Peaceful silence.

Apbrīnojami skaista dziesma Shipsi izpildījumā, turpinot manu šī vakara miera tēmu. Uzreiz var just, ka I.Kalniņš.

Apvij rokas ap kaklu, ieklausies - auļo pulss.
Nerunā šobrīd, vārdi kā akmeņi neveikli būs.
Sildies pie manam lupām vēl mirkli un tad - laiks iet.
Naksnīgā salā sniegs nočirkst kā aizlauzts zieds.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc -
Uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Vārdi: Laima Līvena

Mūzika (kuru šeit gan nedzirdēt, bet, ticiet, skaista): Imants Kalniņš

A bit about nothing.

Mierīgāk. Laikam tā arī jābūt. Nav nedz ārprātīgas degsmes darīt, nav arī bezpalīdzīga slinkuma, kas bremzētu. Emocionālā ziņā gan šāds līdzsvars vēl nav sasniedzams, bet to ar laiku, lai nav jāmetas no asarām smieklos. Nekas jauns.

Jauni ir cilvēki apkārt, kurus pamazām iepazīstu, jauna daļēji ir arī vide, pie kuras, šķiet, esmu pieradusi. Pieradusi esmu arī pie astoņām ķīniešu valodām nedēļā, un hieroglifi vairs nešķiet kaut kas galīgi neiespējams.  Challenge accepted. Arī visas Āzijas vēstures sāk interesēt arvien vairāk, palīdz tas, ka paralēli lasu Murakami 19Q4, kas ir iekšā japāņu kultūrā, rindā vēl stāv Ķīnas vēstures grāmata, tad šis tas no daiļliteratūras ķīniešu kontekstā, un arābi, nu, tiem vēl būs nedaudz jāpagaida, lai gan lekcijas arī ir interesantas, tieši pagājušajā Arābu vēstures lekcijā pieķēru sevi pie domas, ka prezentācijas virsraksts "Arābu pasaule pirms Islāma" šķiet neloģisks, jo iepriekš vārdi "arābi" un "islāms" nešķita dalāmi, vienkārši nebija vajadzības par to domāt, toties tagad ir. Ja vien lielajā auditorijā nebūtu tik auksti, un nebūtu auksti vispār - arī ārā un iekšā. Šosemestr ir viens kurss, kas liek padomāt vairāk filosofiskā plaknē, proti, etnogrāfija. Pagaidām manā kontā ir antropoloģijas, kultūras un sabiedrības jēdzieni, kas ļauj padomāt un paanalizēt savas zināšanas drīzāk pašai, ne tik daudz kā semināros, kur visi runā krustām šķērsām par visu pasauli, bet tikai ne pa tēmu. Lai jau runā. 

Un te? Un šoreiz? Jā, atkal neko nepateicu, bet gribējās. 

Birthday.

Vakardien es piedzimu. Piedzimu jau 20.reizi. Sākās jauna desmitgade, kas it kā nav nekas pārlieku īpašs un satraucošs, taču neapšaubāmi skaists simbols, kas reprezentē jaunu sākumu (?). Brīžiem šķiet skumji, ka man nereti vajag svētkus vai īpašus notikumus, lai saprastu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt. Lai gan nav jau tā, ka citos brīžos tā nav, vienkārši es par to neaizdomājos, bet pieņemu kā ko pašsaprotamu. Vakar es par to domāju visu dienu - domāju par to, ka man ir paveicies būt tur, kur esmu šobrīd. Ja atskatās atpakaļ (negrasos veikt pagājušā gada atskaiti, bet tomēr), saprotu, ka man ir pieticis spēka izturēt lietas, ka man ir pieticis drosmes pārmaiņām un ka tas viss ir nācis man par labu, jo šobrīd es daru to, kas man patīk, un jūtos gana piepildīta. Piepildīta gan ar pozitīvo, gan negatīvo, negatīvo, jo ir realitātes izjūta, jo nav rozā briļļu pārmaiņas pēc. 

Bez mācībām, kas, stāstot citiem un iedziļinoties pašai, izrādās vēl interesantākas un piepildošākas, pagājšnedēļ izglītojos, apmeklējot vieslekciju par nāvessodu un KOMPASA rudens cikla pirmās lekcijas par laikmetīgo režiju un laikmetīgo klasisko mūziku. Vēl viens viegls pieskāriens kultūrai, un šoreiz no iekšas, pārliecināšanās, ka man apkārt ir gaužām interesanti cilvēki, kas pamanās darīt lietas, kas viņiem tuvas sirdij, radīt ar tām baudu citiem, attīstīt nozari kā tādu un vēl pamanīties kaut ko nopelnīt. Tas vēlreiz pierāda to, ka visiem nav jābūt sausiem grāmatvežiem vai intelektuāliem inženieriem, kas pelna milzu naudas.  Protams, tādus arī vajag, bet ideālā variantā tiem jābūt cilvēkiem, kas jūt sev tajā vietā, kas ir motivēti, atvērti iespējām un azartiski, nevis samīdīti mākslinieki, kam ieborēts, ka ar mākslu pelnīt nevar, ka vēlāk būs jābaro bērni un ka šim visam taču esot tāds potenciāls! Jo galu galā darbs neesot hobijs, var jau paciest, lai bērnus pabarotu. Neapšaubāmi, paciest var, taču tas drīzāk ir izņēmuma gadījums, bezizejas stāvoklis, nevis domāšanas veids jaunietim, kas tikai plāno savu dzīvi un dodas mācīties to, kas neinteresē, tikai tāpēc, ka attiecīgajā nozarē varēšot vairāk nopelnīt. Nespēju iedomāties ikrīta celšanos ar sakostiem zobiem,lai dotos uz sev vienaldzīgām lekcijām un pēc tam lai darītu darbu, kurš nav piemērots, tajā pašā laikā apzinoties, ka tādu cilvēku reāli ir daudz, jo tikai tā var nopelnīt. Iespējams, ka šeit runā jaunības maksimālisms (jau atkal), bet es tiešām vēlos ticēt, ka ar lietām, uz kurām ir talants, lai tā būtu grāmatvedība, tulkošana vai tēlniecība, var atrast ceļu uz veiksmi, var cīnīties, jo tas vismaz ir tā vērts. Mānīt sevi un cīnīties ar to, kas nav man aktuāls? Nē, paldies. 

Higher education.

Man jau atkal nepatīk brīvdienas. Jau atkal es nemāku atpūsties tā, lai pašai prieks, jau atkal gribas sevi nodarbināt pēc iespējas derīgāk. Derīgāk, jā, derīgi citiem, kā es nesen uzzināju un attiecīgi arī turpmāk apsvēru. Derīgums, kas ir ne tikai ekonomikā no katras nākamās patērētās preču vienības, bet arī no cilvēka, šajā gadījumā no manis, un, ja es nejūtos derīga vismaz kaut kam, respektīvi vajadzīga, es, protams, jūtos slikti, un brīvdienās, kā izrādās, tas ir īpaši raksturīgi. Uzņemties darīt lietas, jo iespēju taču ir tik daudz, traucē nogurums un nespēks, kas padara šo darīšanu daudzreiz sarežģītāku, ar ko, jau atkal, varētu cīnīties, tomēr iekšējā cīņa nav kaut kas, kas man pēdējā laikā padotos. Padotos, padodos. Labā ziņa ir tā, ka citās jomās mans iekšējais spars vēl nav galīgi iznīcis un spītība pagaidām jūtas gluži komfortabli starp visādiem maniem nespēkiem, pesimistiskajiem noskaņojumiem, nihilistiskajiem pārdomu plūdiem. 

Vakardien atvēru jaunu, tīru kladi (man ārkārtīgi patīk tā smarža un sajūta, ka tas ir sākums kam jaunam), un sāku veidot visnotaļ pedantiskus pierakstus ķīniešu valodā - gan hieroglifikā, gan fonētikā. Skatoties uz dažādajiem hieroglifiem, grafēmām un transkripcijām, sapratu, ka mācīties ko tādu ir tiešām sasodīti interesanti un ka šī ir lieta, ko vajadzētu novest līdz galam. Līdz galam šajā gadījumā nozīmē līdz mūža galam, jo hieroglifu ir vairāk nekā saprašanas, taču tas, kas šobrīd ir aktuāli, ir paātrināt šo procesu un darīt to iespējami kvalitatīvi. Šeit izvairīties no "ķeksīša vai pienākuma pēc", šo padarīt par aizraušanos, nevis tukšu un mokošu kalšanu no galvas. 

Patiesībā šogad izskatās daudz priecīgāk, skatoties uz saviem draugiem, paziņām, kas, šķiet, arvien konkrētāk saprot, ko grib, vismaz akadēmiskā ziņā. Daži ir ko mainījuši, daži vienkārši paskatījušies citām acīm uz veco, un rezultātā ir potenciāls, ka manu draugu, paziņu lokā būs neaizstājami, nepārspējami speciālisti. Nezinu, joprojām nešķiet, ka Latvijā ar izglītību viss būtu tik švaki, kā to mālē, - ir dotas daudz iespējas mācīties, ir lielas bibliotēkas un pieejami dažādi resursi, ko pētīt krustām-šķērsām. Jā, ir daudz dažādu lietu, kuras ir šķietami nevajadzīgas, taču, kas pieradina pie disciplīnas un, iespējams, apziņas, ka šajā pasaulē viss nebūt nav taisnīgi, un galu galā tas nenozīmē, ka citur mācīties ir labāk. Slinkot var daudz kur, dažās vietās tam ir vairāk iespēju, jo viss ir pasniegts uz paplātes, kas, protams, galīgi nav slikti, bet kas pilnīgi noteikti neaudzina raksturu, jo galu galā šis vecums taču ir laiks, kad sisties uz priekšu, cīnīties un meklēt, nevis gaidīt, kad notiks brīnumi. Neviens nav mums parādā, te sākas posms, kad jārīkojas pašiem. Turklāt, turklāt, nav jau tā, ka tagad jārokas melnām rokām, lai iegūtu sev kvalitatīvu izglītību, kas ir ne tikai papīrītis ar zīmogu, šobrīd tiešām manāmi notiek pārmaiņas, reformas, var just, ka kaut kas tiek bīdīts izglītības jomā, un tas ir lieliski. Un vēl lieliskāk ir tas, ka nekas netiek vienkāršots, tieši pretēji - notiek cīņa ar nekvalitatīvo un vienkāršo, ar haļavu, ar to, kas tik tiešām nav augstākās izglītības nosaukuma cienīgs, un varbūt tad pienāks arī brīdis, kad cilvēki sapratīs, ka grāds nav vajadzīgs visiem, kas tas ir īpašs darbs un ka ir vajadzīgi arī cilvēki, kas mācās arodus.

Sanāca gari (garuma īpašības ziņā, ne dievību).

Physics and tea.

Šodien pēc fizikas privātstundas aizdomājos, ka pilnīgi vienmēr, kad esmu aizrāvusies ar kādu sarežģītu uzdevumu, problēmu risināšanu vai arī svarīgu, man interesējošu eksāmenu rakstīšanu, es izskatos un izturos pilnīgi vienādi: sākumā pieliecos, rūpīgi lasu, tad savācu matus tā, lai nekas nekrīt acīs, netraucē, piesarkst vaigi, ausu gali, dažreiz kakls un es saspringti spīdošām acīm, ieurbusies lapā, domāju, līdz sāku ātri, cītīgi rakstīt. Rakstu, svītroju, dzēšu, pārrakstu, līdz paceļu galvu ar piesārtušajiem vaigiem, pasmaidu par to, ka izdevās, izstaipu rokas, izlaižu matus un lēni ieelpoju. Viena no mīļākajām sajūtām, kuru pēdējā laikā gūstu arvien retāk universitātē (šogad gan tam būtu jāmainās), taču arvien biežāk privātstundās, īpaši fizikā. Sevi pārvarēt un uzdrīkstēties uzsākt, loģiski izspriest, izrēķināt lietas, ko skolas laikā nevarēju, un tad ar vienkāršākajām lietām padalīties ar savu skolnieci saprotamā, draudzīgā valodā. Man patīk mācīt, man patīk dalīties ar to, ko saprotu, īstā vieta un īstā lieta, tā teikt. 

Universitātē līdz šim ir bijis lieliski - interesantas lekcijas, nebijušas lietas, degsme un motivācija. Līdzīgi privātstundās un dejošanā. Tomēr tam visam pa vidu tāpat pamanās iespraukties kaut kas tukšs. Ne jau tukšu minūšu ziņā, bet gan domu, kas izpaužas kā bezjēdzīgas spriedelēšanas ar sevi par neko, ticības saviem spēkiem zaudēšana un smaga paškritika, kas, protams, ir kaut kāds progresa virzītājspēks, taču pēdējā laikā šis virzītājspēks pamazām pārtop  par ko destruktīvu, melnbaltu. Šodien es sapratu vairāk, aizdomājos par lietām tālāk, pateicoties vienam lielam "virzītājspēkam" sarunu formā. Biežāk tā, un varbūt ikdiena kļūs skaidrāka. Ir uzdevumi, kas jāizpilda, un pārmaiņas pēc tie nav tikai mājās darbi mācībām vai rutīniski pienākumi. 

To be continued.

Šovakar, neskatoties uz to, ka biju uz "Pieneņu vīnu" Kalnciema ielas kvartālā, visu laiku galvā skan Prāta Vētras jaunās dziesmas "Starp citu" liriskā beigu daļa - patīk vārdi, patīk noskaņa. Noskaņa šodien viscaur ir gaužām patīkama - Vīnes strūdele Burgā, sviestmaizītes, avenes un jauka mūzika Kalnciema ielā un tāds mierīgs garastāvoklis tagad mājās. 

Kāpēc vēl viens ieraksts šodienā? Nezinu, jo šķiet, ka kaut kas nav pateikts, kaut kas, ko gribēju uzrakstīt jau pirms, bet tad neiedomājos vai aizmirsu, taču grūtības ir tajā, ka šis "kaut kas" tiešām nav definējams, jo drīzāk ir balstīts emocionālā līmenī, bet izteikt sajūtas vārdos ir grūti. Ja jāmēģina, tad varētu sanākt apmēram tā - cerības, vakars, ilgas, melanholija, mērķi, trauksmainība. Nekas laikam īsti nav skaidrs, taču, jā, iekšā kaut kāds karuselis, kuru gribas palaist ārā. Tā uz ilgu, tā kārtīgi. Ko es šobrīd ar šo visu pateicu? Neko, izlaidu kaut daļu karuseļa.

Numbers and bestsellers.

Jāsāk būtu ar to, ka jau divdesmito gadu pēc kārtas es sagaidu pirmo septembri, nē, laikam sanāk deviņpadsmito, jo pirmajā gadā viss sākās ar divdesmit ceturto. Šogad pirmais septembris ir tieši tāds pats kā divdesmit devītais augusts vai arī ceturtais jūlijs - ir vēss, nedaudz pelēcīgi zils un lietains, nosacīti, rīts. Šodien ir sestdiena, tāpēc pirmā septembra simtmiljoni asteru un gladiolu, un balto pušķu matos, kā arī melno svārciņu un kaklasaitīšu parāde būs tikai pirmdien, trešajā, kas varbūt īstenībā ir veiksmīgi mazajiem un arī nedaudz lielākiem, arī man, jo atkal jauns sākums. Pirmie septembri laikam ir nozīmīgāki sākumi par pirmajiem janvāriem, jo daudziem tieši tas ir tāds simbolisks "augšup solis nākamajā līmenī" notikums. Bet tas tik tā, tāpēc ka pirmais.

Ir skumīgi. Ne jau tāpēc, ka beigtos vasara vai kaut kā tā, bet tāpēc, ka iekšā ir tieši tāds pats haoss, kā bija iepriekš, nejūtu, ka būtu uzlabojumi. Ar galvu iekšā rutīnā, remontā un grāmatās, kas, protams, nav slikti, bet nav arī tā priecīgi. Runājot par grāmatām - es tiešām nesaprotu, kas notiek ar cilvēkiem, ja par bestselleriem kļūst kaut kas, kas nav vispār pat lasīšanas vērts (Fifty shades of grey). To es nesaku, balstoties uz stereotipiem, es izlasīju, godīgi no vāka līdz vākam, bet paliku vīlusies - atgremojums no tā, kas reiz jau bijis populārs (Twilight), piesātināts ar kairinošām detaļām, kas apnīk jau pēc dažām pirmajām nodaļām, un vispār, hmm, truli un sekli. Reti, kad tā var pateikt par kādu grāmatu, bet nu šoreiz es tiešām tā jūtos, iespējams, tāpēc, ka paralēli lasīju Ficdžeralda romānu, kur valoda un rakstīšanas stils ir nesalīdzināma ar tiem banālajiem "blā, blā, es tevi mīlu un esmu neveikla" dialogiem. Tagad esmu iesākusi Murakami 1Q84, kas pagaidām izskatās daudzsološs, gan tādēļ, ka Murakami stils mani jau iepriekš ir uzrunājis un turpina uzrunāt jau pirmajās nodaļās, gan tādēļ, ka stils, valoda, lai arī tulkojums no japāņu, ir patīkamāka, un arī - kaut kas svaigāks pēc klasiķiem nenāk par ļaunu.

Jā, jā, aizmirsu - septembris ir lielisks kaut vai tāpēc, ka atsākas mana teātrbaletoperu sezona, un ir jau sapirktas biļetes uz gribētākajām izrādēm!