Good morning.

Tas pavasaris ir tāds jocīgs laiks. Viss tāds sakāpināts. Dienas, kad šķiet, ka vasara nu jau tepat, tepat pavisam tuvu blakus, un dienas, kad gribas satīties piecpadsmit džemperos un nelīst nekur ārā, jo šķiet, ka viss pasaules aukstums ir sakoncentrējies mazajā Rīgā. Arī cilvēki dažādi - tādi nestabili, lai gan prātīgāk laikam būtu domāt, ka tā mana lietu uztvere ir tik mainīga, ka katru dienu visu redzu dažādās krāsās: te poniju rozā ar spīguļiem apkārt, te košu, sulīgu un kontrastiem bagātu, te melnbaltu bez jebkādas atšķirības starp pelēkajiem toņiem. Nogurušā ķermenī nevar būt svaigas domas, nogurušas domas nevar formēt dzīvīgu un spēkpilnu ķermeni; te nu rodas noslēgtais loks, no kura, šķiet, gluži kā no Samsāras izbēgt var tikai pieredzēm, kas būtu pielīdzināmas bodhi jeb apgaismībai. Atmosties. 

Budisma terminu apgarota un dažkārt nospiesta, es turpinu rakstīt savu bakalaura darbu, stāstot sev, ka nevajag rakties pārāk dziļi iekšā, ka nevajag atklāt jaunas Amerikas (jaunas Ķīnas). Stāstīt ir viegli, bet izpildīt - ne tuvu, tāpēc prokastinācija sit augstu vilni un aktuāls kļūst kaut kāds pilnīgs mēsls. To visu ar prieku nebaro apziņa, ka dzīve šoreiz ir sagatavojusi ne tik patīkamus pārsteigumus, kas maigi iedragā visu to, kas ir būvēts un cerēts, taču tāda ir dzīve un no dzīves neizbēgt (un nav jau vajadzības). Ja nebūtu tādas pieredzes, tādas pēkšņas apjautas, ka, re, grūtības jau arī pastāv, tad tas pieradums pie labajām lietām būtu tik liels, ka novērtēt labo un skaisto būtu arvien grūtāk un latiņa labsajūtas sasniegšanai tik celtos, tāpēc tagad atkal atgriežos fāzē, kur pat pavisam mazās un niecīgās lietas dažreiz spēlē izšķirošo lomu garastāvokļa un vispārējā stāvokļa uzlabošanā, turklāt, kad tad vēl, ja ne grūtākos brīžos, ir iespēja tik labi apjaust, ka apkārt man ir tik lieliski cilvēki, kas ir blakus ne tikai tad, kad es dalu suvenīrus no Ķīnas, bet arī tad, kad nepieciešams kāds spēcīgāks, uzmundrinošāks vārds. Parādā nepalikšu, es zinu. Nav jau arī tā, ka nākotne visa pēkšņi melnās krāsās būtu krāsota - nebūt ne. Es joprojām mērķēju un uz saviem mērķiem diezgan stabiliem soļiem arī soļoju, taču šoreiz cenšos atstāt visas iespējas vaļā - nekad nevar zināt, kas un kā iegrozīsies. 

Ir agrs rīts, un manu kafijas krūzi ir nomainījusi liela melnās tējas krūze. Kafiju baudīšu, kad būšu modusies, lai nesanāk otrādi. Dažreiz laikam labāk ir vienkārši ļauties un plūst. Labrīt.

Wear a sunscreen.

Gulta šodien un pēdējās dienās ir kļuvusi par pievilcīgāko vietu uz planētas, nē, visā universā. Demotivācija, kuru var pārvarēt, darot lietas, taču arvien lielāka vēlme ir nedarīt, kas arī ir labi, jo beidzot ir laiks padomāt. Tas, protams, neizslēdz lekcijas, darbus, jogas un dejas, taču ar mazāku sparu un mazāku entuziasmu. Runā, ka to sauc arī par pavasara nogurumu, bet pavasaris, kā apgalvo visādi laikapstākļu cilvēki, esot pienācis nepierasti agri. Būs vien jāsāk sēt dilles.

Pārtraukums nemitīgajā kustībā ir skāris arī jauno darbu ar ķīniešiem, kas vienubrīd bija paņēmuši lielu daļa mana laika un, jāsaka, vislielāko daļu manas enerģijas. Darbs ar bērniem, kuriem jāmēģina iedabūt galvā dažādas gudrības, šķietami palika vieglāks, salīdzinot ar darbu ar ķīniešiem, kuriem jāmēģina iedabūt galvā dažādas krietni nopietnākas lietas. Ne tikai valodas, bet arī domāšanas robežas, kas ir vēl viens izaicinājums un mudinājums censties pieņemt atšķirīgo un pievērsties ne tik daudz salīdzināšanai un analizēšanai, cenšoties izprast, bet gan vienkārši nedaudz distancēties. Joprojām nespēju saprast, kā esmu nonākusi tur, kur atrodos šobrīd, kā visas iespējas ir nākušas pašas manā dzīvē, īsti nemeklētas, taču skaidrs ir viens - es, pašai nemanot, esmu pamanījusies nonākt pēdējā semestrī studijām, kas tiešām interesē, dabūt ar manu topošo profesiju saistītu darbu un vēl piedevām paspēt darīt lietas, kas man patīk un ļauj atpūsties (un es nemaz nerunāšu par skaistajiem, veiksmīgajiem, lieliskajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt, un arī tiem, pateicoties, kuriem esmu varbūt kļuvusi mazāk toleranta, taču kuri man iemācīja, ka ne ar visiem ir jāmēģina atrast kontakts). To tukšumu, kas, neskatoties uz visu, manī ir pamanījies izplesties kā tāds lielais melnais caurums, es gan jau aizpildīšu, pieļauju, ka vēl pāris pūpoli, narcises un grādi augšā, un es būšu svaigāka un optimistiskāka. 

(nesaistīta bilde, lai saistītu nesaistītas rindkopas)

Man ir miljons lietu, par ko rakstīt, ko teikt un stāstīt, bet tas viss kaut kā apstājas, nepabeidzot līdz galam, līdz ar to ir arī kaudze nepabeigtu bloga ierakstu, un ir liels risks, ka šis arī paliks pie melnrakstiem, ja centīšos vēl daudz un dikti stāstīt. Pāris pieturas punktiem, varu minēt to, ka, lai dzīve nepaliek par garlaicīgu un lai ir vairāk informācijas, ko smadzenēm apstrādāt, es te pastaigāju pa dažām atklātajām lekcijām/diskusijām, konkrētāk, par kanibālismu/antropofāgiju un arī par steralizāciju, kur viena jauna sieviete stāstīja, cik ļoti viņai negribas piešķirt nozīmi dzimumlomām ,un tajā pašā laikā, cik ļoti viņai nepatīk sievietes. Tomēr pamatdoma, uz kā balstījās patiesībā abas diskusijas, skar jautājumu par ķermeņa brīvību. Par šo jautājumu daudz domāju arī es, un es tiešām neredzu iemeslu, kādēļ šai brīvībai vajadzētu būt ierobežotai. Kamēr skar tikai vienu indivīdu, tikmēr sabiedrībai nevajadzētu būt tiesībām iejaukties. Te es atkal iesāku tādu garāku un dziļāku pārspriedumu, kuru attīstīt īsti nav vēlēšanās, ņemot vērā to, cik daudz un plaši esmu to attīstījusi gan savās pārdomās, gan arī sarunās. Rezumē - cilvēki par daudz uztraucas un domā par lietām, kas viņus īsti neskar un kas kaut cik iziet ārpus viņu komforta zonas un pieņēmuma sistēmas, bet tas gan nav nekas jauns. 

Kas vēl? Vēl puantes un jaunas asanas jogā, jaunas receptes veģetārajā ēdienkartē un jaunas ieceres, kurām būt. Es negribu būt pārcilvēks, bet man ir arvien lielāka tendence sēdēt un pārvērtēt savu vērtību sistēmu. Redzēs, kas nu būs.