Meaningless stuff.

Pumpuru pazīmes kokos un nemitīgs lietus. Tā ir ziema.

Dienas skrien nemanot, un šis nav tāpat vien, šis tiešām šķiet jo īpaši ātri un nemanīgi. Tikmēr es plānoju lietas, ko darīt, aizmirstot, ka nav jau laika, kad tās darīt, bet nu, padomāt, jau atkal pasapņot nekad nav nācis par sliktu. Galvenais nenoslīkt ilūzijās vai neatsisties pret kādu akmeni. Sapņot mazāk, arī naktīs?
Ziemassvētki šogad dikti silti, ne jau tikai laika apstākļu ziņā, bet arī sajūtu. Mierīgi, kādiem tiem laikam arī jābūt. Tagad tikai derētu kāds kontrastā traks un jautrs Jaunais Gads, lai ir, ko atcerēties no dažādām operām.
Nomāc vien tas, ka jāmācās un jādara miljons lietas. Nav vairs nedz entuziasma, nedz dzirksteles, īsumā, nekā. Ja tā būtu filosofija vai ekonomika, jā, bet tas pārējais, kas velkas pakaļ. Labi, vēl varbūt franču valoda, bet vairāk gan ne. Jauks savienojums. Par pārējo - ja tas tā ir, tā tam jābūt, man nav spēka kaut ko mainīt. Gan jau pienāks laiks, kad es atkal cīnīšos, ierāvusi plaušās dziļi, dziļi, gaisu. Svaigu.
Pabārstīti šeit teikumi tā tukši laikam vien ir, taču vismaz atskaitei un piemiņai. Jaukt vārdu kārtību, jaukt rutīnu. Lasīt Murakami.

Contemplation.

Veidot sevi un lemt pašai, redz, cik gan tālu es sevi esmu izveidojusi, laikam sabojājusi, ja izvēles ir bijušas neapzinātas. Šaubos un laikam nepiekrītu.

Nav jau tā, ka negribas neko, gribas vienkārši darīt neko, atpūsties un visbeidzot darīt to, ko gribu es pati, ko gribu konkrētā brīdi, ne jau tādā kā anarhistiskā veidā, nerēķinoties un igorējot citus, bet gan tā vienkārši, klusiņām un nekaitīgi. Galvenais laiku un mazāk pienākumu, mazāk atbildības sajūtas un mazāk uztraukumu. Pavisam vienkārši. Daži saka, ka nevajag, nevajag uztraukties, domāt un mocīt sevi, bet pagaidām es neesmu sapratusi, kā to var panākt, ja viss, ko daru, paredz tieši šādu iznākumu. Šoreiz tā nemaz nav rutīna, jo galu galā kaut kāds azarts darīt visas miljonmiljardlietas man ir, tā vienkārši ir tāda galīgi ļodzīga grīda un galīgi necaurredzams logs, visbeidzot, sajūta, ka tas viss ir tikai manis izdomāts. Daži var teikt, man tas neko man nemaina, man jāpasaka tas pašai un, galvenais, jānotic, beidzot. Eksistenciālisms paredz brīvību, kas savukārt uzliek milzīgu atbildības nastu, jo katrs individuālais lēmums iespaidojot cilvēci. Tad jau varbūt nemaz neesam niecības, lai gan nejūtos tā, ka bez viena vai diviem, pat trīs visa sistēma sabruktu. Iespējams atkal saprašanā un interpretācijā ir problēma.
Jebkurā gadījumā es turpinu soļot, vienalga, ka nedrošiem soļiem, vienalga, ka pa ļodzīgu grīdu un ka uz pagaidām pavisam neskaidru mērķi, bet vismaz ar skaidru apziņu, ka mērķi ne vienmēr ir virzītājspēks, ka var arī vienkārši lemt.