L.I.F.E.G.O.E.S.O.N

Es tiešām nevarēju piesēsties, lai pavēstītu kaut ko kaut cik sakarīgu, jo dzīve mutuļo. Līdz ar dzīvi mutuļoju arī es - no mājām, kur ir paradīze gan virtuvē, gan visur citur, uz jaunatklājumu - intensīvo jogu vai uz baletu, tad uz Danci, tad satikt cilvēkus, paēst lieliskākos gardumiņus pasaulē un paskatīties uz visu, kas ir apkārt. Lēni un uzmanīgi, lai nepalaistu garām ne mazāko, sīkāku detaļu. Mēs, jāsaka, dzīvojam tādā vietā, kur sasniedzams ir viss, kas šobrīd man nepieciešams; dažādība iedvesmo, emocijas pārpilda, ir sajūta, ka es Rīgā iederos vēl vairāk, nekā pirms prombraukšanas. Lietas novērtējam tā "pa īstam" tikai tad, kad tās mums tiek atņemtas, bet, tā kā novērtēju arī pirms tam, tad šī otrā elpa robežojas ar eiforijai līdzīgām sajūtām. 

Šobrīd viss rit nemitīgā kustībā, mijoties ar atmiņām par Guangzhou, iedrošinot prātu arvien jauniem salīdzinājumiem, atklājumiem. Galvenais secinājums - Ķīna un Latvija ir divas dažādas pasaules, kuras salīdzināt nav vērts, jo tās neatrodas salīdzināmās kategorijās. Katra vietai ir savs šarms, sava dzīve, un katrai vietai ir savi cilvēki, savi vietējie, es piederu Rīgai. 

Ir ļoti, ļoti daudz, ko stāstīt, rakstīt, bet, lai iet brīvā plūsmā par svaigāko un šobrīd aktuālāko.

Tātad sākšu ar jau minēto jaunatklājumu intensīvo jogu. Man vienmēr ir šķitis, ka esmu aktīvo nodarbju piekritēja, ka līdz elpošanas mierīgā ritmā un domāšanaas par harmonijām un līdzsvariem izbaudīšanai man vēl tik tālu kā līdz Antarktīdai, bet izrādījās pilnīgi pretēji. Mēs daudz neelpojam un daudz nemeditējam, bet mēs katrreiz atklājam sava ķermeņa  kapacitāti. Tā nesanākšanas sajūta šajā nodarbībā rada degsmi mēģināt un darīt vēl, celties un velties, bet izdarīt visu maksimāli tā, lai pašai ir piepildījuma sajūta. Rezultātā pēc jogas jūtu katru ķermeņa daļiņu, jūtos izstaipījusies un izlocījusies, gandarīta un ārkārtīgi mierīga. Labākais šajā visā ir tas, ka sajūta nepazūd, to, ka ķermenis ir strādājis, var just arī nākamajās dienās, un tas ir tieši tas, kas bija vajadzīgs pēc salīdzinoši sēdošajām dienām Ķīnā. Vajadzīgs ir arī balets un Dancis, un nemitīgā staigāšana pa Rīgas ielām, nekas, ka salst, bet tā sajūta, ka viss ir sasniedzams..!

Ir nedaudz raizes, ka šī lieliskā sajūta ar laiku noplaks, ka iestāsies rutīna, bet, ir viens liels BET. Dabūju jauno lekciju sarakstu, arī tas šķiet labāks, kā jebkad. Pirmkārt, visi kursi vismaz pēc nosaukuma šķiet ārkārtīgi interesanti un saistīti ar to, kas mani saista, nevis to, kas ir vienkārši iekšā Āzijas studiju programmā, bet nekādu interesi neraisa, otrkārt, lekciju grafiks ir tik labi salikts, ka studijas varēšu apvienot ar visu, ko viens sirds kāro un kas ir pēcpusdienās/vakaros, kas attiecīgi nozīmē to, ka varu turpināt gan sportot, gan dejot, gan viegli atrast laiku i skolā/specialitātei nepieciešamo zināšanu apguvei, i maniem online kursiem. Priecīgi, vai ne? Jā, man arī ir priecīgi, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es nevaru sagaidīt semestra sākumu.  

Dreamy, dreamy dreams.

Šovakar lidmašīna, viss sapakots (vienīgi īsti netaisās ciet), esmu gulējusi 3 stundas.

Naktī gulēt mēģināju aiziet trīs reizes. Skatos filmu, jūtu, ka acis krīt ciet, izslēdzu, saprotu, ka nebūs, jo domu vairāk nekā drēbju čemodānā, ieslēdzu atpakaļ filmu, pēc 20 minūtēm atkārtojas tas pats. Lieliski, pulksten trijos joprojām acis kā pogas, aptuveni ap četriem izdodas aizmigt. Ar aizmigšanu, saprotams, viss nebeidzas, ir pienācis laiks lieliskākajiem sapņiem pasaulē. 

Lidostā atveru koferi, lai pārbaudītu, kas tur un ir kas nav, bet izrādās, ka koferis ir pilns ar mugursomām (dominējoši rozā) un kastēm, atveru kasti, tur iekšā daudz mazu dāvanu kastīšu, paķeru pirmo, atveru - tukša, otrajā atrodu zīmīti "Ja jau koferī nav vietas, kāpēc lai neizmestu visu ārā un nepiepildītu to ar kastēm? WHY?". Zīmītes autore, izrādās, ir mamma, un es īsti neizprotu, kāda ir viņas rīcības loģika, jo tomēr lietas man tā kā vajadzētu, bet, spriežot pēc pēdējā zīmītes vārda "WHY?", arī viņai nav īsti skaidrs, ko un kāpēc viņa dara. Samierinos, veru koferi ciet, bet, kā nu nebija, kā ne, tas pārlūst uz pusēm, kā rezultātā es cītīgi mēģinu to dabūt kopā ar matu gumijām. Kā rozīnīte beigās - visu sapakoju polietilēna maisos un desoju uz lidmašīnu. Lidmašīnā, kāds pārsteigums, nevaru atrast savu sēdvietu, bet mammas draudzene ar trim bērniem (viņa arī ir lidmašīnā) man mīļi aizrāda, ka es esmu izprintējusi nepareizās biļetes, ka gan jau sēžu 15K vietā. Kurā gan citā, jā. Šajā brīdī pamodos. Ja godīgi, ārkārtīgi priecīga, ka šis bija sapnis. 

Ir pulksten 8 un es esmu augšā. Nevis tāpēc, ka bija jāceļas, bet tāpēc, ka labāk ir kontrolēt visu nomodā, nekā izmisīgi klaiņot pa neloģiskiem sapņiem. 

Pagulēšu lidmašīnā.

The last exam, last performance.

Šodien ir pēdējā pilnā diena te, šodien būs pēdējā nakts te, rīt sāksies ceļš uz mājām. Sajūtas ir dīvainas. Ja atskatos, tad praktiski nav iespējams noticēt, ka šeit biju, dzīvoju gandrīz piecus mēnešus, bet, ja padomā par to, kas ir un būs mājās, šķiet, ka es esmu bijusi prom veselu mūžību un jau paspējusi pierast pie šejienes dzīves. Tā jau laikam ir, pieredzes, atmiņu grēda aiz pleciem.

Vakardiena sākās agri, pēc Latvijas laika nedaudz pāri pusnaktij, pēc Ķīnas laika sešos, kad cēlos, lai taisītos uz eksāmenu. HSK ir ķīniešu valodas starptautiskais eksāmens, kurš bija jāliek obligātā kārtā visiem stipendijas ieguvējiem, respektīvi, tiem, kas ir tagad te no Latvijas. To uzzinājām, esot šeit, pieteicāmies uz 3.līmeni, bet mums pateica, ka 3. kārtot nevar, tāpēc kārtojiet 4., un, ja nenokārtosiet, nekas traks, tā esot tikai formalitāte, kā teica par starptautiskām lietām atbildīgā ķīniešu dāma: "Just let it go". Eksāmens jākārto pie datoriem, tas sastāv no lasīšanas, klausīšanās un rakstīšanas, pēc tam ir jāliek arī HSKK, kas ir atsevišķs mutiskais eksāmens. Tā nu vakar mūs sadzina vienā datorklasē un jautrība sākās. Klausāmajā daļā 45 jautājumi, katru dialogu/monologu atskaņo vienu reizi ātrā tempā, ja  tev ir lēna uztvere, tad atā, atā. Kas interesanti, nav laika izlasīt jautājumus, ja vēlies dzirdēt to, ko runā, atbildēt arī īsti nav laika, jo jautājumi tiek automātiski pārslēgti, var, protams, atgriezties atpakaļ, bet tam arī nav laika, jo viss notiek nereālā ātrumā. Čop, čop, klausāmā daļa ir slēgta, laiks lasīšanai. Lasīšana bija vēl interesantāka, te bija arī 45 jautājumi, katrs saistīts ar kādu rindkopu vai dialogu, šim pasākumam tika piešķirtas 40 minūtes, kā rezultātā paspēt nevar neko. Beigās vien bēdīgi skatījos uz to, kā tikšķināja laiks uz monitora un mēģināju lasīt pa diagonāli, kas, protams, ķīniešu valodā tā īsti nestrādā. Rakstāmā daļa. Rakstāmās daļas laikā sistēma gandrīz visiem uzkārās. Kad pasaucu eksamninētāju, viņa, skumji paraustot plecus, teica, ka tā jau gadās, jo visā Ķīnā šobrīd vienlaicīgi kārto šo eksāmenu, tāpēc esot vienkārši jāpagaida. Jā, vienkārši jāpagaida, kad tev ir dotas 20 minūtes, bet laiks iet uz priekšu. Lieliski. Es domāju, ka lieki piebilst, ka šis lieliskais eksāmens nekādi neatspoguļoja manas tagadējās zināšanas un ka labākais, ko varēju darīt pēc šī jautrā pasākuma, bija vienkārši gulēt un neko nedomāt.

Mutiskais eksāmens notika pēcpusdienā, un tā bija vēl interesantāka padarīšana. Tā pati klase, tie paši datori, tie paši studenti (aptuveni 16). Katram ir austiņas un mikrofons, eksāmens visiem vienāds, pa visu klasi skan ieraksts (ne austiņās) un visi reizē, haotiski kārto mutisko eksāmenu. Brīžiem man šķita, ka dzirdu sevi, bet pārsvarā es dzirdēju visu pārējo, un man tiešām nav ne jausmas, kāds tad tur sanāks tas ieraksts. Bet, jā, izskatījāmies mēs kā tāda jautra ķīniešu telefonu centrāle. Pēdējie eksāmeni, atvieglojuma nopūta.

Vakarā devāmies uz nu jau vairākus mēnešus gaidīto baleta izrādi skaistajā operas ēkā. Operas ēka, kas no āra izskatās ik grandioza, iekšā, izrādās, ir diezgan vienmuļa, moderna celtne, kur krēsli ir kā kinoteātros, sienas un grīdas ir baltas, skatuve ir milzīga un ļoti atturīgā stilā. Izrāde Riekstkodis. Sāk skanēt Čaikovska mūzika un pa virsu tam teicēja balss, protams, ķīniešu valodā. Tajā brīdī attapos, ka nav orķestra, bet gan brīžiem čerkstošs ieraksts. Horeogrāfija visnotaļ vienkārša, sinhronitāte un emocijas noteikti vājākas, nekā mūsu baletā, daudz bērnu, kas uz skatuves vairāk izklaidējas,  nekā dejo, bet kopumā, protams, skaisti. Jā, laikam gaidīju, ka trešajā lielākajā Ķīnas pilsētā baleta trupa būs spēcīgāka, bet visu jau nevar gribēt. Kas pārsteidza visvairāk un tiešām nebeidz pārsteigt, ir ķīnieši, ķīniešiem pilnā zāle. Neviens nebija sapucējies, visi sēdēja ar telefoniem, visu izrādes laiku zālē bija troksnis, notika nemitīga kustība. Bērni, kuru, kā jau Riekstkodī mēdz būt, bija daudz, izpaudās pēc pilnas programmas. Mūsu un arī blakusesošie krēsli tika kratīti, spārdīti, katra kustība, ko viņi star bakstīšanas laiku pamanīja uz skatuves, tika komentēta, bet vecāki tikmēr mierīgi turpināja skatīties baletu. Laikam man pēc manām nodarbībām, kur bērni ēda balonus un lēkāja pa galdiem, man nevajadzētu būt pārsteigtai, bet šis tāpat šķita gan kaitinoši, gan nesaprotami. Bija interesantas sajūtas, kad brīdī, kad blakus sēdošā meitenīte pieklusa, es paskatījos, lai saprastu, kas tad nu, un pamanīju, ka viņa ir aizrāvusies ar puņķu ēšanu. Te pierādās vēl viena atšķirība starp rietumu un austrumu kultūrām - mums bērniem tiek audzināti disciplīna un elementāras uzvešanās normas, viņiem viss notiek krietni brīvākā stilā, kas sākumā šķita pat ļoti pareizi, bet tagad saprotu, ka galīgi garām, jo no tādiem pēc tam izaug tie, kas publiskās vietās atraugājas, purkšķina un spļaudās. Protams, visi tādi nav, bet tomēr.

Ja godīgi, tad gribas skatīties, izprast un saprast vēl un vēl. Nepamet sajūta, ka skatos caur tādām ļoti tumšām rietumnieka brillēm, kas liedz man pieņemt atšķirīgo. Es nejūtos tā, it kā būtu aizspriedumainākais cilvēks, ne tuvu ne, esmu atvērta jaunām lietām, taču vide, kurā uzaugu, iepotēja savu sistēmu, par to, kā vajadzētu un nevajadzētu būt, kā rezultātā ir grūti skatīties uz visu šeit pieredzēto ar tādu svaigu, nesamaitātu skatījumu. No tā neizbēgt, es zinu. Hah, galu galā šis bija viens satriecošs, 5 mēnešus ilgs un nenormāli krāsainas pasākums.

No more apples.

Ir pirmais Jaungada rīts. Es atveru acis, pasmaidu un lēni izraušos no gultas, lai uzvārītu kafiju un beidzot atpūstos pēc eksāmeniem un lai beidzot neietu uz lekcijām pēc jautrām Jaungada svinībām. Jā, tā tas būtu normālā variantā, bet, tā kā es esmu Ķīnā, tad, kā saka "Ja ir kaut kas, kam noiet greizi, tas noies greizi". Pamodināja mani pulksten 8 no rīta flīžu griešanas, urbšanas skaņa, kas urbās un griezās ne tikai flīzēs, bet arī katrā manā ķermeņa šūniņā, jo remontdarbi notiek tepat aiz durvīm. Tieši 1.janvārī astoņos no rīta viņi nolēma salabot pirms divām nedēļām izpostītās flīzes. Neslikti. Laikam nav jēgas teikt, ka ir taču svētki, brīvdiena, ka vajag ļaut cilvēkiem atpūsties, jo ķīniešiem nav nedz svētku, nedz brīvdienu, ir vienkārši pamainījies kalendārais gads, viņi pat ābolus neēd. Diena un vakars bija tikpat parasti kā, teiksim, mijā no 31. oktobra un 1.novembri. Mēs pieskaņojāmies un atzīmējām pavisam mierīgi, jo jaunais gads man pienāks tad, kad izkāpšu no lidmašīnas Rīgā, pienāks pavisam drīz. 

2013. gads bija krāsains, skaists, piepildīts, to tādu padarīja ne tikai šī pieredze Ķīnā, bet arī viss, kas notika pirms tam, tās nebeidzamās sakritību vai likumsakarību virknes, kas lika man attapties tieši šeit un tagad. Patiesībā šķiet neticami, pavisam, pavisam neticami, pavisam laimīgi. Ja vēl pieskaras 2012. gadam un pašķetina vaļā tos nebeidzamos notikumu pinumus, tad šī atšķetinātā notikumu virkne patiešām liek noticēt tam, ka liktenis pastāv, jo, nu, tik daudz veiksmīgu sakritību? 

2011. gada vasara. Ar lielisku diplomu pabeidzu 12.klasi, šķiet, ka visi ceļi vaļā, re, re, lielā studiju dzīve. Dokumentus sniedzu Āzijas studijām un Moderno valodu un biznesa studijām. Āzijas studijās tikai piecas budžeta vietas, netieku, kas šķiet galīgi neiespējami. Nodomāju, ka otrā opcija, iespējams, ir pat labāka, sāku studēt. 2012.gada vasarā, nokārtojot eksāmenus, saprotu, kas tas nav mans, visu pametu, stājos vēlreiz Āzijas studijās (te es pat nezinu, vai tā ir spītība vai patiesa vēlme, jo īsti nevaru izdomāt nevienu milzīgu argumentu, kāpēc es ticēju, kāpēc āzijas studijās būs labāk modernajās), tieku budžetā sāku studēt. Paralēli studijām, kā nebija, kā ne, savu darbu tieši togad LU uzsāk Konfūcija institūts, kur arī diezgan nejauši attopos savā pirmajā lekcijā. Pasniedzējs ir tieši no Guangzhou, un ar viņu kopā lekcijās es pavadu turpmāko gadu, iemācos vairāk nekā universitātē, nolieku 2.līmeni starptautiskajam eksāmenam, ķeksīša pēc, bez īpašām cerībām piesakos apmaiņai. Maija beigās uzzinu, ka braucu uz Ķīnu, neticu, augusta beigās sēžu lidmašīnā, noticu. Ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši un es te reāli dzīvoju, taču joprojām neticu. Nē, neticēt pat nav īstais vārds, es neaptveru to, un tad nu es te sēžu un prātoju par to, kad tad es to īsti aptveršu - tad, kad sēdēšu lidmašīnā uz Rīgu, vai tad, kad jau simto reizi stāstīšu, kā man gāja Ķīnā. Man gāja un man iet neaptverami, es esmu citā pasaulē, un es neesmu īsti droša, ka šis patiešām notiek. Un vēl, un vēl es jūtos kā milzīga iespēju ceļa priekšā, jo, ja jau notika un ir iespējams, kas tāds, par ko tumšos ziemas vakaros Rīgā pat sapņot nevarēju, tad kas un kā vēl notiks? Sapņaina apziņa, ka būs vēl daudz pārsteigumu, vajag tikai nebaidīties.

Nedaudz atkāpjoties no maksimālistiskām apcerēm par to, cik lieliska un pārsteigumu pilna ir dzīve, pievērsīšos pēdējā laika notikumiem Guangzhou. Vakar nospriedu,ka kultūršoks mūs laikam nemaz nav pametis, jo katru dienu ir lietas, kas liek acīm ieplesties vēl platāk, tā aizraisot sajūsmu ķīniešos "Oho,cik lielas acis!". Tad, nu, atkal pa druskai un pēc kārtas:

Pašnāvnieks jeb ķīnieši mīl drāmu.

Sēž vientuļš ķīnietis uz metāla konstrukcijas virs lielas ielas, saņēmis seju rokās, izskatās ļoti, ļoti bēdīgs, bet tas laikam normāli, jo viņš pašnāvnieks. Apkārt, es nepārspīlēju, simtiem cilvēku, kas skatās, fotografē, filmē, oh, sajūsma, ejot cauri pūlim, drīz jau būs ar pirkstiem sataustāma. Netālu no vīrieša glābējmašīna, bet satiksme, protams, nav pat apstādināta. Nospriežam, ka pat, ja viņš noleks, trakākais, kas varētu notikt, ir vai nu viņš uzkritīs kādai mašīnai, vai salauzīs kāju, nokrītot uz ielas. Pievienojamies fanātiskajiem ķīniešu un nofotografējam dienas varoni.

Tas mazais augšā.

Pirmais nopietnais strīds ar ķīniešiem jeb kā es trenējos eksāmena runāšanas daļai. 

Man saplīsa zābaks, tāpēc 31. decembrī eksāmenu beigas nolēmām braukt svinēt uz apavu tirgu. Apavu jūra, pa vidu ne pārāk labi smaržojošs ķīniešu ēdiens, netīrība, pārdevēju vairāk nekā pircēju, īsāk, haoss. Pēc kāda laika atklājām, ka lielākajā daļā "veikalu" darbojas princips - ja gribi pielaikot sava izmēra apavus, jāiemaksā nauda, tad tev atnes to izmēru no noliktavas. Pēc divu stundas bezjēdzīgas blandīšanās, vienā veikalā šo opciju izmantoju, pirms tam noskaidrojot, vai varēšu dabūt naudu atpakaļ, ja man nepatiks. Jā, protams. Zābakus atnes, neder, nepatīk, bet naudu, protams, neatdod. Un tad sākās mans izgājiens. Paaugstinātos toņos sāku strīdēties ar pārdevēju. "Mēs esam studenti, mēs nevaram nopirkt divus pāru apavu, bet šie pilnībā neder, man viņos sāp kāja, nē, nē, visiem kājas nav vienādas, man vienalga, ka jūs esat pārdevusi simtiem pāru, nu, nav visiem vienādas kājas. Jā, man vienalga, vai viņi pirms tam maksāja vairāk, vai tik, cik tagad, bet es viņus nevaru uzvilkt. Jūs saprotat? Mēs pēc divām nedēļām braucam prom, jūs varat atdot mūsu naudu? Es esmu dejotāja, mana pēda nav tāda, kā jūsējā, jā, man neder, es gribu atpakaļ savu naudu. Jūs varat mums palīdzēt? Jā? Atdodiet mums mūsu naudu". Visas šīs lieliskās sarunas rezultāts - naudu mums, protams, neatdod, bet mēs varam izvēlēties jebkurus citus zābakus. Izvēlos vismazāk briesmīgos, ok, patiesībā nav nemaz tik traki, bet, jā, mēs esam Ķīnā. 

Ja kaut kas sakrājies kaklā, jānospļaujas, ja ir iesnas, tās jāizšņauc miskastē vai uz ielas, ja gribas atraugāties, tad ko tur daudz gaidīt, ja sagriež vēderu, tad nopurkšķēties? Laipni lūgti.

Man patiesi un no sirds šķita, ka pie šī jau esmu pieradusi, bet pietiek iekāpt metro vai attapties kādā cilvēku pilnākā vietā, kad es saprotu, ka pie šī pierast laikam nekad nevarēšu. Piemēram, tas brīnišķīgais cilvēks, kas labo mums flīzes gaitenī. Pa vidu visām urbj-griešanas-skaņām ik pa piecām minūtēm var dzirdēt vai nu sulīgas atraudziņas, vai to, kā viņš nospļaujas. Metro mums priekšā gāja jauns vīrietis ar kabatlakatiņu rokā, kad pēkšņi pagriezās un miskastē izšņauca degunu (patiesībā tas laikam liecina, ka viņš kulturāls, jo cits to būtu darījis uz zemes). Par ne tik patīkamajiem aromātiem visās publiskajās vietās varat spriest paši, jo tie tik tiešām nepamet. Interesanti ir tas, ka tādās civilākās vietās ir pat zīmes, kur teikts "šeit spļaut nav atļauts", tāpēc pozitīvais ir tas, ka ar to vismaz kaut kā cenšas cīnīties, bet, jā, es to pagaidām īsti laikam nejūtu, īpaši tad, kad pusdienoju vai vakariņoju, bet blakus sēž ķīnieši, kas ĻOTI, ĻOTI skaļi sūc iekšā nūdeles (jo tā tu parādi, ka tev garšo) un pēc maltītes savu sajūsmu izrāda ar skaļām atraugām.

Ja ir, ko labot, jāsalabo, ja ir vieta, jāuzbūvē.

Tā neapstādināmā kustība Ķīnā ir kaut kas apbrīnojams. Vakar iemēģinājām jaunu metro līniju, tas ir, vecu, bet kas tika pagarināta abos virzienos un kas tagad savienojas ar mūsējo, trešo līniju. Tas tiešām ir pārsteidzoši, kā tik īsā laikā var veikt tik milzīgas pārmaiņas, bet, jā, fakts ir fakts, vakar braucām ar metro, kur pat vēl nebija uzstādīti krēsli.

Beidzot metro mēs dabūjām apsēsties un tas nekas, ka uz zemes.

 Te visiem ir darbs, tik tiešām. Piemēram, campusā - vieni cilvēki vienu dienu rauj ārā zāli, nākamajā dienā citi stāda jaunu, vienā dienā pēkšņi tiek noņemta apdare no visa žoga, lai nākamajā dienā uzliktu tādu pašu un nokrāsotu redeles tādā pašā krāsā un, kas interesanti, to dara vesela ķīniešu armija. Tad vēl te mazgā mājas, lietus laikā ar šļūtenēm mazgā ietves un, teiksim, tā vietā, lai atkritumus šķirotu tie, kas tos rada, uz ielas ēstuvju priekšā sēž divi vīrieši, kas no miskastes zvejo ārā plastmasas traukus un atdala tos no ēdiena paliekām. Ir arī pamelo mizotāju armija augļu veikala priekšā un ābolu iekš celofāna pakotāju armija Tie ir tikai mazie piemēri, bet lielos var redzēt centrā, kur no tukšuma pāris mēnešu laikā pēkšņi uzaug debesskrāpji, kur stikloto augstceltņu mūža mežos var apmaldīties, jo katrreiz ir kaut kas jauns. Patiesībā ir grūti iztēloties, kā izskatīsies Guangzhou pēc pāris gadiem, bet es esmu droša, ka pārmaiņas un izmēri būs graujoši. Nākamais solis būtu līdz ar pilsētu attīstīt tās iedzīvotājus, ierīkot īpaši spļaušanai atvēlētas vietas un aizliegt smēķēt visur, kur pagadās, arī tur, kur cilvēki ēd. 

Bet vispār - priecīgu un lielisku jums Jauno Gadu! Ar jaunām dvesmām, ar jauniem sapņiem, ar jauniem piedzīvojumiem. Drīz tiekamies.