Sweet emotions.

Ja gaida negaidīto, vai negaidītais tad ir gaidīts?
Ja šizofrēniķis draud sevi nogalināt, vai tā ir ķīlnieka situācija?

Tik daudz neskaidrības, un visām gribas atrast atbildi. Šodien es izmēģināju krāsas. Uzvilku tās mugurā un priecājos. Un vēl šodien es nedejošu, jo sajutos kaut kā īpaši vāji. Vai vasaras beigas pie tā ir vainīgas? Vēl, šodien es skaidri apzinos, ka ir tikai dažas dienas līdz skolas sākumam un ka neapstādināmais cikls tuvojas savai garākajai, proti, skolas daļai. Vēl, man ļoti gribas skatīties filmas un domāt par to, kā dzīvo citi.
Diez kāpēc mani pavisam neuztrauc tas, ka Merlinas Monro kreisajai kājai bija veseli seši pirkstiņi?

A lost ball in the high weeds.

Šodien, esot baleta nodarbībā pie stangas, man pēkšņi palika garlaicīgi. Es skatījos ārā pa logu un domāju, un beigās es pat nezinu, no kā es noguru vairāk - no ilgas domāšanas vai no divu stundu garās nodarbības. Jebkurā gadījumā sajūta nebija no tām labākajām.
Vakarā mēs nolēmām apciemot savu bijušo skolotāju, kaut gan skolotāja viņa vienmēr ir un paliks. Atmiņas un visai savāds saldējuma kokteilis, dzēlīgas sarunas un smiekli, jā, arī neveiklas klusuma pauzītes, kad katrs laikam pārcilāja galvā kopā pavadītos piecus gadus. Jebkurā gadījumā jauks vakars ar nostaļģijas piegaršu.
Kā jau katru dienu, arī šodiena lepojas ar īpašām domām manā galvā. Šoreiz tās bija saistītas ar vīrieti, kuru netīšām notrieca trolejbuss. Man nepatīk asinis, bet viņš izrādījās dzīvs, un tā dēļ, ka viņš bija piedzēries un skrēja pakaļ trollim, man nācās salt uz tilta un gaidīt kādu izredzi, ar kuru es varētu miermīlīgi nokļūt mājās. Apmēram tādā pašā juceklī tobrīd raisījās manas domas, bet dažreiz neliels sajukums un nekārtība ir tīri patīkama. Mākslinieciska nekārtība manā galvā.

Smile flitted across my face.

Vienmēr esmu brīnījusies par to, kā var no brīnumzema un nejauka (nesmaidoša) garastāvokļa pa pāris stundām un stulbām idejām izveidoties jauks un ļoti smieklīgs garīgais.
Vakar es domāju par to, cik tomēr labi ir apvienojošie pasākumi. Man patika vērot sarkanos skrējējus ar prezidentu priekšgalā, par laimi es viņu pat nepataustīju. Visi likās tik dziedoši un laimīgi, neskatoties uz daudzajām un dažādizmēru ķibelēm.
Ak jā, kakao ar šokolāds mērcīti arī padara dzīvi krāsaināku, bet tas nekādīgi nekonkurē ar lašmaizītēm saulrietā ar skatu uz Vanšu tiltu. Tas nekas, ka lasis izrādījās kūpināts un brīžiem pipari lidoja nevis uz maizītes, bet gan uz kājām. Tas nekas, ka pēc tam pirksti smirdēja, toties bija ko bāzt sev (un ne tikai) sejā trolejbusā. Gribētos atkārtot tādas vakariņas katru vakaru. Tā teikt vakara vakariņas.
Ja katra diena būtu bagāta ar tādām idejām, tad, pateicoties izsmietajam vai izsmieklotajam daudzumam, es varētu kļūt nemirstīga, jo katras cik tur tās minūtes smieklu paildzina mūsu dzīvi par cik tur to laiku. Bet vai dzīvot mūžīgi būtu interesanti?

Endlessly

Reizi gadā notiek Rīgas svētki, reizi gadā ir 1.septembris un reizi gadā nogatavojas āboli. Gadā ir 365 dienas, un tas nozīmē, ka nākamie salūti, pastaigas pa Vecrīgu, karsējmeiteņu apbrīnošana un dažādi skrējieni būs tikai pēc rudens, ziemas un pavasara. Pēc tam atkal 365 vai 366 dienas gaidīšanas un tad atkal.
Mākoņainās dienās ir laiks padomāt, un šodienas padomāšanas auglis ir tas, ka dzīvē notikumi rotē, tas ir, notiek pastāvīga cirkulācija jeb rotācija. Bet. Ir notikumi, kas ir ārpus visa šī cikla, tādi, kas neatkārtojas, tādi, kurus atkārtot nevar. Piemēram, vairs nekad mēs nesmiesimies tik skaļi par vienu un to pašu joku, mūsu smiekli būs citādi un arī smieklu krunciņas noteikti atradīsies citur, ābols nenokritīs vienā un tai pašā laikā un vietā divreiz, es vairs nemācīšos 10. vai 11.klasē, man vairs nekad vairs nebūs 16 gadi. To visu varētu apvienot zem viena virsraksta - nostaļģija.
Arī šodien es smaidu.
Vienā grāmatā bija rakstīts, ka ir jāizvairās no kursīviem, bet kas vainas pārnestai nozīmei?

First try.

Tarararā! Tagad arī es varēšu sist pa klaviatūras taustiņiem, aprakstot savas dienas un nedienas. Diez cik ilgam laikam pietiks manas pacietības? :)