"Vēl mazliet."
Viņa smagi nopūtās un izkāpa no vannas. Raupjš, vecs dvielis skāra viņas sārto ādu. Domas mutuļoja galvā, un viņa zināja, ka nezināt ir vieglāk. Pateikt, ka ir vienalga, pateikt, ka nezina, un nemaz necensties uzzināt - tas prasa maz, nē, vispār neprasa pūļu. Katru dienu dvielis padarīja viņas ādu arvien sārtāku, bet ieradumi neļāva ko mainīt, rutīna bija iesakņojusies un to izskaust nebija vērts - pūles neatmaksājas. Slapjās pēdas skāra auksto un netīro flīžu grīdu. Smirdēja pēc lētiem tīrīšanas līdzekļiem. "Tā liekas pareizi; mīksti un pūkaini paklāji pienākas tikai cilvēkiem, kas citādi nevar," viņa domāja, "manā galvā nav vietas paklājam vai dvielim, vai tas ir tik sarežģīti? Un kāpēc man vajadzētu uztraukties?" Cīnīties un pierādīt, zaudēt vai uzvarēt, meklēt patiesības un atzīt tās par kļūdainām - tā bija kļuvusi par sava veida spēli. Spēli, kur nejēdzīgais un laicīgais zaudēja savu nozīmi, kļuva par ko otršķirīgu. Viņa palūkojās uz sevi spogulī - sārta āda, loki zem acīm un smaids. "Vēl viena diena, kurā pierādīju, ka rutīna ir tikai laicīgajā un mantiskajā. Es esmu Kolumbs, es atklāju tik daudz lietu, ko nezinu. Atklāt nenozīmē uzzināt, atklāt nozīmē atzīt nezināšanu..."
p.s. Kāpēc man ir kauns par manu nezināšanu? Vajadzētu būt pretēji, man vajadzētu lepoties, ka ir, kur augt, ka nav garlaicīgi. Ja to pārvarēšu, es ticu, ka spēšu sevi pilnveidot efektīvāk. Vajadzētu būt vienalga par citu viedokļiem, ieklausīties tikai kritikā, bet neuztvert ar sirdi, tikai ar prātu, ja viena ar sirdi vispār var kaut ko uztvert.
