Under the veil of darkness.

Sen nav rakstīts. Slinkums vai laikam trūkums, nezinu.
Šodien ir burvīgi saulaina brīvlaika pedējā darba diena un acis žilbst no gaišās saules, kas pirmīt visu laiku dzīvoja aiz kārtīgas mākoņu kārtas, un no lapu krāsainības, kas saules gaismā izskatās krietni skaistākas nekā leitus laikā. Ir auksti, bet tas liekas pat patīkami, jo ir garantija, ka es palikšu sausām kājām un nevajadzēs staipīt līdzi lietussargu.
Es joprjām prātoju par to, kāpēc mums tik daudz uzdod. Īpaši jau uz brīvlaiku. Man patīk atpūsties nevis visu laiku stresot par to, ka kaut kas nav padarīts, tāpēc šis brīvlaiks nav īpaši izdevies. Kā izņēmums vaŗetu būt diena un nakts Siguldā ar manām jaukajām dūdām. Man patīk tādas gudras un domīgas vakara sarunas pie tējas krūzes un nākamā rīta ekstrēmā pastaiga pa slapjajām un slidenajām Siguldas taciņām. Es kārtējo reizi pārliecinājos, ka rudenim piemīt burvība, bet man tāpat tas neiet pie sirds, jo ir pārāk maz saules un pārāk daudz drēgnuma.
Man nepatīk tumšie vakari, respektīvi, man nepatīk tas, ka tumšs paliek tik agri. Man nepatīk iziet ārā no skolas tumša un doties uz dejošanu tumsā, bet es skaidri apzxinos to, ka ir jāpaciešas vēl tikai divi mēneši, un atkal varēs gaidīt gaišākus rītus. :)

The rain rattled the roof.

Šodien rudeņo.
Papildinošās un aizvietojošās preces. Rudenim papildinošā noteikti ir lietus, bet aizvietojošā? Nezinu, laikam nav. Jo, ja es negribu pirkt rudeni, tad es neko vietā nopirkt nevaru, un vēl rudens ir pilnīgi neelastīga prece, jo, lai cik daudz tu gribi vai negribi rudeni, tas tāpat pienāks (paaugstinot cenu, pieprasījums paliek nemainīgs (perpendikulārs x asij). Lūk tā es varētu mācīties ekonomiku, bet diemžēl tā nav spēle, bet gan MĀKSLA, kuru man acīmredzot nav lemts apgūt (kaut gan man to tik ļoti gribētos).
Tātad, ja rudens ir pilnīgi neelastīga prece, tad to var pielīdzināt insulīnam, kuru pirks arī tad, ja cena paaugstināsies. Te parādās pirmā nekonkrētība. Man rudeni negribas, es to nepirkšu, bet tie cilvēki, kuriem insulīnu vajag, pirks to par jebkuru cenu. Tas nozīmē, ka rudens ir elastīgs? Nē. Elastīgai precei, kaut nedaudz paaugstinot cenu, pieprasījums samazināsies, turklāt strauji, bet pieprasījums uz rudeni samazināsies šā vai tā, neatkarīgi no gribēšanas (cenas).
Tā varētu turpināt mūžīgi, iepinot arī krustenisko, ienākumu un piedāvājuma elastību, kas šajā gadījumā arī ir ļoti būtiska.
Es zinu tikai to, ka man pilnīgi un galīgi nepatīk derīgums. Dzīve būtu sasodīti garlaicīga, ja man būtu jārēķina derīgums katram savam dzīves solim, katrai nopirktajai šokoladītei un (vai) apmeklētajam pasākumam. Kāds ir subjektīvais derīgums rudenim? Manuprāt, man tas būtu negatīvs.

The fog covers the ground.

Man patīk migla, jo dažreiz nenāk par ļaunu neredzēt torņu smailes.

rain has set in

Līst.
Es šodien paliku mājās - sāpēja kakls un sāp joprojām. Nepatīk nebūt skolā, liekas, ka tas, ko būšu palaidusi garām, ir vissvarīgākais. Šodien centos darīt visu iespējamo, lai rīt varētu uzrakstīt visus kontroldarbus, un ceru, ka man izdevās.

Man patīk dejot, un ar katru reizi pārliecinos, ka tas ir tas, kas palīdz man atpūsties no ikdienas, no uztraukumiem, no domām, no skolas un no rudens. Nav svarīgi, kādi dejas ritmi tie ir - salsas, tautiskie vai klasiskie - vienalga es tajos jūtos kā savējā - gaidīta un aicināta.
Man brīvdienās bija uznākusi milzonīga iedvesma. Viss beidzās ar to, ka es dienu pirms termiņa uzrakstīju astoņu pantu dzejoli skolas rakstu konkursam un vienu tāpat vien savam priekam. Es apbrīnoju cilvēkus, kurus šī iedvesma nepamet, jo man tā uznāk pārāk impulsīvi un pēkšņi. Varbūt par trolejbusā vai teātrī, un tad es nezinu, kā apturēt savas domas un vēlmi rakstīt. Bet tad tā pazūd, tāpat kā uznākusi.
Es būtu ļoti priecīga, ja man rīt uznāktu fizikas un ekonomikas iedvesma kontroldarbos, bet laikam nav lemts.
Parasti es prātoju, kā pabeigt šādu ierakstu blogā. Liekas, ka ir vēl daudz kas rakstāms, bet negribas, lai ir pārāk gari. Tad domas atkal sāks rīkoties haotiski, un es tās vairs nespēšu sakārtot pienācīgās rindkopās. Tāpēc es beigšu pavisam prasti - ar punktu.

To take the bad with the good.

Ir oktobris.
Es joprojām brīnos par to, cik brīžiem cilvēki var būt riebīgi, pat neminot iemeslu. Tad nu ir jāsēž un jādomā - par ko? Var nedomāt vispār, tikai pieņemt to kā gatavu faktu un mācīties sadzīvot ar to. Bet ja negribas?
Es pirmo reizi tik ilgi mācījos - visas brīvdienas. Atskaitot dažus nebaudāmus atelpas brīžus, es tās pavadīju ar grāmatām un konspektiem. Varbūt to ietekmēja arī nejaukais lietus un aukstums, tomēr rezultāts nebūt nav labs - lielas galvassāpes un tāpat nekas vēl nav pabeigts. Vēl ir jādomā par zinātniski pētniecisko, tomēr es gribu ticēt, ka tam laiku atlicināšu nedaudz vēlāk.
Šodien es domāju par to, cik ļoti es varu sevi mainīt cilvēku priekšā. Pat jūtoties nogurusi un saskumusi, es pieķeru sevi smejamies un jautri runājam ar pārējiem. Varbūt tā ir dabiska mana ķermeņa reakcija pret sliktu garastāvokli? Būtu jau labi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka, dienai beidzoties, es pati sāku noticēt visām tām jautrībām un sāku patiešām justies labāk.
Un vēl. Es tik ļoti novērtēju savus draugus. Tas nav sekli, tas ir tiešām no sirds, jo draugi ir tie cilvēki, kurus ieraugot man gribas pasmaidīt, kuri mani vienmēr nomierinās un dos supervērtīgu padomu. Diez cik reizes es to jau esmu teikusi? Tomēr tāpat - ja es rakstu, tad ir iemesls, un šodien tāds tiešām bija.
Rīt es centīšos smaidīt dabiskāk. Es vairs nedomāšu par tām visām sliktajām lietām, vienkārši ignorēšu tās. :)