sestdiena, 2010. gada 20. marts

Spring.

Šodien oficiāli iestāsies pavasaris - pavisam, pavisam noteikti un pilnīgi!
Sakritība vai nē, tomēr tieši šodien es jūtu pavasari vairāk nekā iepriekšējā dienās. Tie plusi uz termometra, saulīte un peļķes tur manus lūpus kaktiņus piesietus pie ausīm, un mani nepavisam neuztrauc tas, ka man var parādīties smieklu krunciņas vai rieviņas ap lūpām no smaidīšanas.
Es tiešām cenšos nedomāt par mācībām, kaut gan zinu, ka mājas darbu ir vienkārši tik daudz, ka plānotājā nepietika vietas, lai visu pierakstītu. Brrr, tā vien liekas, ka skolotāji līdz ar putnu atlidošanu no siltajām zemēm atlidoja ar esejām, mājas darbu kaudzēm un ļaunajiem draudiem par pārcelšanas eksāmeniem. Tomēr šogad esmu stingri nolēmusi nepadoties panikai un visu uztvert vieglāk, lai varētu godam izbaudīt pavasari un vispār jaunību, jo galu galā esmu sapratusi, ka rudenī un visu turpmāko laiku es būšu teorētiski pieaugusi (18 gadus veca), tāpēc šis pavasaris un vasara ir pēdējais laiks, lai izbaudītu bezrūpīgo (skaists vārds, bet diemžēl nepatiess) bērnību. Jaunību vai bērnību?
Šīs nedēļas trešdienā man bija jārunā publiskā runa, un es kārtējo reizi sapratu to, ka man patīk runāt un izklāstīt savu viedokli citiem un to, ka izvēlējos tiešām sev tuvu un piemērotu tēmu, kuru varēju vārdos izpaust pietiekami, lai ieliktu tur gan savas emocijas, gan domas. Žēl, ka neveltīju tai vairāk laika - varbūt tad varētu ne tikai emocionāli norunāt, bet arī pateikt kaut ko tiešām gudru un vērtīgu. :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru