Chinese bridge.

Pekinā smogs, Pekinā ir karsti, Pekinā ir mitrs, Pekinā nevar redzēt debesis, bet es biju priecīga staigāt sarkanā konkursa krekliņā, mēģināt cauri smogam saskatīt skaistās ēkas, satikt cilvēkus no PATIEŠĀM daudzām (konkrētāk, 88 pasaules valstīm), sēdēt ar viņiem pie viena galda un sarunāties ķīniešu valodā. Pat tad, kad ir jau miljono reizi jātaisa kopbilde, kliedzot "Ķīna, mēs atbraucām!", saprotu, ka šis tāpat ir lieliski. Gan jau nogurums arī pazudīs, galva no smoga arī vairs nesāpēs un ar istabas biedreni arī iemācīšos sadzīvot. Protams, žēl, ka nenormāli saspringtā grafika dēļ nav brīvā laika, lai varētu apskatīt to, ko biju vēlējusies apskatīt Pekinā, bet ir labi, kā ir. 

Tagad esmu tiešām smalkā viesnīcā Changsha pilsētā (Hunan provinces galvaspilsēta Ķīnas dienvidu daļā), gatavojos rītdienai, kad atkal būs jābrauc uz studiju, bet šoreiz, lai izmēģinātu atklāšanas ceremoniju un nofilmētu sevis iepazīstināšanas video, ko rādīs pirms manas uzstāšanas. Viss ir tiešām ļoti grandiozi un nopietni, un tagad es saprotu, ka nekad negribētu būt slavenība, jo tās kameras tiešām nogurdina. Šodien, uzreiz kā ielidojām, mūs sagaidīja televīzija, pēc tam ar VIP autobusu veda uz vietu, kur būs jāliek ķīniešu valodas un kultūras eksāmens, tad bija atkal liela prezentācija ar daudzum daudzām kamerām, kur mūs mācīja, kā rīt būs jāzīmē visādas kaligrāfijas un kas kurā brīdī būs kopīgi jāizbļauj kameru priekšā (te tiešām visam ir daudz mēģinājumu un daudz tādu, tā teikt, mākslīgi radītu lietu tikai, lai radītu šovu), un tad mūs sagaidīja tiešām gardas vakariņas viesnīcas restorānā, kur sapratu, ka šī reģiona virtuve man ir tuvāka. 

Šobrīd, kad visu dienu (tāpat kā visas iepriekšējās) biju uz kājām, kad rīt atkal jāceļas pirms sešiem un jāizskatās lieliski, nekādus baigi garos stāstos nav spēka rakstīt, arī emociju ir pārāk daudz, lai tās varētu tagad skaidri sakārtot pa plauktiņiem, bet, jā, vienā vārdā - NETICAMI.

The next stop is Beijing.

Sēžu Maskavas lidostā un gaidu lidmašīnu uz Pekinu. Sēžu pie tā paša galdiņa, pie kura sēdēju, gaidīdama lidmašīnu uz Guangzhou, gandrīz gadu atpakaļ. Šoreiz ir citādi, šoreiz ir drošāk. 

Pēdējās nedēļas pagāja vienā elpas rāvienā. Nepaspēja beigties sesija, kā uzreiz sākās garum garie "Lec, saulīte" un Gaudeamus mēģinājumi, kam, protams, sekoja arī koncerti. "Lec, saulīte" izvērtās par krāšņu, īsteni tautiski pagānisku piedzīvojumu trīs dienu garumā ar kulmināciju saulgriežos. Kaut kā viss savienojās - emocionālais ar mūziku, tas, savukārt, ar horeogrāfiju un scenogrāfiju, galveno domu un dejotāju pūli. Pat lietus nešķita traucējam, jo galu galā saulgriežiem pelēkums piestāv. Šīm trīs piepildītajām dienām gluži harmoniski sekoja Jāņi, kuri tika pavadīti krietni mierīgāk nekā plānots, taču ne mazāk patīkami, jo atpūtai pirms principā uzreiz sekojošā Gaudeamus'a bija liela nozīme. Trīs dienas Gaudeamus'ā bija ne mazāk priecīgas. Neskatoties uz to, ka studente esmu tikai trīs gadus, šie bija jau mani otrie studentu svētki, šoreiz Daugavpilī, kas, teikšu godīgi, pārsteidza ar savu pavisam citādo atmosfēru un vidi. Iepriekš visas runas par nelatvisko Daugavpili likās pārspīlētas, taču tagad, padzīvojot kojās, pastaigājot apkārt pa pilsētu, ir skaidrs, ka tām ir pamats. Es neteikšu, ka man tas šķiet nepatīkami, galu galā ir interesanti, ka pat tik mazā valstī atšķirība starp pilsētām var būt tik radikāla, kā rezultātā aizbraukt uz Daugavpili ir tikpat kā aizbraukt uz tuvajām ārzemēm.

Un tagad no liriskās atkāpes par jau izdzīvoto atgriežos pie būtiskākā. Vēl aizvakar biju Daugavpils Stropu estrādē, dejojot Jautrās dzirnavas, bet jau rīt (šodien, ja pēc Latvijas laika) būšu Pekinā. Bija tikai maza, pelēklietaina dieniņa, lai iebrauktu mājās un sakravātu koferi, un tad šodien jau četros no rīta mesties nākamajā piedzīvojumā. Iepriekš jau minēju, ka šīs reizes brauciena uz Ķīnu mērķis ir ķīniešu valodas un kultūras konkurss Chinese bridge. Būs jārāda, ko māku (runāt, dziedāt, dejot), skaisti un ar cieņu jāpārstāv Latvija (man ir līdzi greznais Bārtas tērps, tā kā par vizuālo tēlu nav jāuztraucas), jātūristo Pekinā un Changsha pilsētā, jādraudzējas ar visiem visas pasaules valstu pārstāvjiem un jājūtas labi, jo, uh-oh, šī ir vienreizēja iespēja, kurai es joprojām nespēju noticēt (hah, bieži man šitā neticas, ne?). Vēl pāris nedēļas atpakaļ es uztraucos un rakstīju organizatoriem, ka man nav atsūtīta biļete, un šorīt ļoti aizdomīgi skatījos uz izprintēto rezervācijas lapu, bet tagad, pievarējusi mazāko ceļa posmu, ar biļeti kabatā un megamilzīgu kafijas krūzi uz galda (jo kafija divas nedēļas man nespīd), cenšos saprast, no kura gala un ko atkārtot, lai konkursā mazāki uztraukumi, un mēģinu nobriest domāšanai ķīniešu valodā, kas bija uz mirkli pamesta novārtā. Laikam lieki piebilst, ka šobrīd uztraukums aug un aug, jo spiež atbildības sajūta, biedē neziņa par to, kas un kā, bet labāk veselīgs uztraukums, nekā garlaicība un vienaldzība, kas tuvākajā laikā man noteikti nedraud.

Tad nu šeit es arī pielikšu punktu, tas ir, drīzāk komatu, jo centīšos arī Ķīnā dot šeit par sevi un savām gaitām ziņu, pārkāpjot likumu un atkal iegādājoties proxy serveri, lai dabūtu piekļuvi i blogam, i facebookam, i visām citām "saskarsmes ar pasauli" vietnēm.