.

Ardievu, august.

Insects and sand.

Kādreiz viņš bija redzējis gravīras reprodukciju, gravīra saucās "Vientulības elle", un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Šim cilvēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan "Vientulības elle"? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumi. Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība - tā ir neremdināmas alkas pēc sava sapņa. Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek - ja pukst sirds.

Kobo Abe "Sieviete smiltīs"

Smiltīs var atrast jēgu. Ārpasaulē ir grūti rast kaut ko, kam dzīvot, tāpēc smilšu bedrē viņam bija labāk. Patika grāmata. Un, runājot par japāņiem, arī Zelta templis man patika. Atrast skaisto nežēlīgajā un neglītajā, tiekties pēc tā. Atņemt to, kas ir skaistuma etalons.

Truliem cilvēkiem liekas šķiet, ka jākrīt panikā, kad līst asinis. Bet asinis izlīst tikai tad, kad traģēdija jau beigusies.

Jukio Mišima "Zelta templis"

Autumn brings changes.

Kas gan var būt labāk par patīkamu satraukumu, gaidot pārmaiņu iestāšanos? Pagaidām mani pat nebiedē gaidāmie tumšie rudens vakari, un liekas pat vilinošs mājas darbu pildīšanas un grāmatu lasīšanas process pie rakstāmgalda, uz kura stāvēs galda lampiņa, tējas krūzē un šokolāde, bet kājās būs siltas zeķes. Es zinu, ka mazāk patīkams būs ceļš no dejošanas uz mājām, kad uz manas burvīgās ielas degs vien dažas lampas, toties cik gan patīkami būs ieraudzīt pirmo sniegu, kas visu uzreiz padarīs gaišāku, protams, nesalīdzināmi ar tām vientuļajām laternām. Manuprāt, šī ir tāda kā nedaudz sevis mierināšana, jo rudens noteikti nav mans mīļākais gadalaiks, taču šoreiz es centīšos to pārvarēt, domājot par to, ka nākamā vasara noteikti būs garāka un siltāka. Nē, šīs nav atvadas, šī ir morāla noskaņošanās, sagatavošanās tam, kas tik neizbēgami tuvojas. Labi, ka nebūs vecās rutīnas skolā, jauna rutīna tomēr ir labāka.

Jānopērk košs lietussargs.

Un tā tur augšā esot kūka.

The pianist says.

Ir stāsti, kuriem vienkārši gribas ticēt, arī izdomātajiem, kur nereālais un neiespējamais ir attēlots pilnīgi parasti, tā, ka pat nevar pamanīt, ka kaut kas nav pareizi. Un te nu atkal filma, par kuru nākas aizdomāties, pareizāk, pēc kuras. Par robežām un to, cik milzīga un neiedomājami liela ir telpa ap mums. Pianists sacīja, ka viņam ir ierobežots skaits taustiņu, astoņdesmit astoņi, uz kuriem viņš var atļauties pazaudēt robežas, pazaudēt sevi, spēlējot un izdzīvojot to, ko pats jūt, bet, iznākot ārā un redzot to, cik neierobežota ir telpa apkārt, to, ka horizonts nav redzams, ka skaistums nav tverams, viņš saprot, ka viņam nepietiks mūzikas, lai to visu raksturotu, viņš nevar spēlēt uz bezgalīgi daudz taustiņiem, jo vienbrīd liksies, ka krēsls vienkārši ir nolikts nepareizajā vietā. Mums vajag robežas? Pianists jautāja, vai mums dažbrīd neliekas, ka mūsu galva var eksplodēt, domājot par to, cik netverams viss ir? Es saku, ka var, ja to apzinās, ja sāk pazust bezgalīgajā plašumā, ja tiecas uz bezgalību, zinot, ka nekad to nesasniegs. Katram sava vieta.

Daži izdzīvo katru mirkli, dažiem laika nepietiek, dažiem ir vienalga.

My gorgeous summer.

Divas reizes dienā es pārnāku mājās nekāda. Tā, ka nosvīdusi, pārgurusi, alkstoša pēc dušas, siltas tējas un gultas. Tomēr tas nemaina faktu, ka dejot ir lieliski, rīt atkal, bet nedaudz citā veidā.

Te rakstīt man sanāk retāk, jo vasara ir uzņēmusi tādus apgriezienus, ka, pat esot mājās, nav īsti laika un iedvesmas rakstīt. Toties man ir parādījušās jaunas iedvesmas, piemēram, kārtošanas un jaunas mūzikas meklēšanas iedvesmas, un tas ir patiešām lieliski, jo abas ir visnotaļ derīgas. Pa starpām visvisādiem pasākumiem, krītošām zvaigznēm un istabas kārtošanām es esmu gandrīz stāvā sajūsmā (jo nav tā līdz galam) par gaidāmo septembri, par to, ka viss būs tieši tā, kā es vēlos, nu vismaz es tā ceru. Tā varbūt ir neliela sevis mierināšana un vardarbīga rozā briļļu vilkšana virsū uz savām acīm, kuras vienmēr pamanās atrast kādas nepilnības un problēmas, tāpēc šoreiz esmu iespītējusies tam pretoties un izbaudīt pārmaiņas, kas skars mani tieši izglītības lauciņā, īsāk, universitāti. Atkal jaunas sejas, jauna informācija, un atliek vien sagatavot savas smadzenes intensīvam darbam - tas man viennozīmīgi patīk.

Ir viens īpašs notikums, ko te noteikti vajadzētu izcelt, proti, nepilnas trīs dienas Laukezerā ar maniem burvīgajiem, nu jau izbijušajiem klasesbiedriem. Satriecoši skaista vieta, kur pat lietū var aizturēt elpu, brīnoties par to, kas ir apkārt, satriecošas naktis, kad gulēt ar plaši atplēstām acīm zālē, lai vērotu zvaigznes, nav nekas nepareizs vai savāds. Miers burtiski pārņēma visus, tāpēc jebkādas nesaskaņas palika kaut kur tālu prom. Vēl tādas dienas, vēl vairāk tādas naktis, jo tad tiešām dzīve bāž acīs to, cik vērtīga tā ir.