Tieši tāds pats kā es.

Summer.

Nu re, temperatūra jau plusos, kas nozīmē to, ka kaut neliela daļa milzu kupenu tuvākajā laikā izkusīs, un arī to, ka man vajag iegādāties gumijniekus.
Man jau kādu laiciņu turas labs garastāvoklis. Aizvakar uzliku vecos, labos Winhouse gabalus, tad nolēmu paskatīties, kas viņas repertuārā ir jauns, bet uzdūros uz pliku tukšumu. Ja vien neskaita dažas briesmīgas bildes, kur viņa tiešām izskatās KRIMINĀLI. Cik tālu gan cilvēks var sevi novest? Lai nu kā, viņas dziesmas man tiešām neapnīk klausīties - ar pārtraukumiem, tomēr tās klausos jau ilgu laiku. Balss, ritms, vārdi - viss kaut kā iet kopā, turklāt vēl tā noskaņa. Ideāla mūzika tumšiem, vēsiem vakariem, tādiem nostaļģiskiem. Vispār pēdējā laikā man uznāca niķis rakāties pa veciem mūzikas folderīšiem un klausīties sen aizmirstas dziesmas, kas uzjunda vecas atmiņas. Piemēram, atrodot transleitera gabalu "Sit mani bēbi vēl vien' reiz", es uzreiz atcerējos smieklīgos rītus Engurē, kad divas dūdiņas katru rītu mani modināja ar šo debīlo dziesmu un visnotaļ interesantām kustībām, dejojot uz gultas. Atrodot "No milk today", atcerējos Jāņus, kad pludmalē pilnā kaklā dziedājām šo dziesmu pa starpu tautiskajām jāņu dziesmām. Interesanti, ka visas foršākās atmiņas ir saistītas ar vasaru. Ceru, ka šī vasara pārspēs visas!

Failure and thoughts again.

Joprojām snieg, un liekas, ka snigs vēl ilgi. Es gribēšu redzēt, kā tas viss kusīs, jo jau tagad centrs ir tik neizbrienams, ka mani necaurlaidīgie zābaki kļuva caurlaidīgi, un man ir slapjas kājas.

Piektdienas ir foršas, tik tiešām. Vakardiena nebija izņēmums. Visu fizikas stundu es ļoti apzinīgi veicu laboratorijas darbu - visus mērījumus cītīgi piefiksēju tad pierakstīju. Arī Līva man blakus strādāja tikpat cītīgi. Pirms pašām stundas beigām, kad darbs jau virzījās uz beigām, nolēmu pajautāt skolotājam, kāpēc manos mērījumos neredz nekādu sakarību. Atbilde bija apmēram tāda - jāmāk pareizi piespraust vadiņus (vai kā viņus tur sauc). Tātad, visu stundu es biju nosēdējusi, pilnīgi bezjēdzīgi pierakstot falšos mērijumus tikai tāpēc, ka nejēdzu pareizi kaut ko saspraust. Neko darīt, nācās visu pārmērīt ēšanas starpbrīdī. Visu izdarīju pareizi, ja vien neskaita to, ka man aizdegās laboratorijas darba lapas stūrītis (tagad mana lapa izskatās ļoti cietusi, toties es to degšanu pamanīju laicīgi, lai paglābtu fizikas kabineta galdu un pārējās lietas, turklāt skolotājiem nemanot).
Tad vēl pieminēšanas vērta ir burvīgā Vienības gatves gājēju pāreja, kur mani smagā fūra apšļāca ar dubļiem no galvas līdz kājām (skats bija labais). Toties visas dienas sākuma neveiksmes kompensēja jaukais pārsteigums e-klasē, kas visnotaļ uzlaboja manu garastāvokli.
Vakars tika piepildīts ar pastaigām, sarunām un salsu, kas noteikti nebija sliktākais piektdienas pavadīšanas veids, un šodien es jūtos ļoti labi noskaņota mācību procesam.

***
Ja domā par to, kas es esmu, tad atbilde nemaz tik viegli nerodas. Es, tāpat kā jebkurš cits, esmu meklējumos, un ceļā uz saviem mērķiem. Man patīk darīt, darīt lietas savā un arī citu labā, un es esmu pārliecinājusies, ka, ja gribu, laiku varu atrast visam, nozīme ir tikai gribēšanai. Ja es gribu, ja es redzu kaut kam jēgu, tad es to izdarīšu, neskatoties uz visādiem blakusšķēršļiem. Kā piemēram ar zīmēšanu - likās, ka laika galīgi nepietiek, tomēr tas atradās, kad es sapratu, ka tā ir lieta, kas man ir vajadzīga. Kad es saprotu, ka nozīmes nav, tad es varu padoties, jo cīņai bez iemesla nav vērtības, tā tikai atņem spēkus. Pieredze nāk ar laiku, tāpēc domāju, ka iemācīšos pārvarēt arī citus šķēršļus, lai nevajadzētu zaudēt, bet zinu noteikti, ka nekad nekāpšu pāri citu līķiem, lai tikai sasniegtu savu. Cilvēki, lai arī kādi konkurenti tie būtu, tomēr ir un būs cilvēki - ar saviem plusiem un mīnusiem, kuri jebkurā gadījumā ir cilvēciski. Es nedomāju, ka esmu cīnītāja, tik daudz spēka un mērķtiecīguma man nav, taču domāju, ka, ja cīnītāja gars man būs nepieciešams, tas izlauzīsies uz āru. Diezgan grūti uzrakstīt visu vārdiem, jo šī tēma ir pārlieku sarežģīta un mazsaprotama, kas no vienas domas ieved citā un tad viss sapinās, līdz vairs neko nevar saprast, tomēr, manuprāt, ir jēga mēģināt, jo, tikai strādājot un darot, var sasniegt rezultātus. No gaisa nekas nenokrīt.

In theatrical circles

āāāā.
Sajūsma, šķiet, ir gandrīz katrā manā ķermeņa šūniņā, un es nepārspīlēju. Ēnu diena par spīti visiem satraukumiem un uztraukumiem bija tiešām satriecoša! Sākšu mazpamazām un no sākuma.
Tātad no rīta apzinīgi cēlos pirms septiņiem, lai noskatītos hokeju. Neskatoties uz visai grandiozo punktu starpību, man spēle patika, un es patiešām priecājos par diviem iemestajiem goliem. Pēc tam sataisījusies un pabrokastojusi devos ceļā uz E.Smiļģa teātra muzeju, kur Jaunā Rīgas teātra aktieriem tajā rītā bija mēģinājums. Protams, pa ceļam uz turieni es apmaldīojos, iegāju nepareizajā ēkā, tomēr beigās laimīgi nonācu īstajā vietā. Mani sagaidīja mans ēnu devējs - aktieris Ģirts Krūmiņš, un es tiku apsēdināta blakus citu aktieru ēnām skatītāju zālē. Jā, pirms tam mani izvadāja pa visām telpiņām aiz kulisēm (forši, dejotāju ģērbtuves un grimētavas ir krietni citādākas). Tad sākās mēģinājums Čehova izrādei "Jāņonkulis" (oriģinālā "Tēvocis Vaņa"), kuras pirmizrāde būs kaut kad jau pavisam drīz, un pēc tam to vedīs uz Jaunzēlandi. Jā, un es biju tā laimīgā, kas redzēja, kā šī izrāde tika mēģināta un pilnveidota veselu četru stundu garumā. Man ne brīdi nebija garlaicīgi, tieši otrādi, es biju pilnīgi iegrimusi visā tajā procesā - kur kādu dekorāciju pārbīda, kur un ko aizrāda katram aktierim un tā tālāk. Šajā procesā svarīgs ir ikkatrs sīkums, kaut gan man likās, ka lielākā aktiera darba daļa ir improvizācija.
Pēc mēģinājuma beigām mans ēnu devējs pienāca pie manis un pajautāja, vai nevēlos atnākt šovakar uz viņa izrādi. Protams, piekritu, un sarunājām, ka bez 20 septiņos būšu pie dienesta ieejas Jaunajā Rīgas teātrī, kur viņš mani sagaidīs un ielaidīs iekšā. Tā nu es tiku nodota biļešu onkuļa gādībā, kurš man piedāvāja divas iespējas - sēdēt uz papildkrēsla vai uz normāla krēsla, bet pēdējā rindā. Izvēlējos papildkrēslu otrajā rindā.
Izrāde "Zilākalna Marta" man patiešām patika. Tikai stāsti, minmālas kustības, bet tik spilgti personāži un tik interesantas sarunas. Izbaudīju uz pilnu klapi, neskatoties uz nogurumu un izsalkumu (starp ēnošanu un izrādi man bija zīmēšana, kas aizpildīja visu laiku).
Es varētu rakstīt vēl un vēl, jo iespaidu man ir trakoti daudz, tomēr pasaudzēšu tos, kas saņemas uz izlasa manus jau tā garos prātojumus. :)

Shadows.

Jā, te nu man bija iestājusies neliela radošā pauze, kad neko nerakstīju.
Nekas daudz nav mainījies, ja nu vienīgi neskaita manu pirmizrādi Jelgavā, kur es pamanījos neko nesajaukt un nodejot visai ciešami (es pat pārvarēju uztraukumu).
Atkal snieg, bet šoreiz man nav nekas pret sniegu, jo man ir labs garastāvoklis. Šodien man piezvanīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš un apstiprināja manu pieteikumu viņu ēnot. Beidzot es varēšu paskatīties uz teātri no iekšas, un man pat sanāks noskatīties hokeja spēli no rīta (jo uz skolu aiziet nesanāks). Visnotaļ veiksmīgs darījums, ņemot vērā to, ka man tik ļoti gribejās iejusties ēnas lomā un gūt jaunus iespaidus un stāstus.
Pēdējā laikā es bieži nezinu, kā labāk iesākt teikumus, bet, nu, tas, ko es gribu pateikt ir - es šodien biju uz filmu Rūdolfa mantojums. Latviešu filma, izslavēta un arī noniecināta, bet man pietika ar to, ka pusi filmas nogulēju saldā miedziņā. Visinteresantākais bija tas, ka es aizmigu uz precībām, bet pamodos uz bērēm, no kā varu secināt, ka neko daudz nepalaidu garām, jo parasti viss labākais notiek tieši pirms tām kāzām, kad cilvēkiem vēl ir spriganums kaulos (cik veciski šis teikums izklausās). Vēl viena filma par mūsu īsās dzīves ritējumu un svarīgākajiem godiem.
Vēl viens gaidāmais notikums ir mans Public Speech angļu valodā, kuru es ceru veiksmīgi norunāt piektdien. Pagaidām es krītu uz nerviem gan vecākiem, gan klasesbiedriem, nemitīgi trenējoties. Vistrakāk ir mājās, kad iemēģinu jaunas intonācijas, žestus un mīmiku. Diemžēl es joprojām neesmu atkodusi, ka runājot var noturēt mierā rokas un kājas, jo man nemitīgi gribas kustēties un izpaust svarīgākās lietas arī ar ķermeņa palīdzību, kas, skolotājasprāt, novērš uzmanību no manis stāstītā. Es nestrīdos, tomēr, ja jau man tā ir vieglāk... (:

Coco Shanel.

Man jāmācās ķīmija. Visbriesmīgākais mācību priekšmets pasaulē. Pat gremdes volejbolā man sniedz lielāku baudu, jo, tās izpildot, var pievienot klāt kareivīgu saucienu un elegantu lēcienu. :D
Vakar es sapratu, ka man gaužām nepatīk nogrieztas ausis, un es noteikti nebūtu tik dīvaina, ka paņemtu un ieliktu nogrieztu ausi papīra maisiņā. Jā, toties filmās visi ir varonīgi, un viņiem vienmēr pa rokai gadās kāda nogriezta auss un papīra maisiņš. Filmas ir foršas! Īpaši par Coco Shanel, kura man tik tiešām patika. Tik spītīgu, mērķtiecīgu un drosmīgu sieviešu nav daudz, kur nu vēl tajā laikā, kad sievietes staigāja ietinušās no galvas līdz kājām krinolīnā un kad bikses un vīriešu (normāli) segli sievietēm bija sabiedrības normu pārkāpšana. Diez vai mūsu pēcteču pēcteči tāpat smiesies arī par mūsu normām? Vēlu viņiem veiksmi.

No kā mani vaigi kļūst sarkani? No aukstuma, samulšanas un ekonomikas esejām. Jā, no esejām, jo es tik ļoti cenšos koncentrēties un domāt, ka mana seja iegūst vasarīgu tomātu nokrāsu. Kā no tā atbrīvoties? Ieelpot un izelpot? Nepalīdz. Laikam man joprojām nav lemts ieiet lielajā ekonomikas mākslas pasaulē (atveriet man durvis!).
Citādi viss ir labi, vismaz man tā šķiet. Esmu jau gandrīz pieradusi pie jaunā ritma, kuru atjaunināja zīmēšanas. Zīmēt man pagaidām ļoti patīk, ceru, ka, laikam ejot, nekas nemainīsies. Vēl man patīk vērot Kristīnes seju, kad viņai uzbrūk mazi, agresīvi puišīsi ar ledus gabaliem rokā, un, protams, nevar aizmirst arī par viņas zirgiem.

Betrayal.

Vakar vakarā nolēmu ķerties klāt Rainim. "Jāzeps un viņa brāļi". Kaut kā nemanāmi izlasīju pusi grāmatas, līdz trakoti sāka gribēties gulēt (vēlreiz paldies fizikai). No rīta nolēmu turpināt lasīt, un te nu es esmu - izlasījusi visu lugu un gatava izlasīto pārdomāt. Pirmkārt, es primo reizi neizlaidu garos, sirdi plosošos monologus, kuri citās lugās mani kaitina (visi saldie vārdi, dvēseles stāvokļa apraksti un mokošās sāpes). Šoreiz šie vārdi bija piederīgi, un es nemanīju ūdens liešanu šajos monologos. Saistīts un sakarīgs sižets, emocijām bagāts, bet ne pārpildīts, jo to nebija par daudz. Jā, varbūt citiem Jāzepa žēlabas un mīlestības trūkums likās sekls, tomēr es to uztvēru kā viņa sāpju ietērpšanu vārdos - ne katram dots visu pateikt un atklāt. Tieksme pēc varas? Nē, Jāzeps vienkārši zināja, ka tā tam ir jābūt, viņš ticēja tam, ko gribēja. Un viņa brāļi - parasta, sadzīviska skaudība pret to, kuram dzīvē tiek dots vairāk, šajā gadījumā tēva vārdā. Un, kad jau Jāzeps tika celts ēģiptiešu tronī, arī tad viņu māca sāpīgas atmiņas par brāļu nodevību, viņš juta tos ērkšķus, kas dūrās zem viņa greznajām valdnieka drānām. Arī sievietes - Dina, kura pārgalvīgi pauda savu mīlestību pret Jāzepu, un Asnate, kura nevarēja samierināties ar to, ka mīļotā sirdī ir kāda cita, kuru viņš nevar aizmirst, - abas viņas bija attēlotas tik saprotami man. Divsimt lapas pagāja nemanot, dzīvojot līdzi. Dzīvojot līdzi Jāzepa šaubām, brāļus gribot tiesāt, dzīvojot līdzi domu un lēmumu svārstībām, dzīvojot līdzi naidam un piedošanai.

Round-the-world tour

Es domāju par to, cik domu var ietilpt vienās smadzenēs un par to, cik tālu sniedzas domāšanas robežas. Pēdējā laikā šķiet, ka, ja domu pavedienu nepārtraukt un nesaraut, tad var aizdomāties līdz gaužām savādām lietām, kas nereti mēdz būt pavisam nesaistītas ar pašu šī paveidiena avotu jeb sākumu. Secinājums? Laikam vajag mazāk domāt un aizdomāties.
Visā visumā viss ir pa vecam, nekas sensacionāls nav noticis, un diez vai arī notiks, ņemot vērā visai pelēko laiku un pelēko dienas kārtību. Protams, ir lietas, kas padara dzīvi krāsaināku, piemēram, fizikas kontroldarbs (šausmas), kura dēļ esmu gulējusi tikai četras stundas ar kapeikām un tagad jūtos ne visai enerģiska (enerģijas pilna).
Man ļoti, ļoti sagribējās aizbraukt kādā tālā un skaistā ceļojumā. Līdzīgi kā 3 gadus atpakaļ uz Meksiku - Latvijas aukstās ziemas laikā izbaudīt visus vasaras priekus okeāna krastā. Gribētos arī pabūt dažādās skaistās vietās, iet pārgājienos un garās ekskursijās, šķiet, es būtu pilnīgi gatava uztvert visas garās gidu runas ar interesi (kuras parasti nevaru ciest), jo pēdējā laikā man patīk lasīt garus ceļojumu un vietu aprakstus, interesanta šķiet arī vēsture. Jā, un vēl es gribu rakstīt garus, garus līdzņemamo mantu sarakstus un sēsties virsū koferim, lai dabūtu to ciet, un tad ar īstenu ceļotāja azartu doties uz lidostu un iziet visas tās garās pārbaudes drošības nolūkiem, un tad vērot mākoņu grēdas, un ēst lidmašīnu sendvičus, tad izkāpt svešā lidostā un doties uz kaut kādu konkrētu vai pavisam bezjēdzīgu galapunktu un tā tālāk līdz pilnīgai laimei!

To foreshorten.

Šodien es atkal ilgi un dikti zīmēju. Kastītes un klucīšus dažādos leņķos, dažādos novietojumos. Nedaudz garlaicīgi, bet tāpat patīkami - sapratu, ka man tiešām ļoti, ļoti pietrūka mākslas pēc pamatskolas beigšanas. Tagad es labprāt uzgleznotu vēl vienu diplomdarbu tā vietā, lai tagad taisītu ZPD, kuram joprojām nepietiek apnemšanās un spēka pieķerties klāt. Jā, es nepieminēju laika trūkumu, jo sapratu, ka laiku var atrast vienmēr, vajag tikai gribēt. Piemēram, man likās, ka man nesanāks tik bieži iet zīmēt, bet, tā kārtīgi padomājot, sapratu, ka varu izmantot šķirbas starp skolu un dejošanu un vēl papildus brīvo laiku, kad citkārt vienkārši neko nedarīju. Pēc mammas teorijas galvenais ir nepārslogoties, bet gan jau, ka man, enerģiskam un jaunam ogranismam, tas nedraud (cerēsim). :)
Runājot par gribēšanu, varu teikt, ka man patīk domāt, ka domas tiešām var materializēties un ka pietiek tikai pareizi noformulēt savu vēlmi, un tā piepildīsies. Naivi, bet pēdējā laikā šis pieņēmums mūsu sabiedrībā ir kļuvis ļoti populārs, un arī man tam kaut kā gribas ticēt. Tagad man gribas pavasari un vēl šo to, bet, lai kā es gribētu pavasari ātrāk, manas domas diezin vai spēs ietekmēt kaut kādas klimata pārmaiņas.
Pieminot klimata izmaiņas - tās kupenes ir tiešām iespaidīgas. Dažas pilsētas centrā sasniedz manu augumu. Žēl tikai, ka onkuļi tās šķūrē nost ar tiem lielajiem traktoriem. Varētu jau atstāt, lai cilvēki papriecājas.

Watch for ice.

Ir sasnigušas lielumlieas sniega kupenas.
Šorīt es cēlos divreiz - vienreiz piecos, bet otrreiz sešos. Diezgan neveikli sanāca ar tiem pieciem - nez kādēļ biju pārliecināta, ka esmu aizgulējusies un kavēju uz savu nulto matemātiku, bet izrādījās, ka panika ir veltīga un ka es vienkārši esmu sajaukusi pulksteņa rādītājus. Tad nu laimīga piecēlos pēc modinātaja signāla (šoreiz pareizi) un tikpat laimīga un miegaina devos laukā no mājas. Mani sagaidīja starojoša sētniece, kas starojoši paziņoja, ka līdz miskastei aiziet nevarēšu, jo, redziet, viss ir sasnidzis. Nolēmusi, ka no atkritumiem jāatbrībojas ir jebkurā gadījumā un veicu šo grūto ceļu. Viss beidzās ar smiekliem, kad sapratu, ka sētniecei bija taisnība - tomēr savu misiju es izpildīju un devos uz troļļa pieturu. Tā kā normāli cilvēki 6.50 vēl saldi guļ un sniegu, saprotams, nešķūrē, man nācās diezgan papūlēties, lai izbristu līdz pieturai, tomēr jau pēc kāda laiciņa es varonīgi sēdēju trollī ar nedaudz slapjām kājām.
Ceļš uz mājām izrādījās daudz interesantāks. Atkal iekāpu trollī, un mierīgi braucu, līdz sapratu, ka šoferītis ļoti aizrautīgi kādam pīpina. Mums priekšā stāvēja tāds riktīgs smagais, nu tāds ļoti liels smagais. Mūsu mazais šoferītis atvēra logu un visai ļoti nepieklājīgiem vārdiem nolamāja smagā šoferīti par to, ka viņš stāv viņam priekšā. Tad troļļa emocionālais šoferītis tik ļoti sadusmojās, ka sāka spārdīties pa savu kabīnīti, kā rezultātā trollis tika salauzts. Smagais pabrauca malā, bet mēs dumji stāvējām, līdz visus pasažierus dumji iztrieca ārā. Tiešām dumji. Tomēr man ļoti patika, ka nevarēju aizmirst to skatu, kā viņš tur dusmās spārdījās, tāpēc, iekāpjot nākamajā trollī, turpināju smieties. Viss beidzās ar to, ka, izkāpjot ārā savā pieturā, es kārtējo reizi paslīdēju un novēlos, kas uzlaboja manu garīgo vēl par vairākiem procentiem (savādi, ka mani uzjautrina tas, ka es bieži krītu).
Pozitīva diena. :)