Urban.

Tad nu tā.

Palanga ar visu savu labo slavu man lika pamatīgi vilties. Varbūt pie vainas bija sliktais laiks, varbūt tas, ka visu laiku neveicās (sākot ar laikapstākļiem, beidzot ar tārpiem manā ēdienā visai pieklājīgā restorānā), bet varbūt tāpēc, ka biju gaidījusi ko vairāk. Pavadījām tur nevis piecas, bet gan tikai divas dienas un jau trešdien braucām atpakaļ.

Tas nebija ceļš pa taisno uz Rīgu, bet gan patritotisku izjūtu un brīnumskaistu skatu pilna braukšana caur daudzām Latvijas pilsētām. Te vienkārši ir labāk, te ir skaistāk, te - starp savējiem. Bernāti, Liepāja, Jūrkalne, Ventspils, Kuldīga, Alsunga, Talsi, Kandava, Sabile un vēl. Es zināju, tomēr nemaz nevarēju iedomāties, ka kaut kādās nomaļās vietās ir tik skaistas pilis un vecpilsētas, taču tas tukšums... Es nerunāju par Liepāju, kur kaut kāda dzīvība un kustība ir manāma, bet, piemēram, Alsungā šķita skumīgi skatīties uz tukšām ielām un vientuļām mājām (kaut arī ko gan tur darīt? Mazdārziņā audzēt kāpostus?). Elpu aizraujošs skaistums un reizē tāda kā tukšuma sajūta, domājot par to, ka tas viss tiek pamests un aizmirsts, un iemainīts pret vesām un svešām zemēm. Ja nav citas izejas, tas ir jādara, kaut gan šaubos, ka to (ilgstoši dzīvot citur) spēšu, tāpat kā šaubos par to, ka spēšu neturēt ļaunu prātu uz netaisnīgo pasaules iekārtu, kas cilvēkos iesēja smagus uzskatus par to, ka tikai pilsētās un debesskrāpjos var kaut ko sasniegt. Urbanizācija, eh. Kaut gan ko tur ļaunoties, ja pati apzinos, ka nebūtu gatava savu dzīvi pavadīt laukos starp rapšu pļavām, rudzu laukiem un priežu mežiem? Varbūt tas ir tāpēc, ka visu mūžu nodzīvoju pilsētā un pieradu pie asfalta, smirdīga, piesārņota gaisa, betona sienām un mūžīga trokšņa?
Atkal, atrodoties daudzās pretrunās savos uzskatos, es cenšos kaut jel nedaudz loģiski pabeigt ierakstu, taču tas kārtējo reizi neizdodas un noteikti tikpat ļoti kā mani tracina arī lasītājus. Hmm, varbūt ar laiku pieredze izteikties parādīsies. Cerība?

Holidays.

Nu tad tā. No rītdienas sešiem rītā līdz nenoteiktam laikam nedēļas nogalē (piektdien, sestdien vai svētdien) būšu ar vecākiem Palangā. Ceru uz jauku saulīti, neizturamu karstumu un siltu ūdeni jūrā, un tad jau, kad būšu atpakaļ, varēšu atsvaidzināt blogu ar jauniem iespaidiem un jauniem jaunumiem. (:
Cheers!

The last one.

Es šodien eju pie zobārsta.
Jūtos jau krietni labāk, krietni cerīgāk vasaras plāniem un vispār esmu gandrīz pilnībā atkopusies no angīnas un sliktajām domām savā galvā. Vispār notikušo vai nenotikušo lietu analizēšana un pārdomāšana ne pie kā laba nenoved, jo tad gribot negribot viņas kaut kādā brīdī sāk zaudēt savu vērtību, un visbeidzot sāk likties, ka pavadītais laiks vasara bija visnotaļ pliekans un neinteresants. Bet tas viss ir muļķības, nebija jau nemaz tik slikti un arī turpmāk nebūs, ja vien zobārsts neizdomās izraut man visus zobus.Tagad manas domas pārņem 12.klases gaidāme murgi un prieki. Laikam jau vairāk prieki, jo galu galā viss pēdējais vienmēr šķiet saldāks. Tikai mani tracina doma, ka šis pirmais septembris būs pēdējais un visi visu pēdējo bāzīs sejā, liekot milzīgu uzsvaru uz to, ka mums jābūt gudrie un atbildīgiem, darot izvēli. Spiediens nav vajadzīgs, kaut gan dažiem varbūt arī ir.

Travelling.

Visnotaļ skumīgi.
No otrdienas esmu strutainās angīnas varā - augstumaugsta temperatūra, sāpošs kakls, apetītes zudums un pretīgs vājums. Ak jā, arī asaras tādos trakākos brīžos, bet tas laikam piederas pie lietas - šķiet pat nedaudz loģiskāk raudāt, ciešot no fiziskām nevis morālām sāpēm. Tagad liekas, ka jau ir krietni labāk, un tas priecē, jo vismaz varēšu uzmest acis Positivus otrajai dienai un nelaist savu biļeti vējā. Varbūt tā bija zīme, ka uz pirmo man nemaz nevajag, un ar to arī samierināšos. Straujās ķermeņa temperatūras maiņas dēļ, nemaz neizjutu tā pa īstam svelmi ārā, un tikai šodien sapratu, ka ir patiešām karsts un ka patiešām nav, ko elpot, taču man, karstuma cienītājam, atliek vien vēlēties šo karstumu vēl kādu laiku, lai var to izbaudīt ne tikai gultā starp zāļu paciņām, bet arī kaut kur pludmalē un ūdenī.
Jau svētdien divas manas draudzenītes brauc prom, un tas liek nedaudz saskumt. Likās, ka tik tālu, bet izrādās jau parīt. Likās, ka vēl tik daudz laika, ko varēsim pavasarot kopā, bet izrādās, ka nemaz nebija tik daudz. Gaidīšu jūs, mīļās, atpakaļ augustā uz kādu foršu atkalredzēšanās tikšanos un gaidīšu jūsu foršos iespaidus, stāstus un piedzīvojumus (gaidu arī apsolīto kartiņu).Un pēdējā ziņa ir tā, ka arī es plānoju kaut kur aizbraukt, lai beidzot remdētu savu ceļotāja un izzinātāja kāri, kas mani tirda jau labu laiku. Tas noteikti būs kaut kur Eiropā, kaut kur, kur neesmu biusi, kaut kur, kur ir daudz ko redzēt un daudz ko apskatīt. Esmu gatava izložņāt visas senās pilis un iekarot visus muzejus, naktīs guļot pilnīgākajās čuhņās - es taču esmu jauna. jebkurā gadījumā man ir prieks, ka beidzot šī doma var būt arī reāla, un pat kompanjons laikam ir atrasts.

Strawberry fields.

Šodien apmācies laiks, bet man tas pat kaut kā netraucē, jo bez lietus saule vairs neliekas tik labvēlīga.
Man joprojām viss ir ļoti, ļoti labi, un citādi nemaz nevar būt, ja noskaņojas tā, kā cenšos noskaņoties es. Izbaudīt katru dienu, katru notikumu, katru mirkli. Šķiet, man sanāk.
Tikmēr, kamēr es nesteidzīgi dzīvoju savas laimes ielenkumā, laiks visnotaļ steidzīgi iet uz priekšu. Vakar tirdziņā man paziņoja, ka zemenes ir beigušās, beigušās tieši tad, kad man visvairāk viņas sagribējās. Nopirku kaut kādus pārpalikumus pa lielāku naudu ("pēdējā raža, kā nekā") un daļēji aomierināta devos uz mājām viņas apēst. Vēl viens pierādījums tam, ka vasara jau ir pusē, ir Positivus tuvošanās, respektīvi nākamnedēļ es jau klaiņošu ar saviem pozitīvajiem biedriem pa festivāla teritoriju un radoši izrotāšu savu telti ar visādiem Merild logo. Es to gaidu un negaidu reizē. Gaidu, jo labo un satraucošo vienmēr gribas gaidīt, un negaidu, jo galīgi negribu vasaras otro pusi.
Te nu es tā pārskatu, ko tikko uzrakstīju, un saprotu, ka nekā šeit nav. Tāds biedējošs tukšums ietērpts vārdos un dažās emocijās. Bet vai nu visam vajag dziļo domu un jēgu apakšā? Nezinu, iespējams manas domas tagad dzīvojas visai seklajā apgabalā, jo dziļumā ir pārāk tumšs un baiss, un kam gan gribas saulainās vasaras dienas pavadīt pašā dzelmē?

Handwriting.

Vasara vienkārši pārņem.
Vakar, soļodama ārā no jūras un lekdama pāri vilņiem, sapratu, ka vasaru vienmēr izbaudīšu vairāk kā jebkuru citu gadalaiku. Sūrstoši pleci, vasaras raibumi, minimāls drēbju daudzums mugurā, ogas un sulas, brīvdienas un atpūta - tas viss ir tik satriecoši. Varbūt pie vainas nav vasara, bet tikai manas laimes un rozā briļļu hiperbola. Savādi. Visā visumā es tiešām esmu viens tik tiešām laimīgs cilvēks, un man kaut kā nemaz nav žēl, ka šos Dziesmu svētkus izlaidīšu, jo to kompensē tas ka nākamjos gados, kad visi skolēni sēdēs mājas, varēšu dejot un priecāties pieaugušo un studentu svētkos. Galu galā esmu brīvāka par šī gada svētku dalībniekiem, kuri atrodas uz laukuma dienām un vakariem, un es šo laiku izmantoju sev visnotaļ lietderīgi un patīkami.
Pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka, rakstot uz papīra, domu noturēt grožos un izteikt ir daudz vienkāršāk. Tas šķiet kaut kā sirsnīgāk un tuvāk, jo pat rakstībā var ielikt daļu savas parsonības, velkot burtus tieši tā, kā tobrīd kustas roka - ātri un nervozi vai mierīgi un plūstoši. Vai cilvēks, kurš raksta kaligrāfiskā rokrakstā, iezīmējot katram burtam ķeksīšus un vītnītes, var būt patiesi brīvs, brīvi domājošs un atklāts? Drīzāk jau pedantisks, papīru taupošs, burtus saspiežot tā, lai tie aizņem pēc iespējas mazāk vietas. Ar datoru ir citādi. Visi raksta vienādi.

Pictures.

Solītās auskaru un brošu bildes. Tagad jāmeklē kaut kas jauns iedvesmai. (: