Resume

Pēdējā diena šajā gadā.
Veidot kopsavilkumu būtu nejēdzīgi, jo tad es noteikti aizmirstu kaut ko svarīgu, bet varu teikt to, ka visumā šis gads bija tiešām labs! Vidējo aritmētisko noteikti pacēla šī gada vasara, kas vainagojās ar dažādiem panākumiem - burvīgu Jāņu nakti, 3 mēnešu nonstop baleta nodarbību, ideālu Positivus festivālu, Engures ikgadējo ballīti nedēļas garumā un vēl daudziem citiem notikumiem, kas atstāja jaukas atmiņas visiem nākošajiem gadiem. Noteikti pieminēšanas vērts ir arī šī gada pavasaris, kas bija īpaši silts un jauks. Gatavoties pārcelšanas eksāmeniem, sēžot ārā uz soliņa vasarīgā kleitiņā un ēdot zemenes, ir tiešām iepriecinoši, īpaši tad, ja beigās šī gatavošanās beidzas ar labiem rezultātiem.
Te nu man nedaudz nojuka kārtība, atceroties vasaru pirms pavasara, bet, pieverot uz to acis, turpināšu ar rudeni. Arī rudens bija priecīgs - tiku Dancī, tā vēlreiz pierādot to, ka māku uzvarēt (jā, arī mazās uzvaras skaitās). Man nebija nedz rudens depresijas, nedz kaut kāda apātiska stāvokļa, redzot, ka ārā ir tik ļoti lietains un tumšs laiks. Nedaudz paīdēju un turpināju smaidīt, jo, ja padomā arī tādam laikam var atrast milzīgu daudzumu priekšrocību.
Visbeidzot ziema. Tikai decembris, bet jau tik daudz iespaidu. Dzīves ritums uzņem apgriezienus, un es mēģinu tikt tiem līdzi. Vai arī es pati uzņemu apgriezienus, mudinot visu pārējo pasteigties? Jebkurā gadījumā man patīk! Patīk ieslēgt uz visskaļāko vecās Prāta Vētras dziesmas un lēkāt pa visām istabām, noteikti krītot kaimiņiem uz nerviem, patīk ar milzumplatu smaidu iet pa aizsnigušām ielām un vērot sniegpārslas krītam uz maniem cimdiem, patīk slidot (!), patīk cept piparkūkas un nepiededzināt tās, patīk runāties studām pa telci tā, ka pēc tam svilst auss, patīk DZĪVOT! Visu gadu ir paticis, un visu gadu (dažas nelaimīgas dienas neskaitās) es esmu bijusi apmierināta ar savu dzīvi. Krīze, problēmas valstī - jā, tas ir tiešām skumji, tomēr es negribu ļaut tam aizēnot dzīves košumu, jo es nekad vairs nebūšu 17 gadus veca, es nekad vairs nemācīšos 11.klasē, es nekad vairs nevarēšu izbaudīt to, ko baudu tagad. (:
Jauki Jums sagaidīt!

Cloud on happiness.

Sniegs, lietus, sniegs.

Man prieks, ka laimīgi esam nonākuši atpakaļ fāzē "sniegs". Man patīk arī fakts, ka mums sola, ka dzīvsudrabs termometrā vairs nekāps tik augstu, un paliks lejā, ļoti lejā (par daudz "ka" vienā teikumā?). Ja es tagad sāktu uzskaitīt, kas vēl man patīk vai iepatikās pēdējo dienā laikā, tad noteikti jāpiemin vairākas lietas: slidošana, kas, neskatoties uz manu ne pārāk labo prasmi, mani visnotaļ priecēja veselas divas dienas (šodien, ceru, būs trešā), ZAĻĀS OLĪVAS ar fetas sieru, kuras es meklēju visur, visbeidzot atradu un divos vakaros apēdu, un salsa, kuru vakar burvīgā atmosfērā veselas divas stundas es izbaudīju, ķerot katru mirkli, soli un griezienu. Šķiet, ka līdz pilnai laimei nav tālu, gribētos vien pamocīt sevi pie baleta stangas (man tik ļoti tā pietrūkst!) un tad aiziet iedzert piparmētru tēju un nosmieties līdz pilnīgām vēdersāpēm (un to, es ceru, mēs realizēsim trešdien).
Runājot par pilnu laimi. Es nekad neesmu sapratusi, kā to var izmērīt. Teorētiski cilvēkam vienmēr, neskatoties uz to, kas viņam jau pieder un ir, gribēsies kaut ko vairāk. Ja viņam visu laiku gribēsies kaut ko vairāk, tad pilnu laimi viņam nesasniegt. Tomēr, lai kā man gribētos kaut ko vairāk, es brīžiem jūtos kā septītajās debesīs, un neviens man nevarēs ieskaidrot, ka tā nav pilnas laimes sajūta. Tātad tīri teorētiski tas nav iespējams, bet praktiski ir? Savādi. Varbūt vienkārši cilvēks nejūt robežu starp vienkārši laimi un pilnu laimi? Varbūt patiesībā cilvēks pat neapzinās, ka ir tik ļoti laimīgs? Skarbā pasaule padara mūs nejūtīgus un alerģiskus pret jaukajām sajūtām, kas ir visnotaļ ļoti bēdīgi.
Šodien snieg, un es esmu priecīga, vakar bija pļura, bet es tāpat biju priecīga. Secinājums? (:

Drowsyhead

Atelpa, ilgi gaidītā atelpa pēc mācību maratona. Mājas darbi, kontroldarbi, miega deficīts, grāmatu un papīru kalni, cipari un par laimi arī skaitļi novērtējumā un mežonīgs aukstums.
Es nesūdzos, tagad, atskatoties atpakaļ, es jūtu milzīgu gandarījuma un atvieglojuma sajūtu, kura rodas tikai pēc tādiem trakiem maratoniem. Tā var uz pilnu klapi izbaudīt pirmās brīvdienas bez domām par laika plānošanu, vienkārša atpūta pēc superīgas piektdienas. Vēl tikai viena maza pirmdiena un tad liecība.
Tik balts un skaists sniedziņš un tik brangs sals. Visvairāk man patīk sajūta, kas rodas, ieejot siltā telpā pēc pilnīgas atsalšanas, kad nejūti vairs savus vaigus un degunu. :) Un man tiešām patīk būt ziemā!
Ziemassvētku noskaņa pēdējā laikā ir ik uz soļa. Labi zināmas, nemirstošas melodijas un nebeidzamā mandarīnu un krustnagliņu smarža. Varbūt tieši tāpēc sals rada tik lielu smaidu uz manas sejas - ja jau tuvojas Ziemassvētki, tad sals ir piederīgs.
Runājot par piederību, man šķiet, ka šim salam gluži labi piederas manas slidas, kuras guļ skapī jau kopš pagājušās ziemas. Vajadzētu šo piederību padarīt ne tikai par teorētisku faktu, bet arī par praktisku.
Miegs ir paskains, īpaši, ja tas ir ilgs un komplektā ar siltu, lielu segu un jaukiem sapņiem. :)

The reason is far to seek.

Pašķidri izskatās mani ieraksti novembrī, bet laikam tam bija iemesli, kaut gan kāpēc vienmēr un visam ir jāmeklē iemesli? Pastāv taču lietas, kuras vienkārši IR, bez iemesla un īpašas izskaidrošanas; pastāv arī lietas, ko mēs vienkārši izdarām, nemeklējot tam kādu īpaši svarīgu iemeslu. Ja vien tā būtu vienmēr, un man vēlāk nebūtu jādomā, kāpēc es kaut ko izdarīju tieši tā, bet ne citādi, būtu trakoti labi.
Pa divām īsām un tumšām brīvdienām es sapratu, ka man nepatīk esejas, man nepatīk mājas kontroldarbi, nepatīk arī Talsi un bezvietas autobusi. Toties es sapratu, ka man patīk nerakstīt esejas, ka man patīk nerakstīt mājas kontroldarbus, patīk citas Latvijas pilsētas un autobusi, kuros ir, kur sēdēt. Diezgan atklājumiem auglīgas brīvdienas, ne?
Lielākais un jautrākais pēdējā laika notikums bija Kacīša dīvāna ballīte. Es sapratu, cik forši ir gaidīt kaut ko jau iepriekš paredzami foršu, kaut ko jau pieredzētu, bet tomēr neatkārtojamu. Protams, smaidus un smieklus nesa arī pagājušā piektdiena, tomēr to nedaudz sabojāja bezvietas autobuss nākamajā rītā, kurš par nelaimi iesākās pārāk agri.
Starp citu, es nonācu pie secinājuma, ka, ja es gribu gulēt, es aizmigšu jebkur - nav svarīgi, vai tā ir angļu valodas stunda, imitēta telts no jakas autobusā, burvīgā Talsu kultūras nama grīda vai visai cietā sēdvieta trollī. Pēdējā gadījumā ir žēlīgi pamosties tieši tad, kad manā pieturā tiek aizvērtas troļļa durvis, un es palieku siltākajā šo durvju pusē. Tomēr arī tam ir sava gaišā puse - rīta pastaiga, ko varētu dēvēt arī par rīta rosmi. :)