Apples and apples.

Kamēr mēs, rietumnieces, atplēstām mutēm klaiņojām pa pārtikas lielveikalu, jā,  tiešām normālu lielveikalu, un meklējām produktus, kas kaut cik ļautu mums izjust Ziemassvētku sajūtu, ķīniešu ēda ābolus. Kamēr mēs griezām salātus, sildījām vistu un eksperimentējām, taisot karstvīnu, ķīnieši ēda ābolus. Brīdī, kad sapucējāmies, iededzām svecītes, uzlikām Sinatras Ziemassvētku mūziku un ieslēdzām noskaņai Love Actually, ķīniešu turpināja ēst ābolus. Tad, kad jau bijām pamatīgi pārēdušās vistiņu, lašmaizes, salātus, mandarīnus, piparkūkas, pīrādziņus un brūkleņievārijummaizes, ķīnieši joprojām stūķēja māgā ābolus. Es esmu puslīdz droša, ka arī tad, kad mēs jau migām ciet, domājot gaišas domas, ķīnieši pievarēja savus pēdējos ābolus.

Šis nav ābolu joks, šī ir ābolu patiesība. Sākumā tā bija ābolu mistērija, jo mēs tik tiešām nespējām saprast, kāpēc, kāpēc, kāpēc visur pārdod tik daudz ābolu, kāpēc pārdod plikus ābolus, sapakotus celofānā ābolus ar bantēm, ābolus kastē un ābolus ar uzrakstiem. Izrādās, ka šim fenomenam ir ābolīgs izskaidrojums. Ķīniešu valodā Ziemassvētku vakars tiek saukts par 平安夜 (Píng'ān (miers) yè (vakars)), kur pirmais hieroglifs skan un izskatās gandrīz tāpat kā ābols 苹果 (Píngguǒ), kā rezultātā ķīnieši izdomāja, ka Ziemassvētku vakarā ir jādāvina un jāēd āboli. Kā šodien to komentēja skolotāja – tam pamatā nav nedz tradīcijas, nedz vēstures, tā ir pašu izdomāta lieta. Ābolīga lieta.

Āboli celofānā.

Ķīniešu skaistule un āboli.

Par citām tradīcijām un uzskatiem – ķīnieši Ziemassvētkus asociē tikai un vienīgi ar Santu un visādiem ragaiņiem un cepuraiņiem, tādu notikumu, kā Jēzus dzimšanu te, protams, neasociē ar šiem svētkiem, tāpēc visur, ja kaut kur, pretī smaida spīdīgi papīra salaveči un visiem, kam nav slinkums, galvā ir ragi, cepures vai citi rotājumi. Populārs svinēšanas veids ir aiziet ar draugiem paēst, vai uz karaoki, vai uz filmu, daži šo dienu traktē kā romantisko dienu, tāpēc pārīšu esot pavisam daudz. Jā, vēl ir nereālākā iepirkšanās, jo Ziemassvētku laiks ir atlaižu laiks, ko visi arīdzan aktīvi izmanto.

Mēs Ziemassvētkus nesagaidījām nedz karaokē, nedz kinoteātrī, nedz mājās, graužot ābolus. Svētku vakars bija mierīgs un ļoti, ļoti mājīgs, tik mājīgs, cik vien šeit nu tas ir vispār iespējams. Šodien nolēmām aiziet uz skaisto Sacred Heart Cathedral, kur bija Ziemassvētku mese. Šī bija mana pirmā reize, piedzīvojam ko tādu. Baznīcā simtiem cilvēku, pārsvarā melnas ādas krāsas, bet arī daudz ķīniešu un daži baltie, gospeļkoris, aziātu izcelsmes priesteris, ar interesantu angļu valodu un visādi citi cilvēki. Te, nu, visi draudzīgi dziedāja (carols’ vārdi bija uz ekrāniem pie sienām), klausījās, metās ceļos, lūdzās un izpildīja pārējos rituālus, par kuriem, jāatzīst, neesmu nekad bijusi labi informēta. Rezultātā radās sajūta, ka esmu filmā, tāda sirreāla, bet diemžēl tā nebija nedz Ziemassvētku, nedz gaišā sajūta, kuru vēlējos tur noķert. Tas, kas iespaidoja mani visvairāk, noteikti bija pati baznīcas varenība, klusums un tas, ka uz brīdī izdevās aizbēgt no ķīniešu valodas. Bet, jā, baznīca varena un ļoti, ļoti skaista, kas šķiet dīvaini ir tas, ka tā atrodas pilnīgi trakā rajonā, kur ir jāuzmanās, lai tevi nenobrauc velosipēdisti ar milzīgām piekabēm, jāskatās, lai tev nenomīda kājas un neiegrūž sienā, kur uz katra stūra kaut kas tiek pārdots, kur uz ielas guļ ubagi un kur sajūta tiešām nav nedz no omulīgākajām, nedz drošākajām. Bet, hmm, kontrastu spēle dara savu.

 GuangZhou vietējā Parīzes Dievamātes katedrāle

 Ja nu gribas nopirkt Ziemassvētku rotājumus, tad, lūdzu.

P.s. Āā, un, ja Ziemassvētkos gribas uzdāvināt ko vērtīgāku par ābolu, var dāvināt āboltelefonu, mums zināmu kā iPhone. 
P.p.s. Es šovakar esmu baigā dumpiniece un ābolu vietā nopirku kokosriekstu, kuru lēnā garā vakara gaitā izdzēru. Hā!

Karaoke at Christmas.

Aukstums, kas nepāriet, saldē ne tikai mūs, bet arī notikumus, viss kaut kā pierimis un atkal iekāpām parastā rutīnā – skola, kojas, mājas darbi, vakariņas, filma, miegs. Protams, rutīna tiek atšķaidīta arī ar interesantākām lietām, un tad, nu, nedaudz par to, kas un kā, un, lai nebūtu haotiski, tad atkal atsevišķām domām, atsevišķas rindkopas:

Ziemassvētkus, draugi, šeit neviens nesvin, nesvin arī Jauno Gadu, bet, protams, Rietumi ir skāruši arī mūsu lieliskos Guangzhou iemītniekus, tāpēc ik pa brīdim uz mājām, veikalu priekšās un iekšās pavīd kāds spīdīgs salavecis, no galotnes līdz stumbram ar spīguļiem apkrautas mākslīgās eglītes un pat dažkārt kāda Ziemassvētku dziesmu nots. Lai vai kā Ziemassvētku sajūtas nav, ja vienīgi neskaita, teiksim, McDonald’s un mūsu augļu kokteiļu veikalu, kur iepakojumiem virsū ir parādījies kāds vientuļš Merry Christmas uzraksts ar zelta zvaigznītēm apkārt uz sarkana fona. Skolā, kurā mācu bērniem angļu valodu un visādus citus priekus, nolēmām uzrīkot stundu ar Ziemassvētku tematiku, kas izvērtās par visnotaļ mīlīgu pasākumu divu stundu garumā, kur griezām papīra sniegpārsliņas, dziedājām, pareizāk, mēģinājām dziedāt Ziemassvētku dziesmiņas, dejojām Santa dance un ēdām šokolādi. Klasē mums pat bija improvizēta eglīte, daudz balonu un visādi citi skaistumi, kas pat nedaudz atgādināja Ziemassvētkus. Bērniem patika, ja neskaita manu „mīļāko” skolnieku Death, kurš vienā brīdī vienkārši izdomāja ēst balonus (jā, jā, ar visu norīšanu), spārdīt skārda šokolādes iepakojumu pa klasi, dzēst no tāfeles pilnīgi visu, ko biju sarakstījusi, spaidīt datoru un demolēt rotājumus, bet, hah, pat pēc visa šī skolotāja apgalvoja, ka viņam patīkot manas stundas. Nebūtu viņš ķīniešbērns, kuriem viss atļauts, sen zinātu, kur vēži ziemo, un sēdētu mierā, bet te, lūk, tā nedrīkst, ja viņš ārdās, ārdies līdzi.

Gadam ejot uz beigām, mūsu fakultāte sarīkoja ārzemju studentiem baigo koncertu, kur katrai klasei (jā, augstskolā mums ir klases ar klases audzinātājām un visu pārējo, kā pienākas) bija jāsagatavo priekšnesums. Liela, skaista zāle, labi organizēts koncerts, kur visi i dziedāja, i dejoja (es dejoju ķīniešu deju nodarbībās apgūto ķīniešu minoritātes deju skaistā, skaistā tērpā un klases priekšnesuma Ziemassvētku dejiņu), i tēloja ludziņās, nu gluži kā Ziemassvētku eglītē. Izpriecājāmies, beidzot paskatījāmies, ar ko tad mēs īsti kopā mācāmies, un pēcāk es pievienojos Vendijas klasei, lai vakarā kopīgi dotos uz karaoki. Karaoke, ķīniešu valodā 卡拉OK (kālāoukei), jā, OK arī kā hieroglifs, ir tāds milzīgs, milzīgs iestādījums (te tādi ir uz katra stūra, jo bez tā nevar kārtot biznesu, visiem visi darījumi jāslēdz vai nu tur, vai bārā/klubā), kur iekšā ir daudz, daudz istabu (kā viesnīcā) un kur cilvēki, protams, dzied un vēl piedevām ēd. Ieejas maksa (mūsu gadījumā 4,50 Ls cilvēkam) sedz to, ka vari tajā istabā 3 h dziedāt un tad vēl doties uz 3.stāvu piekrāmēt sev pilnus šķīvjus, ar ko vien gribi, un tad tā labi pieēsties. Tad nu mēs tur i ēdām, i dziedājām, un patiesībā nebija nemaz tik traki, kā sākumā likās, ka būs. Kūkas bija garšīgas.

 Vendijas klase B2

Tad nu sīkāk par augstskolu. Kā jau minēju, te viss vairāk līdzinās skolai nekā universitātei mūsu izpratnē. Ir vairāki ķīniešu valodas līmeņi, piemēram, es esmu B līmenī, bet B līmenis dalās vairākās klasēs, es esmu B1 klasē. Klasē aptuveni 30 cilvēku, no kuriem reāli nāk kādi 21, mums ir klases vecākais un klases audzinātāja, ar kuru kopā gan devāmies ekskursijā, gan taisījām priekšnesumu. Katru reizi, kad neesi lekcijā, no rīta viņai jāaizsūta īsziņa ar brīdinājumu, ka nebūsi, lai nedod dies’ viņa tev nezvana un nejautā, kur esi. Kad esi atpakaļ skolā, ofisā ir jāuzraksta zīme par to, kāpēc nebiji. Katru reizi, kad neatnāc, skolotāja ir ļoti kritiska, tāpēc tiem studentiem, kam sanāk kavēt daudz lekciju, dzīve nav salda – kritika, pārmetumi. Ir mājas darbi, ir diktāti, ir grupu darbi, protams, arī eksāmeni, kuri mūs sagaida nākamajā nedēļā (ho, ho, ho, 31. Decembrī ir pēdējie divi).

Par to, cik mums te auksti, es jau paspēju 100 reizes pažēloties facebookā un twitterī, bet, nu, pažēlošanās liek justies labāk. Mums te ir vidēji ap 15-17 grādiem pa dienu un kādi 6 grādi naktī. It kā nav nāvējoši, vai ne, bet ir divi milzīgi iemesli, kāpēc es šo aukstumu vairs nevaru paciest, un tie ir: a) mitrums ir ļoti liels, tāpēc pat 15 grādi liekas auksti; b) te nekur, nekur, nekur nav apkures, kā rezultātā, sēžot lekcijās džemperī, mētelī un vilnas zeķēs, man tāpat ir zilas lūpas un zili nagi, bet mājās, lai normāli eksistētu, ir jāsēž zem divām segām un jāmēģina izvairīties no saskarsmes ar grīdu, respektīvi, flīzēm, kas ir ledaini aukstas. Ceļš no dušas uz gultu vispār ir milzīgs pārbaudījums, jo katrreiz ir prātā jāizrēķina, ar cik lēcieniem var tikt līdz gultai, reizē nepaslīdot un nesalaužot kaklu. Labā ziņa ir tā, ka indonēzieši, lai arī pufaikās, joprojām staigā basām kājām, t.i., flip-flopos un joprojām tur savas dārgās gumijčības koridorī. Ou, ou, vienu dienu, nē, bet vairākas dienas no vieta, bija baigais lietus un vētra, un, tā kā mums gaitenī nav logu, tad viņu čības reizē ar ūdens plūsmām, veiksmīgi aizpūta visos virzienos.

Sarunvalodā mācījāmies par ģimenes īpatnībām Ķīnā. Tad, nu, izrādās, ka tā visa padarīšana ir ļoti interesanta. Visbiežāk, īpaši Ķīnas dienvidos, tātad arī šeit, ģimenē vīrs klausa sievu, sieva ir atbildīga par visiem svarīgajiem lēmumiem, par finansēm utt., tāpēc pēdējā laikā ķīniešu vairāk priecājas, ja viņiem piedzimst meitiņa. Lūk, kā. Brīdī, kad runājām par lēmumu pieņemšanu un to, kā katrs kādus lēmumus pieņem, puisis no Ugandas pastāstīja, ka precību jautājumus kārto viņa vecāki. Viņi iepazīstināja viņu ar viņa sievu (taizemieši: „Āāā, bet ja tev viņa nepatīk?”, ugandietis: „Nav izvēles, jāprec tāpat ir”), viņš apprecējās, viņiem piedzima bērns, tagad viņš mācās šeit, lai pēc tam Ugandā strādātu un apprecētu vēl pāris sievietes. It kā nekas tāds, jo visādas kultūras un tā, bet es vēl ilgi domāju par to, cik lieliski ir, ka var satikt tik dažādus cilvēkus un cik lieliski, ka mēs tomēr visi atšķiramies. Viņam tas ir pilnīgi normāli, un nez vai viņš spēj iedomāties, ka pašam būtu jāmeklē sieva.

Pāris dienas iepriekš ar Vendiju aizgājām uz ķīniešu restorānu lielveikalā, kur mūsu parādīšanās jau atkal izraisīja sensāciju. Viesmīles ilgi nevarēja izlemt, kura mūs apkalpot, bet tā, kas beigās pienāca pie mūsu galdiņa, tā sasmējās, ka pietupās un paslēpa seju ZEM mūsu galda. Tad nu šamā saņēmās, pieņēma pasūtījumu, atnesa mums patiešām gardu ēdienu un tad pievienojās savām draudzenēm, citām viesmīlēm, lai uz mums tā kārtīgi paskatītos. Kamēr ēdām, vairākas reizes pamanīju, ka mūs tā it kā netīšām fotografē ar telefonu, bet katru reizi viņas izlikās, ka neko tādu nav darījušas, līdz vienubrīd pagriezu galvu tieši zibspuldzes brīdī un viņa galīgi samulsa. Pat ejot ārā no restorāna, mums pakaļ ķīniešu runāja: „Ooo, waiguo ren” (oo, ārzemnieki), pēc kā tik ļoti, ļoti gribējās pagriezties un pateikt „ooo, zhongguo ren” (oo, ķīnietis). Jā, tā kā joprojām esam zvaigznes, tik pie tā pierast laikam tomēr nav tik viegli.

14.decembrī mūsu fakultāte mūs svinīgi aizveda uz klasiskās mūzikas koncertu ļoti, ļoti skaistā koncertzālē. Koncerts izbrīnīja, neteikšu, ka ļoti patīkami gan. Zālē bija nereāli auksti, šķiet, ka tiem dažajiem grādiem, kas bija ārā un līdz ar to arī iekšā, pievienojās draugs kondicionieris, tāpēc jau atkal sēdēju zilām lūpām un drebinājos. Ķīnieši visu šo pasākumu spītīgi filmēja ar saviem telefoniem, bet viņus mēģināja apturēt darbinieces, spīdinot uz viņu elektroniskajām filmēšanas/fotografēšanas ierīcēm sarkanus lāzerīšus, diemžēl bet rezultātiem, tāpat visi visu filmēja. Pats koncerts bija lielisks – liels simfoniskais orķestris ar tradicionālās ķīniešu mūzikas solistiem. Neesmu ķīniešu tāda ļoti aktīva ķīniešu mūzikas cienītāja, tāpēc nebija tādu spēcīgu emociju, turklāt skaņa nebija pietiekami laba, bet publika vispār neatsaucīga. Pēc katra numura bija tādi pavisam šķidri aplausi, bet koncerta beigās, mūziķi vēl nepaspēja paklanīties, kā visi ķīnieši jau labi ātri bīdījās uz izeju. Tiešām neradās iespaids, ka viņiem mūzika, koncerts interesē, jo visu koncertu kāds pastaigājās pa zāli vai runājās, kas man, jāsaka, traucēja. Vēl viens novērojums – pat skaistā, skaistā koncertzālē tualetes bija tradicionālie caurumi, bet pat ne marmora vai vismaz tīri, bet gan ļoti viegli pielīdzināmi, teiksim, stacijas variantam, bet tas vairs tiešām nepārsteidz. Bet kopumā – tiešām novērtēju, ka bija tāda iespēja un ka izpildījums bija labā līmenī.

 

Sanāca gari, zinu, bet iepriekšējās dienās bija pārāk auksti, lai kaut ko rakstītu un stāstītu, un tomēr labāk, lai ir iedvesma un sanāk garāk, nekā vienkārši sausi, bet regulāri atstāstīt, lai vēlāk neaizmirstas. 

Surprise!

Vai tas mūs izbrīna? Nē.

Ieeju skaistumkopšanas veikalā, prasu, kur viņiem stāv dezodoranti, pārdevēja sākumā uz mani lielām, izbrīnītām acīm skatās, tad pa pusei pārakmeņojusies aizved mani pie plaukta, kur stāv viena vientuļa pudelīte par 3,5 latiem. Lūk, te. Ahā, protams, acīmredzot viņi, tas ir, viņas tādu nelieto. Vai tas mani izbrīna? Nē.

Skolā, kurā sāku strādāt par skolotāju, bērni paši izvēlas sev angļu vārdus, ja viņiem tādu nav, tad es svinīgi tos piešķiru, mēģinot tos maksimāli pielīdzināt viņu ķīniešu vārdiem un tad glīti uzrakstot tos uz rozā lapiņas. Vienam puisītim klasē vārds jau bija izdomāts, viņu sauc Death. Stundas laikā dodu priekšroku uzrunāt viņu ar "You, please", tikmēr viņš izdomā daļu stundas pasēdēt zem galda, daļu - stumdīt krēsli pa klasi un mētāt to. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Trīs joslas katrā virzienā, baigā satiksme. Brauc mocis, uz kura, protams, sēž trīs cilvēki, aizmugurē piekabe ir kaste, uz kuras turku sēdē sēž vīrietis gados. Visam piedevām šī lieliskā karavāna brauc pretēji satiksmes. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Universitātes campusā pienāk ķīnietis un jautā, vai var ar mums make friends. Tā kā ķīniešiem 好朋友 jeb friends ir visi, ar ko viņi ir pat pārmijuši kaut pāris vārdus, sakām, ok, kāpēc ne, pēc kā vīrietis svinīgi turpina: "I'm Jacky. Bot not Jacky Chan, just Jacky. Nice to meet you." Awesome pick-up line! Pāris pieklājības frāzes par to, kas un kā, tad atvadāmies ar solījumiem, ka aiziesim ar viņu uz kafiju. Atkal jūtamies kā baltas ādas krāsas aksesuārs, jo viņš varēs visiem stāstīt, ka runājis ar baltām meitenēm! Bet vai mani tas izbrīna? Nē.

Vienu vakaru ejam no savas itāļu ēstuves, kāpjam uz gājēju tiltiņa, kad viens vīrietis sāk ierastos "Hello, are you from Russia?", uz ko ātri attraucu "no", un ejam tālāk. Vīrietis neatstāj un sāk bļaut "Are you from FBI or CSI?! Stop! I have a weapon!". Chill, viņš tikai aizsargā savu valsti, tāpēc mēs vienkārši aizbēgām. Nolādētie spiegi mēs. Vai mūs tas izbrīna? Nē.

Aizbraucam uz Lotusa kalnu. Mierīgi pastaigājamies, līdz satiekam ķīniešu tūristu grupiņu, kas pēkšņi aizmirst par visu to skaistumu, kas viņiem apkārt, un skrien ar kameru rokās un bāž viņu mums sejā. Burtiski 10 cm attālumā no sejas tiek uzņemtas, es nešaubos, lieliskas fotogrāfijas. Pēc šāda tipa fotosesijas viņi pa vienam sāk ar mums bildēties, tad līdzīgi kā pēc zvirbuļu barošanas principa ierodas vēl kādi seši un top family photo. Paejam vēl 50 metrus, un viņi ir atkal klāt kā likti un turpina superaizraujošo mūs-bildēšanas nodarbi. Šis process atkārtojas vairākas reizes. Arī autobusā vēlāk. Vai mūs tas izbrīna? Nē.

Nopērku ābolus augļu bodē. Viens ābols ir interesantāks. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Laiks ārā paliek arvien aukstāks. Viss zied un plaukst, bet tādu nu te ir tā ziema. Jāsaka, ka nekur nav silti, jo apkures nav, un mājas pārsvarā ir būvētas ar iztrūkstošiem sienu posmiem. Piemēram, fakultātē vienīgās slēgtās telpas, ir klases, un gaiteņi, visi vestibili ir atvērti, kur vēji pūš, kā vien tiem labpatīkas. Arī veikali, ēdināšanas vietas ir bez sienām, tāpēc, katrreiz ēdot, šķiet, ka visi rīsi paliks kaut kur starp šalles krokām un džemperi.

Nesen norisinājās Ksenijas ūsainā drauga, tarakāna, leģendārā atgriešanās no sava Secret Annex. Vai mūs tas izbrīna? Nē. Vienīgi šoreiz Ksenija saņēmās un ar trīs reižu piegājienu mīlulīti nogalināja tā, ka viņa ūsas izlīda no sandales (lasīt: nogalināšanas ieroča) apakšas. Šobrīd tiek cerēts, ka viņa ģimene nenāks atriebties.

Tā restorāns izskatās no iekšas.

Eju mazgāt veļu sava stāva veļasmašīnās, ar kurām man ir sāpīgas attiecības, jo gandrīz katrreiz kaut kas noiet greizi (es nesaprotu, kādēļ vismaz podziņas nevar būt ar tulkojumu angļu valodā). Vienu dienu atnāku ņemt veļu, bet visas manas apakšveļas un krekliņi jau stāv haotiskā čupiņā uz netīrās grīdas, jo kādam, redz, nepietika pacietības pagaidīt, kad pati to izņemšu. Citu dienu ielieku visu mazgāties, samaksāju ar elektronisko veļas mazgāšanas karti (te kartes ir katram dzīves gadījumam) un pēc 40 minūtēm nāku visu izņemt. Veļa stāv, kā stāvējusi ar virsū sabērtu veļas pulveri. Error! Neko darīt, pārkrāmēju visu blakus mašīnā, samaksāju, bet, kā nebijis, kā ne, pēc 40 minūtēm atkārtojas tas pats scenārijs. Error! Dodos lejā, saku, ka viņiem nekas nestrādā, ka es iztērēju 3 stundas laika un vēl naudu par neko, uz ko reception meitene pasmaida un pasaka: "Yes, we know. Sorry". Izbrīna? 

Vakaros lidmašīnu cilvēkiem, kas staigā vienkārši izplestām rokām, un plaukšķinātāju cilvēkiem ir pievienojušies slēpotājcilvēki, kas pārvietojas tā, it kā viņiem kājās būtu distanču slēpes. Vīriešu uzvalkos, kas random vietās izdomā pumpēties un pievilkties, sieviešu kleitās un papēžos, kas izdomā tādā izskatās uztaisīt vakara paskriešanu, paliek arvien vairāk, bet mani tas vispār vairs neizbrīna. Toties es joprojām esmu sajūsmā par vecu cilvēku bariem, kas entuziastiski dejo ko līdzīgu līnijdejām katru vakaru magnetafona pavadījumā. 

Dodos iepirkties. Skaisti apavi, pajautāju, vai viņiem ir 40. izmērs (jo te jāskatās izmērs, kas ir izmēru vai divus lielāks par tavējo), vīrietis uz mani skatās milzīgām acīm (Oho, King kongs ar 40. kājas izmēru ieradies!) un tad smejoties atbild, ka viņiem lielākais esot 37. Jūtos milzīga un aizeju prom. Arī apģērbu veikalos jūtos kā gulivers, lai gan neesmu nemaz tik daudz lielāka par tām ķīnietēm. Bet mani tas neizbrīna itin nemaz.

Šīs miljons mazās lietiņas veido ikdienu, ikdienu, kur daudzas lietas vairs nepamanām, kas ar laiku sāk šķist pilnīgi normālas. Dzīvojam mierīgāk, jaukāk. Arvien neparastāka šķiet doma, ka drīz būs jāpamet šī dīvaiņu paradīze un jāatgriežas vietā, kur viss ir tik pareizs, pierasts, normāls. Nekādu Džekiju, nekādu FBI aģentu mednieku, vietā, kur veikali ir ar sienām un kasēm (!), kur nepārdod vistu kājiņas ar nadziņiem, kur nav principa, jo skaļāk sūc iekšā nūdeles un jo tuvāk tava seja ir rīsu šķīvim, jo labāk tev tas ēdiens garšo, kur mūs slepeni un ne tik slepeni nefočēs. Tikmēr ar acīm plaši vaļā izbaudīšu dzīvi te.

Cold wind.

Bet nu dosimies mēs mājās, kur pūš ziemeļu vējš.

Ir nopirkta biļete mājup, un jāsaka godīgi, jūtas ir dalītas - no vienas puses šķiet, ka šis laiks skrien un ir paskrējis pārāk ātri, tā teikt, vienā lielā elpas vilcienā, ir sajūta, ka tik daudz kas vēl ir jāpiedzīvo, ka tik daudz kas vēl jāredz, jāizjūt, taču no otras - Rīga pa šo laiku manās domās ir kļuvusi par paradīzi zemes virsū un visu laiku rodas domas "Kā būs vienkārši ieiet Narvesenā un dzirdēt latviešu valodu? Kā būs no rīta mierīgi dzert kafiju savā virtuvē? Kā būs nopīkstināt e-talonu un braukt pāri Daugavai katru rītu? Kā būs skatīties uz skaistām mājām, tīrām ielām, skaistiem cilvēkiem un satikt visus, visus? Kā būs divreiz nedēļā iet uz dejošanu un tad aukstumā braukt mājās?" Būs satriecoši, es zinu.

Pa šīm dienām paspējām pabūt Lotusa kalnā, vienā no nedaudzajiem apskates objektiem mūsu pilsētā. Savācām lielisku kompāniju un devāmies riktīgi tūristiskā braucienā, kur netrūka it nekā  - nedz fotogrāfēšanās, nedz izbrīnītu ķīniešu, nedz arī apmaldīšanās, meklējot kā no metro, aizdoties līdz pareizajam autobusam un no autobusa uz pašu pakalnu. Skaisti un krāsaini, tik tiešām, un tā pavasara sajūta, jo ir ap 20 grādiem un saulaini, piedeva visam pasākumam lielisku enerģijas pieplūdumu. 

Vai ir vēl kāds, kurš līdzīgi sajūt un domā? Pilnīgi viens milzīgā burzmā.

Skatos ārā pa logu un domāju par to, ka tajās milzīgajās daudzdaudzdaudzstāvenēs dzīvo tūkstošiem cilvēku un ka visi viņi ir mazas, mazas daļiņas no tā visa kopuma, kas tiek bīdīts un būvēts. Kad pajautāju skolotājai, kā viņai šķiet, kāda ir aziātu un eiropiešu lielākā atšķirība, viņa padomāja un pateica, ka ķīnieši nedomā par to, kas viņiem patīk,viņiem galvenais ir labs darbs un apprecēties līdz 30 gadu vecumam. Tieši tik vienkārši. Varbūt sava burvība tur ir - nedomāt, nefilosofēt, bet vienkārši atzīmēt ar ķeksīšiem dzīvojamo lietu sarakstā paveikto un sasniegto. Lai vai kā, viņi mūs nesaprot, viņi nesaprot, kā var būt tik daudz hobiju un tik daudz interešu, kā var mācīties, nedomājot par to, kurā firmā konkrēti strādāsi un cik pelnīsi, nesaprot arī to, kā var nemeklēt sev draugu, bet vienkārši veltīt laiku sev. Lai gan tādi vārdi kā "laiks" un "sev" viņiem nemaz nav savienojami?

Pie jaunumiem vēl noteikti jāmin tas, ka esmu atradusi sev darbiņu. Pareizāk, darbiņš atrada mani. Pēc tādām sakritībām šķiet, ka tomēr liktenis pastāv, jo kā lielajā Ķīnā bez kontaktiem, bez meklēšanas var dabūt darbu, kas apvieno visu, kas man šobrīd ir vajadzīgs un visu, kas patīk? Darbs ar bērniem, mācīšana, dejošana, aizņem maz laika, taču sniedz milzīgu pieredzi un viskrāsainākās emocijas. Šķiet, ko vēl var vēlēties? :)