Allnighter.

Tagad es ieguvu jaunu nosaukumu sev - staigājošs mironis. Tas viss ir pa godu mācībām, kuras mani ir nogalinājušas. Maratons sākās jau trešdienas vakarā, kad centos izdarīt visu iespējamo, lai ceturtdien būtu mazāk jāmācās. Tomēr. Ceturtdien pēc savām mīļajām 9 stundām, kuras izspieda no manis visus spēkus, es sāku mācīties piektdienai. Sēdēju skolā uz grīdas, līmēju angļu valodas plakātu, tad mācījos vārdiņus un visbeidzot sapratu, ka salsu nāksies atklikt, jo es fiziski nepaspēšu izmācīties. Mans pārtraukums bija dejošana, bet pat tās laikā es pamanījos iesākt rakstīt fizikas laborus. Ap vienpadsmitiem pārrados mājās, paēdu un sēdos pie grāmatām (cik pārsteidzoši, ne?). Nogurušām smadzenēm rakstīju, lasīju, vienkāršāk, mocījos. Mocījos līdz diviem naktī, bet tāpat visu nepabeidzu. Likās, ka divi naktī ir nepazemjošs laiks, lai padotos - vismaz nepadevos bez cīņas. Pēc šīs sakāves tomēr vēl nedaudz pamācījos angļu valodas vārdiņus un tad pēc kāda laika aizmigu. Es nepaspēju pat sākt sapņot, kad jau nozvanīja modinātājs (6.10 no rīta (es biju ieplānojusi pabeigt mācīties no rīta)). Tomēr no rīta nespēju vairs neko izdarīt, tāpēc miegainām acīm un briesmīgu garastāvokli devos uz skolu. Un kāds pārsteigums! Tur es turpināju mācīties. Nācās ziedot psiholoģijas stundas, lai pabeigtu mācīties. Izdarīju, paveicu - ne uz pilnu klapi (nav viss labi izdarīs), taču ir vismaz izdarīts kaut kā nevis nekā.
Varu vēl piebilst, ka vakar apmeklēju ekonomikas lekciju, bet par to negribas raksīt, un vēl to, ka šonakt gulēju divpadsmit stundas un tagad jūtos gluži labi. :)