Pirms brīvdienām mana akadēmiskā dzīve pārsteidzošā kārtā kļuva daudz interesantāka. Es, protams, nerunāju par makroekonomiku, kuras ķeburiem, n-tajām formulām un sausajai teorijai joprojām neredzu jēgu, bet drīzāk gan par lieliskajām poļu doktores vieslekcijām par Lingua Franca, kas lika aizdomāties ne tikai par angļu valodu kā internacionālu valodu, bet arī par to, kur un kas mēs īsti esam visā šajā globalizācijas virpulī. Nav tā, ka es būtu baigā nacionāliste, tomēr tāpat šķiet nelāgi, ka viss tiek pakļauts vienotiem pasaules vai Eiropas standartiem, kas vismaz valodas ziņā kļūst arvien vienkāršotāki un cilvēkiem "draudzīgāki", respektīvi, seklāki. Es saprotu, ka galvenais ir sazināšanās un savstarpēja saprašanās, tomēr valodas, lai tā būtu latviešu, angļu vai ķīniešu, skaistumu nedrīkst pazaudēt, to visu laiku trivializējot. Tā ir daļa kultūras, daļa identitātes, cilvēka inteliģences rādītājs.
Turpinot akadēmisko tēmu, akadēmiskajā rakstīšanā lasījām un klausījāmies lekciju par altruismu, kas arī bija ļoti interesanti un domas raisoši. Bija apskatīti divi viedokļi - altruisms kā cēla rīcība, kas izpaužas ne tikai cilvēku dzīvē, bet arī dabā, un altruisms kā vienkārši jēdziens, kas īstenībā neko nepasaka, jo katrai cēlajai un altruistiskajai rīcībai ir arī savi labumi, kas bieži vien šo rīcību padara pat par visnotaļ savtīgu, ņemot vērā sabiedrībā gūto "cēlā cilvēka" lomu un visādus cildinājumus par izdarīto. Tas, protams, atkal noved pie secinājuma, ka cilvēks savā būtībā nav labs, un vienmēr egoistiski it visā mēģina saskatīt savu labumu. Bet vai tad tā nevarētu būt? Varbūt mēs esam tikai mednieki, kas cenšas ar nagiem un ragiem izdzīvot pēc iespējas rožainākos apstākļos, vismaz tā mudina mūsdienu domāšanas veids, sabiedriskā kārtība un pamatstandarti. "Katrs ir īpašs". Cik gan nodrāzti tas skan.
