Brīžiem, pat īstenībā diezgan bieži ir pārliecība, ka man trūkst apņēmības, tad nu nākas apbrīnot un smelties iedvesmu no cilvēkiem, kam tāda ir. Pabeidzot lasīt par visiem trim Dimā (patiesībā jau vairāk gan par diviem jaunākajiem), kur jau tā šķita bezmaz neiespējami, kā var cilvēks uzrakstīt simtiem, es nepārspīlēju, romānu, lugu un ceļojumu aprakstu, ķēros pie biogrāfiskā romāna par Londonu, kur viņš, nolemjot kļūt par rakstnieku, sāk ķidāt visu: zinātni, filosofus, sākot ar Platonu, beidzot ar Nīči, tad ķeras klāt politikai, socioloģijai un daiļliteratūrai. Es nemaz necentīšos sīkumos raksturot to, cik gan Dimā, gan Londons bija nožēlojamā finansiālā stāvoklī, jo tukšs vēders un izmisums, iespējams, tieši mudina sasniegt kaut kādus mērķus, tomēr ir dziļi apskaužami, kā, kādā veidā šie cilvēki turas ar nagiem un zobiem pie tā, kas viņiem tuvs, dara savu darbu galvenokārt tāpēc, ka patīk, ka gribas, nevis, lai nopelnītu. Te nav runa par talantu, bet par mežonīgo, ieguldīto darbu, kā tam vajadzētu būt principā katrā nozarē. Par savu apņēmību noklusēšu, bet pašai būs viela pārdomām par to, kā es izmantoju savus resursus, talantus un laiku.
Bez pārdomām par savām iekšējām lietām un visādām apņēmībām, pēdējā laikā sanāk prātot par to, kad beidzot beigsies tas neveiksmju posms, kas ir skāris un apņēmis mani tagad. Nav tā, ka es būtu negrozāma pesimiste vai arī nožēlojama sevis žēlotāja, tomēr šis šķiet jau par traku. Es nesaku, ka dzīve ir kļuvusi par nepatīkamu notikumu virknējumu, nē, tā noteikti nav, jo notiek arī brīnišķīgas lietas, taču tie satricinājumi, ko saņemu, ir tik lieli, ka atstāj iespaidu pat uz labajām lietām. Dzīves spirālveida forma, ja vispār tā var pieņemt, ir pamatīgi izstiepusies, vai arī es vienkārši esmu padevusies. Steidzami nepieciešama mana smaida reanimēšana.
