Table.

Ārā snieg, bet man ir silti. Tā iekšēji, jo ir mierīgi. 

Šodien un vispār pēdējās dienas arvien saskaros ar to, cik latviešu valoda ir ierobežota. Trūkst vārdu, lai izteiktos pietiekami konkrēti ar visām sajūtu, domu niansēm; arvien biežāk nākas lietot kādu vārdu angļu vai krievu valodā, vai arī vienkārši aizdomāties un mēģināt vienu domu izteikt krietni garāk, nekā gribētos, un sapīties. Sapīties vārdos, sapīties domās, pazust tulkojumā. Vārdnīcā vārdiem, piemēram, no angļu valodas, kam ir diezgan izteikta nozīmes nianse, tulkojumā piedāvā vienu plakanu latviešu vārdu, kas nemaz nespēj atainot,ietērpt vārdos manu ideju. It kā bagāta, skanīga, skaista valoda, bet tomēr laikam vēl pārāk nenobriedusi.

Piektdien kārtējo reizi paņēmu rokās Rasela filosofijas problēmas un kārtējo reizi izlasīju par galdu un tā ideju, un, protams, kārtējo reizi ieslīgu dekartiskās pārdomās. Tātad īsumā par Rasela galdu - nav pierādījuma, ka galds eksistē ārpus manas apziņas kaut kādā ārējā realitātē (ja mēs pieņemam, ka tāda vispār ir), iespējams, tādas patstāvīgas galda idejas nemaz nav, jo, kad sākam raksturot to galdu, tīri vadoties pēc saviem maņu orgāniem un piefiksējot izjūtas, sanāk kaut kas ļoti nedrošticams. Respektīvi,  sajūtas: galda krāsa - es saku, ka tas ir brūns, bet ēnā tas ir tumšāk brūns, gaismā tas ir gaišāk brūns, un rezultātā es nemaz nevaru pateikt, kas ir šī galda īstā krāsa, arī par galda cietību mēs nevaram būt pilnīgi droši,jo, uzspiežot ar lielāku spēku pret galdu, tas šķiet cietāks, jo spiediens ir lielāks, uzsitot - sajūta ir pavisam cita, paglaudot - vēl cita, tāpat arī ar formu - tīri idejiski es zinu, ka galds ir taisnstūra formas, taču skatoties no dažādiem rakursiem, tā forma ir dažāda (perspektīva, skatpunkts utt.). Tā var turpināt bezgalīgi, un visbeidzot nonākt pie tā, ka galds ir tikai manas iztēles auglis, turklāt tāds manāmi izplūdis un nekonkrēts, tāpat kā arī visiem pārējiem cilvēkiem, ka tas,ka es patiesībā tikai zinu,kādam tam galdam vajadzētu būt (brūnam, cietam, taisnstūra formas); ka mana iztēle arī, iespējams, ir citu lieta spēcīgi ietekmēta un nemaz nepastāv, un tad, jā, cogito ergo sum, kas, hā, arī nemaz tik viennozīmīgi, ja pamoka šo virkni tālāk un dziļāk.

Un, ja vien šis viss robežotos tikai ar galdu. Galds ir tikai galīgi vienkāršots piemērs, lai mēs,mirstīgie, filosofiski vāji izglītotie cilvēki, spētu saprast, ka nedrīkst,nedrīkst, nedrīkst stāvēt pilnīgi droši un nešaubīgi ar abām kājām savā realitātē, pierādot visu ar formulām un zinātni. Drošticami? Ne-e. 

Personality.

Agrāk man šķita, ka man piemīt jaunības maksimālisms. Varbūt piemīt arī, taču zinu, ka nekad, nekad nespētu apgalvot, ka kaut ko zinu pilnīgi droši, jo, redz, man ir tāda pieredze. Tā doma vien, ka es varētu kategoriski spriest par tā saucamajām dzīves gudrībām savos 20 gados šķiet nepareiza, jo es taču dzīvoju pārāk maz, proporcionāli vidējam dzīves ilgumam ir skaidrs, ka daudz kas vēl priekšā, ka domas mainīsies, turklāt visu laiku mācos un attīstos, kas arī formē manu viedokli. Tas galīgi nenozīmē, ka man nav šī sava viedokļa, bet drīzāk gan to, ka pēc iespējas cenšos nenoskaņot sevi radikāli - akli un kurli -, pierādot un par katru cenu aizstāvot to, ko domāju, kam dedzīgi ticu. Akli un kurli, jo tas paredz to, ka savam viedoklim un redzējumam uzticētos tik ļoti, ka nespētu to mainīt, klausoties citos, mēģinot paskatīties no cita redzespunkta, respektīvi, tā būtu stagnācija. 

Šodien es sapratu, ka tieši tas ir tas, kas mani kaitina manos vienaudžos - nespēja klausīties un nespēja būt fleksibliem. Pašpārliecinātība ir vajadzīga, bet brīdī, kad tā traucē veselīgai komunikācijai un viedokļu apmaiņai, manī rodas automātiska pretreakcija un vēlme cilvēku provocēt, kam īstenībā nav baigās jēgas, pati to apzinos. No visādām tādām pieredzēm un saskarsmēm ir viens neapšaubāms labums - es novēroju, analizēju un saprotu, kāda es pati nevēlētos būt. Laiki mainās, mainos arī es, mana personība formējas, un labāk, lai tas notiek pakāpeniski, nekā pēc vairākiem gadiem saprast, ka visus šos gadus esmu dzīvojusi kaut kādās savās nemainīgajās pārliecībās, savā realitātē un ka tur, ārā, ir kaut kas pavisam atšķirīgs.

Evaluation.

Dažādi.

Dažāds un mainīgs ir viss - sākot ar garastāvokli, beidzot ar teātra izrādēm un to, kā garšo tomāti. Šodien bija negaršīgi, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man nepatīk ziemas. 

Sesija beigusies, palikuši tikai divi eksāmeni ķīniešu valodas kursos, un tad varēs uzelpot tā pavisam mierīgi. Patiesībā man patika tā steiga, tā grāmatu norīšana vienā vakarā, tas milzu informācijas apjoms un mazās miega stundas, kas šīs nedēļas padarīja pavisam jokainas. Ir sajūta, ka zinu vairāk, kas ir lieliski, bet vēl lieliskāka ir sajūta, ka es vēlos, ļoti vēlos uzzināt vēl un vēl. Šis ir kā filosofijā - aiz viena jautājuma rodas nākamais, aiz nākamā vēl viens; tagad pēc izlasītām grāmatām un izpētītiem galvenajiem austrumu vēsturu vadmotīviem gribas izpētīt visu vēl sīkāk, lai tā saprašana iesakņojas dziļāk. Ārkārtīgi interesanti.

Šķita, ka pēc sesijas varēšu kaut cik atgūt elpu, bet nē - darbs, privātstundas, dejošana, kursi, kas, protams, ir labi, bet kam nevaru pilnībā atdoties, jo lielākais kārdinājums šobrīd ir vienkārši palikt mājās noskatīties kādu filmu vai izlasīt grāmatu, ieritinoties starp daudzām segām un spilveniem, un ar tējas krūzi rokā. Taču, neskatoties uz darbiem un pienākumiem, laiks atrodas arī šīm lietām, un tad nu neliela atskaite par spilgtāko pēdējā laikā:

Filma "Anna Kareņina"

Gaidīju, ļoti gaidīju, un teikšu, ka ne velti. Naitlija kā vienmēr apburoša, izjusta un, tā teikt, savā elementā. Bet visam pāri - tas, kā romāns tika interpretēts - nedaudz pārspīlēti, bet īsti, krāšņi, bet ne vulgāri vai prasti, un galvenais, neparasti. Es apbrīnoju cilvēku izdomu, spēju kopīgiem spēkiem izveidot ko baudāmu, un man ir tiešām prieks par to,  ka kinematogrāfijā parādās arī kas sulīgāks par parastajām Holivudas naudvācējfilmām ar vienādām sejām, emocijām, dialogiem, ainavām, prieks arī par to, ka gaismā un svaigām acīm tiek celti ģeniāli klasiķu darbi - mūžam aktuāli. Noteikti noskatīšos vēlreiz.

Grāmata "The life of Pi"

Šo sanāca lasīt relatīvi ilgi, jo pa starpu lasīju ļoti daudz skolai. Jā, pēc izlasīšanas nespēju iedomāties, kā ko tādu var attēlot filmā, uz kuru, starp citu, vajadzētu aiziet. Interesants, neticams stāsts, kura lasīšanas laikā visu laiku domāju par grāmatas sākumā izteikto apgalvojumu, ka, uzzinot šo stāstu, es noticēšu Dievam. Domāju, meklēju, bet diemžēl jāsaka, ka neatradu vietu, kur tā stabili pieķerties un pārliecināties. Tomēr atradu dažus patiesi vērtīgus domu graudus, lieku reizi paanalizēju savu vērtību sistēmu un pieņemtās normas, pafantazēju par to, kā būtu,ja būtu, un visbeidzot izbaudīju valodu, kas šajā grāmatā bija visnotaļ bagāta. Kopumā no visām pusēm bagāts, piesātināts darbs, patika, ka nebija pārspīlējumu, patika, ka palika vieta neatbildētiem jautājumiem.

Izrāde "Parīzes Dievmātes katedrāle" 

Un visbeidzot pavisam svaigas atmiņas. Šodien pa dienu pa tiešām ļooti ilgiem laikiem aizgāju uz Nacionālo teātri, jo nevar taču teikt, ka man tur nepatīk, ja esmu redzējusi tikai kādas divas, trīs izrādes, turklāt ļoti sen. Jā, tagad gan varu teikt, ka nepatīk. Nepatīk lielummānija, ko redzēju, nepatīk tas, ka aktieru spēle tiek nolikta otrajā plānā, un man, estētiskas vienkāršības, bet intelektuālas spēles, ja tā var izteikties, cienītājai, šis viss šķita pārlieku pārspīlēts un sekls. Protams, viss nav tikai baltās un melnās krāsās krāsots - bija arī gaužām labas lietas, piemēram, Kvazimodo, kur aktieris, manā skatījumā, iejutās tā, ka es viņam patiešām noticēju un kura dziedātos vārdus es pārsvarā arī sapratu. Pārējo aktieru dziedāto nesapratu, un tad arī zūd jēga visam stāstam - un skatīties tikai šova dēļ? Nē, paldies. Lai vai kā tagad es vēl skaidrāk zinu, kas man patīk un kas ne. Katram teātrim sava publika. 

Hmm, šodien pēkšņi šķiet, ka ir ļoti daudz, ko rakstīt, par ko spriest un ko domāt, taču, jo vairāk es vienā reizē uzrakstu, jo vairāk sapiņķerējos, tāpēc atstāšu nākamajai reizei, bet tagad turpināšu bāzt sev galvā hieroglifu rindas. 

First days.

Ziemassvētki, Jaunais gads, sesija, balle. It kā svinīgi, it kā ar uztraukumiem, it kā skaisti, bet tai pat laikā nogurdinoši un enerģiju izsmeļoši

                                        . 

Jaunais gads nācis ar jaunām emocijām, pārsteigumiem un negaidītām atklāsmēm pašai sev. Nav tā, ka es gatavotu sev izdarāmo darbu sarakstu vai plānotu lielas un mazas lietas, sākoties 2013., bet gribot negribot šo uztveru par ko jaunu, varbūt par jaunu pakāpienu, kuru sasniegt un uz kā noturēties. Lai nu kā, muļķīgi, pienākot 1.janvārim, kardināli mainīt savu dzīvi un pēkšņi sākt dzīvot kaut kā citādi, jo, pirmkārt, to var tikpat labi darīt jebkurā citā dienā, kad vien prāts tam nobriest, otrkārt, kāpēc gan iesākt jaunu dzīvi ar jauniem stresiem (pārmaiņas ne vienmēr ir gludas un plūstošas)? Es gadu iesāku ar sesiju, kā jau tas laikam turpināsies arī nākamos pāris gadus, un ar pārdomām par to, kur šobrīd esmu, cik ļoti man patīk būt te un kā es sevi pati uztveru. Tāda veselīga pašrefleksija, kura būs vēl veselīgāka, kad mani iedvesmos daiļliteratūra, kuru šobrīd nedaudz pastūma malā Ķīnas vēstures un arābu vēstures grāmatas, kas, neapšaubāmi, ir interesantas un arī domāt liekošas, taču kam ir tāda nelāga nokrāsa tādēļ, ka jākoncentrējas vairāk, nevis uz domas izprašanu, bet gan uz faktu iegaumēšanu, kas, manuprāt, jā, ne vienmēr, praktiski nekad, vēsturē nav būtiskākais. Bet nu, savus akadēmiskos ķeksīšus, konkrētāk, cipariņus, man vajag, tāpēc apvienoju interesanto lasāmvielu ar ne tik patīkamo kalšanu no galvas. 

Bet, jā, pietiek vāvuļot par neko, un kafijai, mandarīniem un baltajai šokolādei jāpievieno krietna deva zināšanu par austrumu kultūrām.