Quote.

There was a war on, a violent, genuine and highly sympathetic war where there was no concern for Kaiser or republic, for frontiers, flags or colors and other equally decorative and theatratical matters, all nonsense bottom; but a war in which every one who lacked air to breathe and no longer found life exactly pleasing gave emphatic expression to his displeasure and strove to prepare the way for a general destruction of this iron-cast civilization of ours. In every eye I saw the unconcealed spark of destruction and murder, and in mine too  these wild red roses bloomed as rank and high, and sparkled as brigthly. I joined the battle joyfully.

Hermann Hesse, Steppenwolf

Patīkami lasīt ko tādu, kur gribas citēt ik domu, ik ideju, un ne tāpēc, ka piekrītu visam, bet tāpēc, ka ir viedokļi, kas liek domāt par to, kam piekrītu esi pati. Piesaista, vien žēl, ka drīz būs galā.

Birthday girl and baby goat.

Vecāka nejūtos, bet dzimšanas dienas ir viena lieliska padarīšana. Pilnīgi citādi svētki, taču arī tam citādumam neapšaubāmi ir sava burvība. No rīta manā istabiņā ienāca trīs dziedošas latvju daiļavas, rokās turēdamas lielu arbūzu un lielu paku ar manis iecienītajām aukstajām zāļu tējām, tad devāmies svētku pankūku brokastīs uz mūsu lielisko ēdnīcu un tad pavadīju visnotaļ haotiskas lekcijas, kuru laikā skolotāja sauca sevi un mūs par trakiem un pati traki smējās. Vēlāk dzimšanas dienas kaligrāfija, dzimšanas dienas mājas darbu pildīšana un pēcāk dzimšanas dienas pasēdēšana franču bārā, kur var izbēgt no ķīniešu pasaules kaut uz mazu mirkli. Picas, nachos un frī garšoja tikpat labi kā Rīgā, tāpēc dabūju daļiņu māju, kā reuzltātā naktī miegs bija mierīgāks un arī rīts patīkamāks (tās pārmaiņas no ķīniešu supereļļainajiem ēdieniem uz kaut ko pazīstamu ir grandiozas, kuņģis gavilē). Mierīgi sagaidīts 21. gads, bet tā draudzīgi un tā īpaši (jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti, ļoti patīkami bija saņemt visus siltos vārdus no Latvijas, katrs apsveikums pat, ja tas bija tikai "čin-čin" vai arī, ja tā bija kolāža vai gara vēstule, vai īsziņa, izraisīja smaidu un tiešām jaukas emocijas, eh, paldies).

Pirmssvētku vakariņas. Mēs atradām tomātus, gurķus, salātus un sāli, kā rezultātā voila! salāti ir galdā, tas ir, gultā.

Tik nu daudz par notikumiem, un sanāca īsi, jo nepatīk rakstīt sausus atstātus par padarīto. 

Viena lieta, kas liek aizdomāties ir tas, ka, neskatoties uz daudzajiem cilvēkiem apkārt, parādās diezgan nospiedoša vientulības sajūta. Nav tā, ka nebūtu, ar ko parunāties, padalīties, ar ko pavadīt laiku, smieties un skatīties filmas, tas viss ir, bet pietrūkst dažādības komunikācijā, visas tās krāsu gammas, ko iegūsti, kad Rīgā vienas dienas laikā saskaries ar cilvēkiem universitātē, mājās, dejošanā, kultūras pasākumos un tā tālāk. Ķīnieši joprojām no mums baidās, un tas pagaidām aptur jebkādu savstarpēju attiecību veidošanu, grūti izprast, grūti saprast, kas un kā, un iespējams, tas arī ir tas, kas rada to atsvešinātību un "ciemiņa" sajūtu. Pieļauju, ka arī tam ir vajadzīgs laiks, un arī vientulībai ir vieta būt šajā dzīvē, lai var pēcāk novērtēt, cik lielu lomu mūsu dzīvē spēlē ne tikai tuvie, bet arī vienkārši fonā esošie cilvēki. 

Visu iepriekš minēto ar lielu pompu atsver lekcijās piedzīvotais. Joprojām nevaru beigt brīnīties un priecāties reizē par savu grupu, jo, hmm, visi vecāki par mani, bet tā uzvedība ir tāda, par kādu es jau sen kā biju aizmirsusi. To, protams, kultivē arī skolotāja, kas līdz ar visiem aziātiem krīt vai no kājām nost smejoties. Šodien gramatikas lekcija bija īpaši īpaša, piemēram, piemērs, ko minēja skolotāja, lai paskaidrotu konkrēto gramatisko konstrukciju bija "Mapheidžens ir ļoti gudrs, uzcītīgs, bet pārāk resns", kam sekoja studenta piemērs "skolotāja ir ļoti skaista, labi māca ķīniešu valodu, bet viņai ir pārāk lieli zobi". Jautri, protams, un galvenais, ka attiecības ar pasniedzējiem līdz ar to ir tik familiāras, ka gadījumā, ja neesi skolā, tev vajag piezvanīt pasniedzējai un pateikt, ka nebūsi, citādi viņa uztrauksies un zvanīs tev pati. Jā, tieši tā, viss kā skolā un kā ar bērniem, bet mūs jau par to brīdināja. Rezervēto latviešu kautrīgumam un atturībai tiek pieteikts karš. Redzēs, kā nu būs. 

Nākamajā nedēļā ķīnieši un līdz ar to arī mēs svinam ķīniešu nacionālo dienu, kas izvērtīsies par nedēļu garām brīvdienām (protams, atkal būs kārtējās dienas, kas būs jāatstrādā svētdienās, bet tas mums vairs nav jaunums). Runā, ka būšot lielas atlaides visos veikalos un ka visi ķīnieši dosies brīvdienās uz mājām, kas padarīs lielās pilsētas pieejamākas un dzelzceļa līnijas pārbāztākas, kā rezultātā ir doma riskēt un doties plašās Ķīnas izpētē. Pagaidām gan vēl nav skaidrs, vai tā būs Pekina, Šanhaja vai netālu esošais jūras krasts, bet skaidrs ir viens, kopmītnēs un pie mūsu mīļotā torņa visu nedēļu nepavadīsim, galu galā vajag un gribas redzēt pēc iespējas vairāk. 

P.s. Šodien mums ir vēsāks, tikai 30 grādi. Nāksies vien pasludināt šo par oficiāli garāko vasaru manos nu jau 21 gados (hei, šis gan skan dīvaini). Un, un, runājot par laikapstākļiem, piemirsu pieminēt Usagi a.k.a taifūnu, ar ko tikām biedēti un kas tik ar pirkstu galiņiem mums pieskārās, lai gan bija solīts, ka būsim epicentrā. No rīta pagalmā vien mētājās vientuļš palmas zars un pāris izmētāti velosipēdi, tā kā visi un viss ir dzīvs un neskarts.

Mushrooms, animals and shopping.

Laiks rit, un arvien biežāk sanāk iedomāties par mājām, taču arvien mazāk salīdzināt Guangzhou ar Rīgu. Nesalīdzināmi. Te vienkārši ir cita pasaule - citi cilvēki, cita atmosfēra, citas debesis, cits viss. Es esmu droša, ka te var iedzīvoties, principā šobrīd tāda sajūta jau ir, galu galā drīz paies pirmais mēnesis, tomēr nekad, nekad te nevarēs justies kā "viens no viņiem", jo mēs esam pilnīgi atšķirīgi, un te runa nav tikai par izskatu, valodu un kultūru. Atšķirīga dzīves uztvere.

Šīs pēdējās dienas mums bija brīvas, jo ķīnieši svinēja 中秋节 jeb Rudens Svētkus. Pilsētā parādījās vairāk sarkanās laternas un veikali bija piebāzti ar jau iepriekš minētajiem Moon Cake'iem. Brīvo laiku izmantojām lietderīgi un, ignorējot karstumu, kas šoreiz ir vēl lielāks (nesaprotu, cik karstāks vēl ir iespējams), piektdienas vakarā devāmies pastaigā pa centru. Jau ierastā izgaismotā pilsētā šoreiz šķita vēl gaišāka, bija diezgan viegli pazust cilvēku pūļos, visi visu fotografē, visi priecīgi. Radās iespaids, ka ķīniešiem gaismiņas un lāzeri izraisa milzu sajūsmu, tāpēc viņi ne tikai priecājas par izgaismoto visu, bet arī paši ieģērbjas mirgojošas zaķus ausīs, jostās, apkarina sevi ar lukturiem un rokās vēl tur lāzerus. Pašā centrā uz saliņas redzējām milzu gaismas objektu, kas bija, uzminiet kas, SĒNES. Ilgi prātojām, vai tiešām sēnes ir skaistākais, ko var attēlot, bet galu galā tiešām izskatījās neslikti, un, ām, nē, tomēr ļoti dīvaini. 

Milzu sēnes

Pēc neilgas pastaigas nolēmām doties mājās, un, kā nu nebija, kā ne, izrādījās, ka netiekam metro, jo tur ir simts miljonu cilvēku, kuru rinda stiepās teju vai ārpus metro ēkas. Rindas bija pat uz eskalatoriem. Tā kā taksi ķert būtu vēl neiespējamāk (a taksis te ir ļoti lēts), tad nācās vien čāpot uz iepriekšējo metro staciju. Iekāpt izdevās, taču visu ceļu bija diezgan nereāla sajūta, kad katrā metro stacijā dzirdējām kliedzienus un prātojām, vai tur kāds tika saspiests, vai iespiests vai pārspiests, jebkurā gadījumā galvenais, ka mums cilvēki baidījās pārāk spiesties virsū un mums bija vieta, kur vismaz ieelpot. Interesanta pieredze. Līdzīgas sajūtas man bija tad, kad vienai bija jābrauc uz vīzas kārtošanas vietu, otrā pilsētas galā, sastrēgumstundas laikā, tas ir, astoņos no rīta. Tobrīd gan galvenais mērķis bija nesaspiesties, laikā izspraukties no vagona, kas nemaz nav tik viegli, jo cilvēku kāpšana iekšā un ārā pa vienām durvīm notiek paralēli, un neļaut plūsmai sevi aizvest uz nepareizo eskalatoru, lai varētu pārsēsties pareizajā līnijā. Bet arī tas izdevās, un es pat neapmaldījos, kas ir tiešām pieminēšanas vērts.

Vakardiena tika pavadīta zoodārzā. Ieejas maksa 20 juaņi (Ls 1,70), taču pavadīt tur var tiešām visu dienu, kas nebija mūsu gadījums, jo neesam tik karstumizturīgas. Žirafes, pandas, zilioņi, degunradži, tīģeri, lauvas, respektīvi viss, ko var vēlēties. Arī mēs kā zoodārza eksponāti, jo uz mums skatījās un bildēja tāpat kā dzīvniekus. Izstaigājām krustu, šķērsu, devāmies pusdienās un tad, un TAD iepirkties, kas bija vēl vesels piedzīvojums. 

 Visāds žirafes. Man šķita svarīgi sabildēt visādus zvērus, bet tagad tās daudzās bildes ir pat slinkums sašķirot.

 Ziemeļu ieeja zoodārzā.

 Pusdienu nūdeles restorānā. Stāsts par ķīniešu ēdieniem ir citai reizei, bet tagad varu teikt to, ka esmu ļoti nogurusi no supereļļainiem ēdieniem, un, jāsaka, ka no eļļas izvairīties praktiski nav iespējams.

 Lūk, tā izskatās tipiska ķīniešu iela. Mazi veikali, kur pārdod dievs-vien-zin-ko, bet toties visi strādā un visiem ir darbs. Žēl tikai, ka pārsvarā pārdevēji vientuļi tup ārpus saviem tempļiem un ēd nūdeles.

Ir ieliņas centrā, un to nav maz, kur nav apgaismotu un krāsainu debesskrāpju. Tipiskas aizkulises, t.i., tipiska māja. (Palielinot bildīti (klikš uz bildi, un tā kļūst lielāka), var redzēt, ka māja ir bēdīgāka, nekā mūsu ierastās deviņstāvenes)

 Parks, ko uzgājām pa ceļa. Te nu ir Guangzhou skaistā puse.

Beijing lu jeb gājēju iepirkšanās iela. Viss spīd un laistās, cilvēku un veikali jūra.

Nekad nebiju domājusi, ka mācēšu kaulēties. Ne es spēju būt nekaunīga, ne arī zinu, cik ļoti un kā var mest to cenu nost. Bet, hā, tas nemaz nav tik grūti, īpaši, kad esi noguris un ir slinkums ar viņiem runāties. Shēma vienkārša - pieej klāt, skaties to, kas interesē, pārdevēja būs uzreiz un nosauks savu cenu, tālāk vajag viegli nošķobīties, pateikt, ka pārāk dārgi. Pārdevēja iedos kalkulatoru, uz kura jāuzbaksta sava cena. Jāuzbaksta smieklīgi zema, kā rezultātā pārdevēja pateiks "nē" un aizgriezīsies. Tad mierīgi jādodas prom un jāgaida, kad viņa skries pakaļ, un, ticiet man, ilgi nav jāgaida. Šo procedūru var atkārtot vairākas reizes, līdz cena tiks samazināta aptuveni 3 vai 4 reizes. Galvenais ir iet prom, tieši tik vienkārši tas ir. Noteikti vēl patrenēsimies, bet ir lieliski, ka sanāk un ka patīk, iepirkties tā ir daudz interesantāk. Ja vēl varētu pielaikot lietas, būtu pavisam ideāli, jo drēbju, somu, kurpju te ir daudz, un tiešām lēti, un tiešām tā, ka daudz ko gribas.

Tā kā tā mums te iet. Un, jā, nekad nebūtu domājusi, ka man pietrūks rudens.

Moments.

Rakstīt gari nerakstīšu, lai gan pēc šodienas ekskursijas un pastaigas iespaidu ir daudz. Šoreiz ielikšu divas svaigas bildes.

 Ņam, ņam vakariņas, ņam, ņam pusdienas. Jā, tieši no šādiem traukiem katru dienu notiek ēšana. Sākumā bija grūti pierast, bet tagad, kad kaut kur citur ēdiens tiek pasniegts šķīvī, gribas atpakaļ metāla suņu bļodu. Ar kociņiem arī vairs problēmu nav. Un galu galā - galvenais, ka garšīgi. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr izdodas atrast ko labu vai ko tādu, kas garšo līdzīgi, kā izskatās, bet cenas ļauj eksperimentēt.

 Šo jauniešu campusā ir ārkārtīgi daudz (daudz nozīmē daudz vairāk nekā bildē). Labi ir, ja viņi maršē pa stadionu, bet parasti tas notiek arī visur citur, ne tikai stadionā. Ar viņiem mostos, ar viņiem eju gulēt. Apbrīnojams entuziasms, maršējot 24/7 ar plastmasas šautenēm un bļaujot visādus saukļus. Gan meitenes, gan puikas.

Un te ir divas lietas, bez kurām ikdienā nekādi. Sprejs pret moskītiem ar lieliski atsvaidzinošu efektu un tēja, tēja, tēja, kuras nekad nav par daudz vienalga, kādā tās izpausmē.

Mid-Autumn festival.

Pamazām sāku pierast pie dzelžainā ritma - rīta tēja ar Vendiju -> lekcijas -> pusdienas -> diendusa -> mājas darbi -> vakariņas -> mājas darbi un/vai filma, grāmata -> miegs. Un, jāsaka, galīgi nav tā, ka nepatīk. No nākamās nedēļas saraksts tiks vēl papildināts ar dejām un, iespējams, kaligrāfiju, ja sanāks laiks, turklāt ir plāns izmantot tepat esošo stadionu vakara skrējieniem, lai gan joprojām neesmu atkodusi, kā šādā karstumā var skriet. Runā, ka esot pat vieglā, tad nu redzēsim.

No miljons lietām, ko gribas pastāstīt, izvēlēšos lekcijas, pie kurām jau esmu gandrīz pieradusi un kuras ar katru dienu patīk arvien vairāk.

Formālā daļa. Pasniedzējas ir jaunas, vienai 24, otrai - es teiktu, ka līdzīgi. Abas entuziastiskas, neļauj atvilkt elpu ne uz mirkli, tāpēc smadzenes atrodas pastāvīgā domāšanas procesā. Uzdod arī tieši tik daudz, lai būtu katru vakaru jāmācās, bet ne tik daudz, lai gribētos teikt "nē, man apnika, es vairs negribu". Lekcijas gan nav gluži kā lekcijas mūsu izpratnē, drīzāk kā mācību stundas vidusskolā, nē, pat pamatskolā, jo ir ļoti aktīvas, visu laiku ir jādomā kaut kādi piemēri, jāstāsta teksti no galvas, jāstāsta par visu pēc kārtas, jāraksta daudz, daudz kontroldarbu un jānodod mājas darbi plānās burtnīciņās. Atmosfēra galīgi nav formāla, taizemiešu un indonēziešu studenti jūtas ļoti brīvi, tāpēc visu laiku ir smiekli, joki, komentāri par to, cik skolotājas ir piemīlīgas, piemēri balstīti uz viņu draugiem un izskatu un nebeidzamie "āāāāāāā" pēc katra jaunā likuma, vārdiņa vai hieroglifa. Lekcija dalās uz pusēm 40+40, kam pa vidu ir 10 minūtes, kuru laikā var iziet gaitenī pasildīties (gaitenis ir atvērtais, tāpēc tur spīd saulīte, bet auditorijās ir auksti, jo tiek darbināti vairāki saldētāji). Kas vēl? Šobrīd nekas daudz nenāk prātā.

Mūsu fakultāte. Neticiet zilajām debesīm, tās noteikti ir fotošopētas (bilde no interneta dzīlēm).

Neformālā daļa. Manā B1 klasē, kā jau minēju, pārsvarā ir aziāti, kas ir lielā sajūsmā par visu nezināmo, tai skaitā par Latviju. Aizvakar viena meitene no Indonēzijas man jautāja, vai Latvija ir Āfrikā, kad pateicu, ka, nē, nav, ir Eiropā, viņa sajūsmināti jautāja, vai esmu redzējusi Eifeļtorni. Viņu diezgan rupji pārtrauca taizemiešu meiteņpuika (meitene, kas ir puisis, kurš izskatās uz 14, bet kam reāli ir 26 un vairāki biznesi) un uzskicēja uz tāfeles pasaules karti un meistarīgi atzīmēja, kur atrodas Latvija. Pēcāk uzrakstīja blakus "LATVIA", uzvilka sirsniņu un pateica, ka šo to zina no vēstures. Jāsaka, ka tas bija tiešām jauki, visu lekciju skatījos uz to uzrakst un mini karti un domāju par to, cik maz gan vajag, lai justos klasē kā savējā.  Kad lekcijā bija jāstāsta par latviešu ēdieniem, izpelnījos aplausus un daudzus "āāāā", jo viņi pat iedomāties nevar, ka, teiksim, maize var būt normāls ēdiens, nevis tikai deserts. Studentu dīvainības nav vienīgās, ar ko klasē saskaros, ļoti interesanti ir arī pavērot skolotājas un arvien vairāk iepazīt ķīniešu domāšanas veidu. Mācījāmies visādas nianses par cilvēka izskatu, izrādās, ka, ja tev ir kaut nedaudz nokrāsoti gaišāki mati (no melna uz tumši brūnu), tad tava matu krāsa ir dzeltena, arī man esot dzelteni mati. Kad kursabiedri un skolotāja raksturoja manu izskatu, uzzināju vēl daudz pārsteidzošu lietu par sevi - esmu ļoti, ļoti gara (lai gan Ķīnā nemaz tik gara nejūtos, šķita, ka visi būs vēl mazāki), man ir ļoti augsts deguns, kas skaitās ļoti skaisti, un plakstiņi arī esot īpaši, jo tie ir divdaļīgi, nemaz nerunājot par lielajām acīm un mazo muti. Tā lūk.

Jā, nu, par garlaicību sūdzēties te nevar, visu laiku ir tā sajūta, ka jāspēj tvert pēc iespējas vairāk, ātrāk, straujāk, nemaz neapzinoties, ka nemaz tik drīz uz mājām nebraukšu. Tagad gaidu 中秋节 svinības (rudens vidus svētki), kuru svinēsim gan rīt ar mūsu Rīgas ķīniešu skolotāju pie viņa mājās, gan arī savā fakultātē, ēdot Moon Cakes, gan arī pašos svētkos, kad mums ir brīvs no mācībām. Es joprojām nespēju aptvert, ka esmu šeit.

Moon Cakes

Tonight we are young.

Lijis nav vairākas dienas, un te tam ir milzīgs iespaids, ir tik karsti (šodien ēnā 35 grādi), ka nav spēka pat rakstīt te ierakstus, nav spēka mācīties, nav spēka iet, nav spēka nekam, ja, protams, neskaita iešanu dušā un aukstu dzērienu dzeršanu (pientējas, burbuļtējas, aukstās augļu tējas, aukstie kafijkakao, kokospieni un tā tālāk). Taču, TAČU, ne jau mēs te atbraucām mirt no karstuma, tāpēc bezspēks tika un tiek pievarēts, kā rezultātā mēs mācāmies un brīvajos brīžos dodamies tūristiskos pārgājienos. 

Svētdienas vakarā ar meitenēm aizbraucām uz centru. Jāsaka, ka tā bija pirmā reize, kad, lūkojoties uz to, kas bija man acu priekša, noelsos un nodomāju "Ak, jel, es esmu Ķīnā". Gaismu gaismas, māju mājas, Pērļu upe, cilvēku pūļi, fotogrāfēšana, arī pozēšana, jo ķīnieši vēlējās fotogrāfēt mūs vai fotogrāfēties ar mums. Tika noieti kādi četri kilometri, aizmirstot par sāpošām kājām, karstumu un netīrību. Megapole, tiešām, ne miņas no draudzīgas gaistones, kas mīt Rīgā, tieši pretēji - milzīga kustība, diezgan liels bezpersoniskums un, kā es to izjutu, ārišķība. Tumsā, un te tumšs paliek ļoti agri, ap septiņiem, turklāt strauji, tā, it kā kāds izslēgtu gaismu, pilsēta izskatās pavisam citādi - apgaismots ir tas, ar ko var lepoties, tumsā paslēpts tas, kas reāli ir tā skaistā upuris un no kā var just tikai smaku (netīras ielas, netīrs ūdens). Pazūd arī smogs, jo debesīs mirguļo atspīdumi no visām apgaismotajām ēkām, kas savā ziņā aizvieto zvaigžņotās debesis. Trokšņi.

Kārtējo reizi sapratu, ka nespētu dzīvot milzīgā pilsētā, ka Rīga, lai arī maza, ietver sevī tik daudz un atšķirīgu lietu, ka neko vairāk nemaz nevajag. Baznīcas ir skaistākas par debesskrāpjiem, zvaigznes - par gaismām. Šķiet, arī, ka cilvēki Rīgā tādi mierīgāki, radošāki, jo te ielu muzikanti ir retums, bet daiļamatu mākslinieku uz ielas, kas pārdotu savus darinājumus, vispār nav. Hipsteru arī tikpat kā nav, bet varbūt tas tāpēc, ka nebijām īstajās vietās. 

Kas attiecas uz šodienu, tad arī šodien bija "Eu, mēs esam Ķīnā" sajūta. Nejauši uzgājām ielu ar lētiem "ķīniešu krāmu", uz kuriem gan daudzviet bija rakstīts Chanel, Calvin Klein, veikaliņiem, kur sapirkāmies "made in China" lietas par pavisām mazām naudiņām. Kleita par latu, ko nevarēja pielaikot (te nez kādēļ neko nevar pielaikot lētos veikalos), izskatās tīri labi, kurpes arī der un cenas, protams, nesalīdzināmi zemākas. Tas pats attiecas arī uz tehniku, skolotājs stāstīja, ka var par padsmit latiem nopirkt "iPhone", bet jārēķinās, ka pēc 2-3 mēnešiem tas vairs nestrādās, līdzīgi arī visām citām lētajām lietām. Pagaidām gan neesam pētījušas, par cik lētāk var dabūt oriģinālās zīmolu preces, bet nav tā, ka ļoti interesētu, lai gan visu zīmolu rūpnīcas ir vienas stundas braukšanas attālumā no mums. Eh, neaptverama pilsēta, tik daudz, ko pētīt, izpētīt, atklāt. Tuvākās nogales jau saplānotas, jo vajag nosvinēt Rudens svētkus ar skolotāju, aizbraukt uz zoodārzu, uz lielāko pilsētas parku, kādu dienu arī uz pludmali, jāatrod veikali un vēl, un vēl, un vēl. Neapstādināmi!

Mazā lieta, kas kaitina lekcijās - kad skolotāja stāsta kaut ko jaunu, visi taizemieši un korejieši pēc katra teikuma saka "āāāāāā", kas ir līdzīgs mūsu "ahāā" baidos, ka tik nepielīp.

Routine.

Pirmo reizi, esot Ķīnā, nopūsties un atgulties gultā, domājot par to, ka var arī nedomāt. Šovakar nav nedz jāmācās, nedz jāiet kārtot kaut kādi papīri, nedz jāapmeklē sapulces un tā tālāk. Cerams, ka būs kādas jaukākas vakariņas un, iespējams, pilsēta, citādi mēs jau pamazām sākam saaugt ar savu campusu, kur tiešām ir reāli viss dzīvei nepieciešamais, pat tilts pāri zaļam dīķim! Savādi ir tas, ka te ne reizi vēl neesmu jutusies izgulējusies, lai gan gulēt eju kaut cik laicīgi un arī miegs uz šīs nenormāli cietās gultas ir gluži salds. Katru rītu pamosties uz lekcijām ir tīrais ārprāts, pamosties no diendusas (jā, es zinu, ka man nepatīk gulēt diendusu, bet te citādi nesanāk) arī ir ļoti grūti, un, kas interesantākais, vakarā jau ļoti laicīgi sāk nākt miegs. Es gan ceru, ka tas ir tikai sākumā tā un ka tas joprojām ir mans ķermenis, kas spītīgi atsakās aklimatizēties. Viņš joprojām atsakās arī draudzēties ar karsto temperatūru ārā un tā vien šķiet, ka gaida rudeni, bet, hā, nē, nesagaidīs, vēl pāris mēneši ar 30 grādiem un pilnīgu vasaru.

 Tiltiņš un vēl tiltiņš campusā

Mūsu fakultāte

Vakar ar Vendiju runājām par to, kas būtu tas, ko, ja būtu iespēja, mums gribētos, lai atsūta paciņā no mājām (uh, var just, ka ķīniešu valodas gramatikas likumi traucē man uzrakstīt loģiskus teikumus latviešu valodā). Tad, nu, jā, īsais rezumē - mums tik ļoti daudz ko gribas. Saprotams, ka zilas debesis, zvaigznes un tuvos cilvēkus kastītē neieliksi, bet arī no ieliekamajām lietām būtu grūti izvēlēties kaut ko vienu, gribas visu un uzreiz. Tajā pašā laikā, dzīvojoties te, bieži vien iedomājos, ka man Latvijā dažas lietas pietrūks. Piemēram, daudz un dažādo garšīgo dzērienu (kokosriekstu sulas, aukstās tējas ar pienu un visādām garšām, augļu dzērienu u.c.), lēto cenu, siltā laika un augļu, tāpēc jāizbauda pēc iespējas vairāk. Atgriežoties pie tā, kā trūkst te - man tik ļoti, ļoti gribas dejot! Tiešām ceru, ka tāda iespēja būs, lai gan grūti sevi iedomāties starp daudziem, daudziem ķīniešiem dejojam. 

Jā, domājams, ka pēc brīvdienām būs vairāk sakāmā, galu galā būsim redzējušas ko vairāk par kondicionētām auditorijām un bļaujošiem taizemiešiem ar nenosakāmu dzimumu, tāpēc šodien 再见！

Ak jā, kad zvanu no ķīniešu sim kartes mani priecē nevis parastie latviešu "pīī-pīī-pīī" signāli, bet gan klasiskā mūzika, jautrs runājošs ķīniešu puisis vai vienkārši klusums.

Once-in-a-lifetime opportunity.

Pirmās lekcijas godam aizvadītas. Grupā esmu vienīgā latviete, esam divi cilvēki no Eiropas (otrs ir spānis), tad ir divi melni puikas no Āfrikas, Ugandas un otru es neatceros, daudz korejiešu, daudz taizemiešu, trīs japānietes, indieši, indonēzieši un es noteikti vēl kaut ko esmu aizmirsusi, īsi sakot - raibumraibā publika.  Šodienas lekciju pasniedzējas bija jaunas sievietes, ļoti, ļoti aktīvas un entuziasma pilnas, kā rezultātā rīta cēliens pagāja tiešām nemanot. Nebija viegli, taču tā sajūta, ka visu lekciju nepazaudē uzmanību ne uz mirkli un visu laiku absorbē jauno informāciju, ir satriecoša. Uzdevumi, mājas darbi, kontroldarbi - viss jau pirmajā dienā, atliek vien iegādāties galda lampu un ķerties klāt jaunajiem hieroglifiem, tekstiem un vārdiņiem. 

Tāda bija šodiena, kas sākās uz pozitīvas nots un, cerams, uz tādas arī tiks pavadīta, ko gan nepavisam nevar teikt par vakardienu. Negribas daudz ieslīgt detaļās un atcerēties visas negācijas, ko vakar nācās piedzīvot, bet, īsumā sakot, tā ķīniešu birokrātija nav no tām lietām, kas padara dzīvi vieglāku, lai neteiktu vairāk. Jau tagad ir izstāvētas miljons rindas, dokumentiem atdotas padsmit fotogrāfijas, parakstītas desmitiem lapas, veidlapas, dokumenti, un, jāsaka, ka joprojām visas formalitātes ne tuvu nav nokārtotas. Protams, katrā valstī iebraucējam ir jārēķinās ar dažnedažādām grūtībām, taču te tas viss nākas daudz sarežģītāk. Turu īkšķus, lai rīt izdodas izstāvēt garās rindas, pirms ārsti dodas pusdienās. Galīgi negribu kavēt lekcijas, bet, kas jādara, tas jādara. 

 Nedaudz debesskrāpju, nedaudz smoga. Centrs.

Kas attiecas uz ēdienu, tad esam atradušas dažas garšīgas lietas. Mazās cenas ļauj eksperimentēt un nogaršot arī to, kas neizskatās tik labi, piemēram, šodien ēstās desiņas, kā izrādās, bija karamelizētas un supertaukainas reizē, bet tas nekas, jo pilna paplāte pusdienu (rīsi (4 santīmi)+zirņi ar zivi +desiņa) ēdnīcā maksāja 5 juaņus, kas ir ap 40 santīmiem. Tik lēti, protams, nav visur, taču ar Latvijas cenām salīdzināt tiešām nevar. (Tikko aiz loga sāka skanēt kārtējais ķīniešu pompozais maršs, tādi te skan gan no rīta modinātāja vietā, gan vienkārši dienas laikā). Veikalos arī pamazām sākam orientēties, un no dīvainajām lietām dažreiz sanāk izvēlēties mazāk dīvainās. Augļi gan te ir debešķīgi, tiešām skaisti, krāsaini un svaigi. Uh, kaut kā haotiski man sanāk, laikam esmu nedaudz aizņēmusies ķīniešu neloģiskumu, kas, starp citu, izpaužas it visā - pat lifts pa stāviem pārvietojas galīgi neloģiski. 

Pusdienas centrā. Nūdeles ar zivju buljonu, daudz ķiplokiem un citiem brīnumiem (te viss ir zupās).

Es nezinu, kā no malas manis rakstītais tiek uztverts, tāpēc gribu piebilst vien to, ka, neskatoties uz mazajām un ne tik mazajām problēmām, ar ko saskaramies, ir aizvadīta viena piepildīta nedēļa. Ķīnieši mūs uztver kā ārzemju zvaigznes, palīdz, cik var, ir atvērti un cenšas pat tad, ja nesaprot, ko sakām, ko vēlamies, uz ielas tiekam fotogrāfētas visos rakursos un kopumā esmu droša, ka iedzīvosimies visnotaļ ātri. Gribas pastāstīt miljons mazās dīvainās, interesantās lietas, bet nevar visu un uzreiz. Ak, jā, vienu gan - tagad, stāvot pie kases, atlikuma saņemšanas brīdī steidzīgi lieku maku somā, lai atbrīvotu rokas un paņemtu naudu abām rokām, jo ar vienu to darīt nav pieklājīgi. Tā lūk!