Brīvlaiks tuvojas noslēgumam. Pēdējais.
Pagājušonedēļ biju Krievijā. Gluži kā 1984. Saukļi, skaņas, patoss, vienādi kompoti un kotletes. Nē, nav jau tā, ka ir slikti, vienkārši pilnīgi citādi nekā te, nekā pierasts. Toties cilvēki jauki, atvērti, emocionāli, viesmīlīgi, skaļi. Ar saviem uzskatiem, savu pasauli, bet tomēr tik ļoti spilgti. Koncertos uztvēra tiešām apbrīnojami, viņiem patīk vairāk drīzāk viņi vienkārši to spilgtāk izrāda. Kopumā interesants brauciens ar maz gulētām stundām un brangu vielu pārdomām, arī atmiņām.
Visā visumā manā dzīvē nekas nav diži mainījies. Ar lielu prieku izjūtu pavasarīgos saules starus, tie tomēr piedod dzīvei gaišumu un optimismu, kurš dažiem tik ļoti nenākt par ļaunu! Jo vairāk runāju ar cilvēkiem, jo vairāk saprotu, ka katrs ir iestidzis kaut kādos savos principos, uzskatos, kas vienkārši traucē izbaudīt to, kas ir tagad un šeit. Dzīvot ar domām par nākotni un visu laiku atcerēties pagātni, ignorējot to, kas ir tagad, nepārtraukti meklējot iedvesmu un motivāciju, tā vietā, lai ķertu spontānas idejas, eh. Mūžīgā, nu jau banālā tēma. Tik daudz briesmīgu lietu notiek apkārt - cunami, kari, badi -, taču, lai arī kā censties, par to visu domāt nesanāk, jo egoisms tomēr veicina domāt arī par sevi, par to, cik vienā brīdī labi un otrā slikti, pat tad, ja tas nav nekas salīdzinājumā, teiksim, ar japāni, kurš vienā mirklī palicis bez mājas. Nevar salīdzināt.
"Jo katrs zina, kā labāk vajag."
Nepatīk, ja kāds kaut ko sludina un māca dzīves gudrībām bez savas pieredzes. Grāmatā to var izlasīt katrs, bet tālāk?
