Summer wine.

Beidzot, tas, ko es gaidīju veselu gadu, šodien notika. Un izrādās, ka vajadzēja pavisam maz.

Tikko sāka maz pamazām krēslot, kāpu uz sava riteņa un devos vasarīgā izbraucienā. Tiešām jauki - tuvojies Arkādijas parkam, sadzirdēju pazīstamas šlāgeru skaņas, izrādās, ka zaļumballe ar visu skatuvi, šašlikiem, alu, kaudzi cilvēku un kaut kādiem onkuļiem un tantēm, kas uz skatuves dziedāja tiešām to, kam tur bija jāskan. Vecrīgā minos cauri tūristu pūļiem, kratījos pa bruģi, bet tā sajūta tiešām bija trakoti vasarīga, stāvēju un klausījos ielu muzikantus, vēroju savdabīgi dejojošus, pustrakus cilvēkus un smaidīju, jo tas viss bija satriecoši. Atpakaļ braucot, noķēru saulrietu, to purpursarkano ar zelta maliņu, un te nu es esmu.

Šodien es biju pati sev kompānija, harmoniska, kā par brīnumu, bet es zinu, ka citus vakarus mēs to darīsim kopā:

braukāsimies apkārt ar riteņiem tā, lai mati pland vējā;

skaļi, skaļi dziedāsim dziesmas, tās, kuras visi zina;

iesim uz zaļumballēm, man būs margrietiņu vainadziņš galvā;

dejosim ielu muzikantu pavadījumā, un mums būs vienalga, vai par mums smejas, jo par laimīgajiem nesmejas, par viņiem priecājas;

ēdīsim šašliku pilnīgākajos laukos un būsim odu bendes;

izbļausimies milzīgas pļavas vidū un nepārrausim balss saites;

domāsim klusos vakaros ar skatu uz jūru;

apkrausimies ar visādām lietām un brauksim ar riteņiem uz kautkuriju;

lietus laikā lēkāsim pa peļķēm un šļakstīsimies līdz pat rītausmai.

Mēs, jā, mēs - es un jūs. Mēs iekarosim vasaru, jo šī būs īpaša, tāda kā punktiņš uz i.

Šoreiz patiešām domas ceļ spārnos.

http://www.youtube.com/watch?v=mQiDs9tKZv4

Cow, strawberries and ethics.

Es nezinu, vai uz ātru roku fabricētām lietām var būt vērtība. Jā, it kā jau spontanitāte un, iespējams, mirkļa ģenialitāte, kuru atnesušas mūzas, bet tomēr, vai tad var? Un kas īsti ir māksla? Postmodernisms apgalvotu, ka viss, kas ir neapzināts, iracionāls, bērnišķīgs, pārdrošs, bet vai tad ar to pietiek? Estētiskais baudījums - vajag, nevajag? Kas ir ļaunums un nekādība? Absolūtisms un morāle, ētikas ētiskums, principi? Kāpēc, kāpēc, kā?

Pārāk daudz jautājumu vienuviet, vienubrīd. Laikam arī to domu ir sakrājies padaudz. Man ir jauna ideja rakstīšanai. Šoreiz nedaudz citādā veidā, iespējams, interesantākā, bet pagaidām ne publiski. Ja izdosies, tā būs daļiņa manis, pat diezgan liela daļa, ja uzdrīkstēšos. Nē, smiekli nevietā, tā nebūs romantiska dzeja vai odas, nebūs arī sirdi plosošs romāns. Pagaidām tikai man, arī ideja.

Varētu aizņemties govi un doties ar viņu ceļojumā, šī ideja iedvesmoja. Vēl varētu kārtīgāk izpētīt Daugavmalas kultūrvidi pretī Centrāltirgum. Atrast kādu jēdzīgu pielietojumu kodolfizikai savā dzīvē un apēst kādu saldējumu.

Es nezinu, vai cilvēks ir labs vai slikts, vai ļauns, vai loģisks, vai saprotošs, bet es zinu to, ka apstākļi un vide mūs var mainīt tā, ka no tā sākotnējā nekas daudz pāri vairs nepaliks. Nogaršot pirmo zemeni šogad.

Something about nothing.

Mēs paši pārnesam nozīmes. Ne jau viss ir metafora.

Ir labi. Brīžiem mazāk labi, bet to kompensē mirkļi, kad ir tā nu pavisam labi. Tā bija piektdien. Koncerts, kas varbūt nebija pavisam labs, atvadas no mūsu krievu draugiem, kas bija tiešām satriecošas. Dziedāt viņiem, stāvot pie LU ieejas un pēc tam dziedot doties tālāk, bija tiešām skaisti. Tā bija arī vakar - hokejs bija "patiešām labi", neskatoties uz to, ka nedaudz nepatika tie cipari, taču būtiskākais bija siltums, kas vakardienas aukstajā vakarā tiešām bija īsti vietā.