Silence.

Klusum ieilga, jo vajadzēja paklusēt, paklusēt par to, kas notika Latvijā pēdējās dienas, paklusēt un padomāt par to, par ko daži skaļi runāja, kā dēļ daži atskārta, ka tās vērtības dzīvē varbūt jāpamaina. Pārdomu bija daudz, bet neko no tā negribas skaļi teikt, rakstīt, jo, šķiet, ka publiskajā telpā jau tā ir pateikts, izrādīts krietni un daudz par daudz, taču katrs sēro, kā pats jūt.

Bet dzīve turpinās, vai ne?

18.novembris Ķīnā izrādījās neparasti silts un jauks, un ne tikai laikapstākļu ziņā, vairāk pat emocionālā. Satikām pārējos Guangzhou dzīvojošos latviešus un devāmies upes krastā piknikā. Pilsētas centrā pie upes uz kāpnītēm izklājām visādus vietējos un arī latviešu (!) gardumus, aizdedzām svecīti un izbaudījām to, ka varam brīvi papļāpāt latviešu valoda (nav tā, ka ikdienā nerunājamies, taču šis bija citādi). Visam piedevām blakus sāka spēlēt ielu muzikanti, kas visu atmosfēru padarīja vēl mājīgāku. Ziniet kāds bija galvenais secinājums? Ka Latvijā tomēr, man gan par to nebija šaubu, ir vislabāk! I skaisti, izglītoti cilvēki, i gardi ēdieni (ak, krējum, ak, šokolāde), i skaista kultūra ar bagātām tradīcijām, i skaistākā Rīga, i apburošākā daba, i lielisks klimats un i, i, i - viss. Te, protams, arī viss ir skaisti, bet, nu, nav mans. Padzīvoties, jā, ar lielāko prieku, bet savu nākotni, ģimeni te noteikti neredzu.

Nekas cits satraucošs un mazāk satraucošs te, Ķīnā, vairāk nav noticis, ja neskaita to, ka pāris naktis sanāca riktīgi pārsalt istabā, bet pa dienu atkal - pārkārst, respektīvi, ar laiku vispār it neko nevar saprast. Patīkami gan ir tas, ka šortus un kleitiņas skapī vēl var nelikt, jo ir dienas, kad pagozēties saulītē var gan bez jakām, gan bez zeķbiksēm.

Labā ziņa - dabūju otro vietu eseju konkursā! Pašai gan tas rakstīšanas process šķita daudz vairāk pozitīvu emociju sniedzošs nekā rezultāts, kas, protams, arī ir lielisks. Rakstot atskārtu, ka ir tik neaptverami, kā tie ķinķēziņi uz lapas izveido vienotu tekstu un reāli arī kaut ko pasaka un ka pati tos ne tikai atpazīstu, bet arī varu izlasīt. Rakstīt, gan ar roku un gan datoru, ir krietni interesantāk nekā runāt, jo visu laiku ir izaicinājums atcerēties hieroglifus un savīt tos brīžiem tik neloģiskos gramatikas pinumos. 

Rokrakstā

 Pie dēļa

 Datorrakstā

Un, un, un māksla! Tagad tā ir mana mīļākā lekcija visā nedēļā, tomēr milzīgs prieks paņemt rokās atkal otu un gleznot ko galīgi, galīgi nepierastu.

10 minūšu māksla

Saraustīti un īsi, bet tas tāpēc, ka ilgi nav rakstīts, bet stāstāmā daudz. Līdz vēlākam!

Cup song and autumn.

Aizvadīta gaužām mierīga nedēļa Ķīnā, ,tāpēc nekādu piedzīvojumu stāstu šoreiz nebūs. Ar garākiem vakariem kopmītņu istabiņā, ar vairāk mūzikas un vairāk sarunu. Iespējams, esam nogurušas, iespējams, un visdrīzāk tā arī ir, pie vainas bija lietus un vēsums, kas pēc mūžīgajiem 30 grādiem pārsteidza nesagatavotas. Pārsteidza pat tiktāl, ka uz nakti bija jāaizver balkona durvis un logs, ka ar ietīšanos segā bija  par maz, lai justos silti. Pirmo reizi no skapja tika izvilktas siltās zeķes un jaciņas, pirmo reizi, ejot ārā, uzvilku zeķbikses, taču, teiksim, šodien viss nu jau ir atgriezies vecajās sliedēs - karstums, saule un vasara, tikai šoreiz debesis dzidrākas un pāris dienas, cerams, debesis saglabās kaut cik zilu nokrāsu, un ziniet, vakar vakarā pat varēja redzēt zvaigznes - lietus dara brīnumlietas. Jā, te joprojām viss zaļo un plaukst, kokos tādi ziedi, ka gribas uzgleznot.

Garos rudens vakarus, kuri gan te līdz šim ir bijuši tieši kādi trīs, īsinājām, kā nu mācējām. Lāčplēša dienā devāmies uz Perry's uz pēcpusdienas kafiju un pusdienām, kur iededzinājām līdzpaņemto svecīti un padomājām siltas domas par mājām, pēcāk atgriezāmies un ievēlāmies ar galvu un kājām mājas darbos, rakstījām savas esejas, līdz pulksten divpadsmitos vakarā sapratu, ka gribas ko latvisku un mājīgu dienā, kad draugi Rīgā dodas uz krastmalu iedegt svecītes. Kā nu sanāca, kā ne, līdz diviem naktī sēdējām ar Vendiju istabiņā, klausījāmies koru dziesmas no Dziesmu svētkiem (vēlāk gan aizgāja skaistākais Bumbieres, Lapčenoka un co repertuārs) un ēdām viņai no mājām atsūtītās dzērvenes pūdercukurā. Ar ķermeni šeit, domās - mājās. Tādus vakarus vajag, un tagad cītīgi domājam, kā padarīt 18. novembri īpašāku.

Vienā citā vēsā, tumšā vakarā nolēmām pārbaudīt savu roku veiklību un iemācīties dziesmiņu ar krūzītēm. Pēc nenogurdināmiem treniņiem, pareizāk, smiekliem, nofilmējām rezultātu (ir astoņi video, no kuriem vienā tomēr kaut cik noturējāmies un nesmējāmies). Te, nu, būs!

Kas vēl? Nekas īpašs, dzīvojamies, ēdam augļus līdz nelabumam, uzņemam vitamīnus, mācāmies, jūtam progresu, mēģinām paplašināt savu ēdienkarti un arī redzesloku, joprojām cenšamies izprast ķīniešus un viņu kultūru, tad jau redzēs, kā būs. Vēl meklējam biļetes uz mājām, redz, vairāk nekā puse laika jau ir pagājusi. 

Welcome to 西门 (ximen- west gate).

Ir pienācis tas maģiskais brīdis, kad es jūs iepazīstināšu ar mūsu ceļu no 宿舍 (sushe jeb kopmītnēm) līdz vissvarīgākajām 西门(ximen jeb rietumu vārtu) uzturēšanās vietām. Jūs sagaida neaizmirstama fotoreportāža no notikuma vietas!

Šis ir mūsu 宿舍 (sushe jeb kopmītņu) apsargs, kas sēž būdiņā, lasa avīzes, skatās monitorā, kur ir visi novērošanas kameru attēli. Vēl šis apsargs ir atbildīgs par ūdeņu iznēsāšanu uz istabiņām, īpašs ar savām spļaudīšanās spējām, meiteņu sveicināšanas un iepazīšanās prasmēm un garlaicīgo sejas izteiksmi. Vēl viņam vai nu nav zobu, vai tie ir melni. Neko citu viņš nedara.

 Šī ir ieeja mūsu sporta kompleksā, kurā iegājušas mēs esam tikai vienreiz, lai uzzinātu, cik tur maksā ieiet vēl kādu reizi. Viena reize apšaubāma izskata trenažieru zālē maksā 45 santīmus, bet mēs kaut kā šo lielisko piedāvājumu vēl neesam izbaudījušas, lai gan katru dienu vairākas reizes ejam šai vietai garām.

 Ejot pa ceļu, labās rokas pusē atrodas mūsu iemīļotais sporta stadions, a.k.a. lidmašīncilvēku (tie ir tie, kas staigā ar izplēstām rokām un bieži vien pretējā virzienā) tusēšanas vieta, bērnu rotaļu laukums, skrienošu augstpapēžu dūdiņu pozēšanas vieta, radio klausīšanās vieta, visromantiskāko randiņu spots un arī, jāsaka, sportistu trenēšanās vieta. Mēs tur parasti skrienam un vingrojam bez augstpapēžu kurpēm un kleitām, netēlojot lidmašīnas, skrienot pareizā virzienā, neklausoties radio.

 Šādi izskatās tas augstākminētais ceļš, pa kuru ejam. Labajā pusē joprojām stadions. Gar malu sastādīta pušķīšzāle, un pirms mēneša kāds labdaris kokus nokrāsoja baltā krāsā, tagad vismaz kokiem nedraud insektu uzbrukumi. Ejot pa šo lielisko ceļu, ir ļoti jāuzmanās no velosipēdistiem, kam šeit un arī visur citur ir simtprocentīga priekšroka jeb priekšritenis. 

 Velosipēdistu ir daudz, ļoti, ļoti daudz, un te viņi parko, bet nepieslēdz savus riteņus (blakus ir kopmītnes). Pretējā ielas pusē var apskatīt mūsu krāmu veikalus ar visplašāko piedāvājuma klāstu. Malā ir arī visnotaļ moderna paskata 7eleven.

 Leģendārie un leģendām apvītie 西门(ximen jeb rietumu vārti). Te nu beidzas mūsu universitātes campus un ceļš ir vaļā lielajā dzīvē. 

Izejot no 西门(ximen jeb rietumu vārtiem), pa kreiso roku atrodas mūsu iecienītākais augļu veikals, kur pārdevējs mūs katrreiz sveicina, smaida un izsaka komentārus. Pēdējā reizē viņš mums ieteica bumbierus pret kakla sāpēm. Parasti tur pērkam banānus, bumbierus, mandarīnus, pamelo un visādus citādus zināmus un ne tik zināmus augļus. Vēl tur ir mazs kaķītis. 

 Pa labo roku atrodas kurpnieku meistardarbnīcas. Tas nekas, ka tieši uz ielas, toties virs galvas ir saulessargs, blakus visi nepieciešamie instrumenti un arī klientiem ļoti ērti - var skatīties, kā tiek laboti viņu apavi, sēžot uz plastmasas ķebļa, netīrās gumijas čībās, kuras tur var uzvilkt, kamēr tiek taisīti jūsu apavi. Vēl jāpiebilst, ka maksimālā cena, ko esam maksājušas par apavu labošanu, līdz šim ir bijusi 18 santīmi. Kurpnieki ir ļoti atsaucīgi ļautiņi.

Nedaudz uz priekšu, arī labajā pusē atrodas mūsu jau pirmajās dienās atklātais supermegamārkets, kur ir veseli divi mazi ledusskapji ar limonādēm, bet kur viss pārējais stāv vienkārši plauktos. Toties tur var nopirkt Vendijas tik ļoti iemīļotās kaltētās vistas kājas (pēdiņas) un mūsu visu iemīļotās želejiņas. Bez pārtikas tur vēl var iegādāties visu iespējamo, piemēram, slotas, burtnīcas un tualetes papīru. Interesanti ir tas, ka izmērs ir nelielāks par pusi mūsu Latvijā esošās mazās Maximas.

 Viena no smalkākajām, jāsaka, ka arī viena no garšīgākajām, apkārtnē esošajām ēstuvītēm. Smalki ir tas, ka jāēd uz ielas, sēžot uz plastmasas ķebļiem un ka rīsus pasniedz plastmasas kastītēs. Toties mēs esam lepnas, ka varam pasūtīt ēdienu no tikai ar hieroglifiem uzrakstītām ēdienkartēm un ar komunicēšanu ar kārtējo bezzobaino pārdevēju. Naktī šeit var dabūt 包子 (baozi) un 饺子 (jiaozi), kas ir advancētāks pelmeņu variants.

 Vienu ieeju tālāk ir viena no labākajām vietām  西门(ximen jeb rietumu vārtu) apkaimē - dzērienu bode DAKASI. Te var dabūt visādas burbuļtējas, ne burbuļtējas, tējas ar želejām, tējas bez želejām, ar un bez ledus un miljons visādām garšām. Sliktā ziņa ir tā, ka pārsvarā garšas variē atkarībā no tā, kādus pulverus tur liek, bet vismaz tēja un tapioka burbuļlodītes ir dabīgas.

  西门(ximen jeb rietumu vārtu) ēdnīca, mūsu iecienītākā ēšanas vieta. Šodien tas bija mūsu galamērķis, bet tur nebija ēdiena, tāpēc šis stāsts vēl turpināsies. Šī vieta ir vislabākā alternatīva skolas ēdnīcai, jo ēdiens nav tik vienveidīgs, pelēks un eļļains. Kārtība ir vienkārša - uz šķīvja uzkrauj rīsus, tad jāpabaksta uz ēdieniem, kurus vēlies rīsiem klāt (ir piecas cenu kategorijas), tad ir nereālā ātrumā jāsamaksā un tikpat lielā ātrumā jāpazūd no letes un jāmēģina atkarot sava vieta zem saules jeb jāatrod kāds brīvs galdiņš vai vismaz krēsls.

 Nākamā vieta mums vēl nav pārāk pazīstama, ja neskaita to, kā katru reizi redzam, kā tur tiek lipināti augstākminētie 包子 (baozi) un 饺子 (jiaozi). Ir plāns šovakar tur ēst vakariņas, bet to vēl redzēs. Lai vai kā sākumā šķita savādi, ka uz ielas kāds ko tādu vispār varētu darīt.

 Visgaršīgākie dzērieni pasaulē (mūsu pasaule šobrīd ir Guangzhou) ir atrodami tieši šeit. Augļu kokteiļi, smūtiji un viss pārējais iedomājamais, ko vien dzeramu var pagatavot no augļiem, pievienojot visādus tapiokus, želejas un bazilika sēklas.

Šī ir dekorācija ēstuvē, kur ēdām šodien. Ļoti simpātiska vista. Taivāniešu virtuve šoreiz neizrādījās mums gana draudzīga, lai arī atmosfēra bija pārsteidzoši patīkama.

 Kā arī šī bija viena no retajā vietām, kur ēdienam klāt iedeva arī salveti, kas diemžēl vai par laimi bija maskējies tualetes papīrs.

 Ceru, ka jūs izbaudījāt mūsu ikdienas ceļu no kopmītnēm uz rietumu vārtiem un to lieliskajām vietām. Gan jau pienāks laiks arī fotoreportāžas tūrei no mūsu campusa.

Very exciting story.

Vakardiena bija viena no īpašākajām dienām pēdējo nedēļu laikā. Pienāca tas liktenīgais brīdis, kuru mēs tik ļoti ilgi gaidījām un negaidījām reizē, brīdis, par kuru visi zināja, ka tas pienāks, brīdis, no kura visi baidījās un gaidīja, kad varēs atzīmēt kalendāros, brīdis, kas izmainīja mūsu dzīvi par 180 grādiem. KSENIJAS ISTABĀ BIJA MILZU TARAKĀNS! 

No rīta nekas neliecināja par gaidāmo notikumu. Ar meitenēm aizgājām mierīgās pusdienās mūsu Ximen ēdnīcā, kur ēdām rīsus ar tomātiem un citiem labumiem, vēlāk paņēmām banānu-šokolādes dzērienu un mierīgi devāmies mājās. Pamācījāmies, paskatījāmies seriālu, īsumā - viss kā parasti. Astoņos tikāmies uz vakariņām un ļoti garšīgi paēdām. Pienāca vakars. Liktenīgais vakars. Miegs nenāca nemaz, tāpēc laiski lasīju, klausījos mūziku, līdz divos naktī facebookā pienāk satraukuma pilna ziņa no Ksenijas:

1:45
Ksenia Deikun
Čau! esi te?

1:45
Kristiāna Meldere
jā

1:46
Ksenia Deikun
man tagad zem gultas (laikam) ir kaut kāds "tarakāns" NEREĀLA izmēra!
NEREĀLA

1:47
Kristiāna Meldere
OMG

1:47
Ksenia Deikun
es tādus redzēju tikai filmās
es nezinu ko darīt, es tiešām nezinu...
man ir panika

Tad, nu, es saņēmu drosmi rokās un devos klauvēties pie Vendijas, kas, kā izrādījās, arī negulēja. Vendija bija ļoti satraukta, es pieļauju, ka viņa juta tuvojamies briesmas. Paskatoties uz mani izbiedētu skatienu, viņa teica: "Kristiān, mums jāsagatavojas". Paskatījās apkārt istabai un tad nolēma, ka arī Ksenijas istabā gan jau atradīsim piemērotus ieročus. Tā nu mēs, uztraukumiem un baiļu pilnas, devāmies uz 11.stāvu. 

Ksenija stāv pie savas istabiņas durvīm ar zandali vienā rokā un matu laku otrā rokā. Vēl kādas piecas reizes pasaka, ka viņai ir panika, un es saprotu, ka panika ir arī mums. Iebrucējs esot ap 7 cm garš un ļoti resns. Atrāpojis no vannas istabas un devies taisnā ceļā uz balkonu, kur Ksenija mēģināja viņu nogalināt, taču kā rezultātā viņš esot meties viņai pakaļ un viņa izskrēja no istabas, nezinot, kur briesmonis ir palicis. Lai vai kā, Ksenija bija diezgan droša, ka viņš ir zem gultas. Protams, ka neviena no mums nespēj saņemties paskatīties zem gultas, viss, kas mūsu spēkos, bija stāvēt pie istabas un aizturētu elpu gaidīt. Pēkšņi gaitenī parādās Laura un Kristīne, kas atgriezušās no kāda pasākuma. Protams, viņas arī tiek pieaicinātas svarīgajai plāna izstrādes apspriedei. Bezbailīgā Kristīne dodas iekšā un ar lukturīti skatās zem gultas, bet tarakāna tur nav (es pati tam lieciniece), viņa nav arī zem tumbiņas, nav arī uz balkona, nemaz nerunājot par to, ka viņa nav arī skapī un nav miskastē. Mistika. Ksenija gan bija pilnīgi droša, ka viņš kaut kur apmierināts sēž un gaida, kad mēs visas aiziesim, bet, vēlreiz visu pārmeklējot, secinājums viens - viņš laikam devies labākos medību laukos, tur, kur neviens viņu nepūš ar laku un nemet viņam virsū grāmatu. A ja nu viņš devies pie kaimiņos esošās otras Lauras? Arī otra Laura pamodās un dusmīgi jautāja, kāpēc mēs, pie velna, tā trokšņojot, bet, izdzirdot liktenīgo stāstu, arī viņai aizrāvās elpa un bailēs iepletās acis.

Viens ir skaidrs - mūsu ikdiena ir pamatīgi satricināta, nu ir vairāk nekā saprotams, ka tie briesmoņi reāli eksistē, ka viņi var mūs pārsteigt nesagatavotas kuru katru mirkli. Sadosimies visi rokās un cerēsim, ka tik briesmīgas nakts vairs nebūs.

Papildinājums:

Turpmākie izmeklējumi liecina, ka arī Vendija nedaudz pēc vieniem saņēma ziņu skypā, kuru viņa diemžēl pamanīja tikai pēc lielā notikuma.

[1:14] Ksenia: 

VENDIJA!!! PALIIDZI!!!!!!!!!!!!! Mana istabā ir kaut kāds tarakāns tāda izmeera, ka tu pat nevari iedomaties...es tādus redzeeju tikai filmās! Es noteikti šodien neaizmigšu, ja viņu nenogalināšu! NEZINU KO DARIIT! NOPIETNI! (worry)

Un vēl jāpiebilst, ka Ksenija nav no bailīgajām, lai neteiktu pretējo. Pat stiprākie salūst tādu šausmu priekšā.

City of dreams.

Elpa, izelpa, elpa aizraujas un tad dziļa nopūta.

Esam Honkongā, un šī nav Ķīna nevienā tās iespējamās nozīmēs. Pilsēta, par kuru var teikt, ka gribēšu tur atgriezties, par kuru ir sajūta, ka, jā, šis ir mans, un es ticu, ka tā var šķist ikkatram, jo to viegli asociēt ar sevi. Lielpilsēta ar lielo "L".

Šķiet, atkal vieglāk būs stāstāmo sadalīt pa plauktiņiem, tāpēc visu pēc kārtas:

Pilsētas kopskats, smarža un atmosfēra.

Honkonga smaržo pēc jūras. Arī skats uz jūru un pretējo salu no Kowloon pussalas bija mans iemīļotākais visu šo piecu dienu laikā. Ar to iesākas katrs rīts un beidzās katrs vakars - sēdējām, runājām, baudījām, skatījāmies un centāmies iegaumēt ik debesskrāpi. Sāļais gaiss plandīja matus, lietus ik pa brīdim arī uzlija, taču tas viss bija tik ļoti vietā. Pilnīgs miers un dzīves plūsma reizē. Kas attiecas uz mūsu pussalu, tad varu teikt - pārticības un labas dzīves sajūtas te noteikti netrūka. Izkārtnes, simtiem veikalu, no kuriem lielākā daļa bija mājvieta dažnedažādākajiem zīmoliem. Ēkas draudzīgi viena pie otras, visas dažādas un, lai arī pārsvarā augstceltnes, interesantas un ar raksturu, ko nevarētu teikt par lielāko daļu Guangzhou debesskrāpju. Centrs, tas ir, pretim esošā sala, ir kaut kas vienkārši neaprakstāms - šauras un ne tik šauras ieliņas, kalnainas un lēzenas, omulīgas, gaišas un tumšas, skaļas un klusas. Šķiet, pa tādām ieliņām staigāt varētu mūžīgi. Patika kontrasts starp jauno un veco, patika tā rietumu klātbūtne arhitektūrā, kas kontrastēja ar ķīniešu veikaliem un tirdziņiem. 

Cilvēki.

Cilvēki, lai arī vairums ķīniešu, likās tādi galīgi neķīniski. Pirmkārt, skaistāki, atvērtāki, smaidīgāki un, galvenais, laipnāki (biju jau atradinājusies no tā, ka cilvēks atvainojas, metro negrūžas virsū, veikalā sveicina utt.). Otrkārt, patīkama pārmaiņa bija arī tā, ka viss nav tikai un vienīgi ķīniešu valodā, kas ļāva justies brīvāk (jāsaka, ka tas gan varētu būt arī iemesls, kāpēc nebraukt uz HK mācīties ķīniešu valodu - ar tevi visi runās angļu valodā). Treškārt, mēs nejutāmies kā astotais pasaules brīnums, esot baltas, mūs nefotografēja uz katra stūra un no mums nebaidījās, kas pēc šiem mēnešiem Guangzhou bija nereāli patīkama pārmaiņa. Šodien, kad meklējām staciju, viens vīrietis gados pat pienāca mums klāt, apjautājās, ko meklējam, un vienkārši parādīja ceļu, kas likās tik, tik, tik jauki. To visu tiešām tā nevar pastāstīt, bet liels prieks, ka guvu tik daudz pozitīvu emociju tieši no apkārtējiem, ar viņiem pat nekontaktējoties.

Parki, tempļi, dārzi.

Pateicoties mūsu lieliskajam gidam, pamanījāmies apskatīt apbrīnojami daudz publisko parku īsteni ķīniešu gaumē. Stili, reliģijas mijās un brīžiem arī saplūda, bet viens bija nemainīgs - viss skaisti iekopts, krāšņs un sajūsmu izraisošs. Man, kā pilsētas ciemiņam, protams, primāri gribējās visu izstaigāt, aptaustīt un nofotografēt, taču es ļoti labi spēju iedomāties sevi šādos parkos sēžam, baudot mieru un lasot grāmatas. Prom no pilsētas burzmas, tajā pašā laikā atrodoties centrā - tas arī mums, rīdziniekiem, nav nekas jauns, taču te tas viss ir citādi, jo nevar izskriet cauri parkam, desojot no Raiņa bulvāra uz Tērbatas ielu, te tas kaut kā krietni simboliskāk, bet varbūt tāpēc, ka ķīniskāk. Mūsu kolekcijā nu ir četri parki, viens par otru skaistāks.

Divstāvu tramvaji, divstāvu autobusi, kuģīši un metro.

Jāsāk laikam būtu ar to, ka, lai arī zināju, ka Honkonga bija angļu pakļautībā, neiedomājos par to, ka braukšanas virziens arī ir tāds pats kā Anglijā, kas uz ielas lika justies nedaudz neveikli, katru reizi domājot par to, uz kuru pusi tad nu ir jāgriež tā galva, lai paskatītos, vai nav mašīnu. Arī sabiedriskais transports ļoti smaržo pēc Londonas - divstāvīgie autobusiņi visās iespējamās krāsās un arī divstāvīgie tramvaji, kas divus vakarus mums kļuva par lielisku izklaidi un veidu, kā iepazīt pilsētu - par 16 santīmiem brauc, cik gribi, tad pārkāp citā virzienā un brauc atkal, un arī tur vējš matos. Vēl viens sabiedriskā transporta veids, par kuru biju sajūsmā, ir kuģītis, kas savieno pussalu ar salu un ar kuru braucām katru dienu (arī ap 20 santīmiem). Patika, ka nebija tā spīdīguma un mūsdienīguma, kas ir, piemēram, metro, un patika, ka varēja pašūpoties jūras viļņos un paskatīties uz abiem krastiem reizē. 

Autobusi un tramvaji

Kuģīšu piestātne

Kuģītis

Hostelis. Uh, šis ir atsevišķs, garš stāsts, bet long story short - pilsētas pašā centrā ar iekšu tādu, ka elpa aizraujas bailēs, jo visapkārt ir melnīgsnēji cilvēki, kas uzmācas ar piedāvājumiem par hosteļiem, sim kartēm un visu pārējo iespējamo, un padara tikšanu līdz liftam tik nepatīkamu un smieklīgu reizē, cik vien iespējams. Milzīgā ēkā ir milzīgi daudz hosteļu, un tad nu izrādās, ka mūsējais ir 14.stāvā, bet reāli 16.stāvā, jo tur ir reception, bet istabiņa 15. Ok, šis jau vairāk izklausās pēc Ķīnas, es zinu. Lai vai kā, mūsu reception vīrietis ir kaut kāds pakistānietis vai indietis, kas uzreiz ievieš bailes, bet, nekas, dodamies uz istabiņu, kas izrādās gluži normāla, ja neskaita skaisto skatu pa logu. Protams, uzreiz problēmas - nemākam aizvērt durvis, nestrādā tualete, un šķiet, ka jau ar pirmajiem zvaniem uz reception, viņiem skaidrs, ka esam kaitinošas, neko nejēdzošas meitenes no provinces. Lai nu būtu. Vismaz mums smieklīgi.

Veikali un ēdiens.

Ja godīgi, es neatceros, kad būtu tik maz dienās apēdusi tik daudz šokolādes un kad būtu tā lēkājusi aiz sajūsmas veikalos. Veikalos ir praktiski viss, ko vien normālai ikdienai vajag, bija arī siers un šokolāde, kas tik ļoti pietrūka! Viss skaisti salikts plauktos, pārredzams un skaists. Arī ēstuvēs viss tiešām, tiešām garšīgs, lai arī dārgāks. Ēdiens viennozīmīgi bija tas, ko pa šīm dienām izbaudīju godam, tagad kādu laiku varēs priecāties par Guangzhou augļiem un neilgoties pēc šokolādēm.

Es gribu pastāstīt vēl miljons lietu, taču pagaidām tas galvā ir vienā milzīgā murčkulī, kas saucas "ĀRPRĀTS, VISS BIJA TIK LIELISKI", tāpēc to sajūsmu ir grūti tā sakarīgi izklāstīt. Zinu, ka man ir sajūta, ka šī nebija pēdējā reize, kad es saskaros ar šo pilsētu, jūtu, ka nav pēdējā reize, kad esmu mākslas muzejā jūras krastā (jo tas muzejs bija KAUT KAS). Bija savādi atgriezties šovakar pelēkajā stacijā un kopmītnēs, bet, ziniet, atverot durvis, es pasmaidīju un nodomāju "mājās tomēr ir labi". Redz, iedzīvojusies. Ar meitenēm runājām, ka Ķīna maina, un es skaidri to jūtu, ir tāds lielāks miers, bet par to citreiz.