Atkal miljons dienas, kopš es pēdējoreiz te paķēpājos, tomēr ir brīži, kad ne tikai nav, ko teikt, bet arī negribas tukši virpināt vārdus kopā un cerēt, ka kaut kas jēdzīgs izdosies.

Esmu ar galvu un sirdi iegrimusi mācībās, grābju no visa pa druskai, cerot, ka kopā tas veidos vismaz daļēji pilnīgas zināšanas, bet nekā. Drumstalas no tā, drupačas no tā, un rezultātā briesmīgs nogurums un informācijas lērums, kuru mans prāts atsakās salikt pa plauktiņiem tā, lai to varētu saukt par zināšanām. Nav jau arī galīgi traki, progress, kaut mazs un lēns, tomēr jūtams, un laikam labāk tā un ilgākā laika posmā, nevis pēkšņas mūzas un iedvesmas, bet pēc tam krasas bezjēdzības un nihilisma notis. Incremental - step-by-step.

Tikmēr esmu svētdienas gaidās, kad Dancim beidzot būs jubilejas koncerts. Nu jau ir vienalga par sāpošajām kājām, vienalga, ka šis viss paņem daudz laika, es gaidu un izbaudu. Redzēs, kā būs.

Tikmēr grāmatu saraksts tiek papildināts.

Time to time.

Joprojām krājas. Nez kad būs brīdis, kad nebūs vairs vietas itin nemaz?

Ikvienam ir tiesības uz karstiem, pārdrošiem lēmumiem, uz spontānu rīcību, iespējams, arī tādu, kas otram dara sāpes, iedzeļ. Tāda dzīve. Varbūt kā jūra vai okeāns, kur viens rada viļņus, bet otrs grābjas redelēs vai margās, lai tikai neizkristu, cenšas pārvarēt jūras slimību, nedomājot par to, ka apkārt ir vētra, taču nav viegli. Nedomāt vispār nav viegli, noturēties arī, protams, taču, ja grib kuģot, citādi nevar. Vēlmēm jāseko, īpaši, ja tām tic. Man jau tulznas no tās mokošās turēšanās, bet iespējams, ka tās redeles tādas raupjas un ka turēties var vēl labāk.

Labvakar. Un man rīt pavisam nav lekciju. Pirmo reizi man būs privāts, dienu garš brīvlaiciņš.