Flowing.

Neaizmirstama nogale.
Dažreiz šķiet, ka viss saslēdzies tā, ka negribas nedz ko pārraut, nedz ko mainīt  un atliek vien ļauties. Ļauties sajūtām, ļauties mūzikai, ļauties cilvēkiem, mūzikai un atmosfērai. Positivus jau atkal nepievīla, tieši pretēji - tādā mierīgā plūsmā radīja pilnīgu piepildījuma sajūtu. Trīs dienas vienā lielā emociju un iespaidu virpulī, skaisti. Tā daba, tā mūzika un abu saplūšana. Dažreiz nevajag neko daudz teikt, pietiek ar dažām rindām, jo ar tām viss ir pateikts, lai raisītu lieliskākās atmiņas par pavadītajām dienām.

Šodien mūzika mijas ar grāmatu. Rozes vārds, kuru tik ilgi, ilgi velku garumā nu jau pāri pusei, varbūt tāpēc, ka intelektuāli ļoti piesātināta grāmata, varbūt tāpēc, ka gribas izgaršot, nevis izraut visu vienā rāvienā. Tomēr reliģija ir kaut kas man vēl nesasniedzams, tie sīkumi un nianses, tā izpratne un ticība - es, šķiet, to lasu vairāk kā fantastikas žanru, domājot par to, kā ar visām tām miljons skaistajām lietām, kas mums ir apkārt, var pilnībā nodoties kaut kam vienam, respektīvi, Dievam. Ziedot sevi pilnībā, līdz pēdējai pilītei. Skaisti šķiet tas, ka toreiz tas bija cieši saistīts ar stingru un ārkārtīgi augstu intelektuālo audzināšanu, ka, teiksim tā, dieva kalpi bija zinoši. Lasu, lasu un nevaru beigt brīnīties par to, kā autors, attēlojot varoņu iekšējos monologus, dialogus un vispār uzburot ainu par to, kas un kā notiek, spēj būt tik precīzs un ticams, tas ir, kā vienam cilvēkam var būt tik daudz zināšanu, lai tik izsmalcināti un sīki jo sīki varētu visu attēlot. Umberto Eko, visu cieņu, lasot ko tādu, ir redzams, uz ko var tiekties sava prāta pilnveidošanai. Zināšanas IR bagātība, pagaidām gan nezinu par reliģiju, bet, ja tā saistās ar tādu garīgu un intelektuālu pilnību, tad, jā, arī bagātība. Galu galā arī Rozes vārdā ir parādīts, cik dažādi var kalpot Dievam, reliģijai, viss nav vienā maisā bāžams.

Freedom.

Laikam izsekot vairs nevar, un nav arī vajadzības. Pārlieku ātri viss norit, varbūt tāpēc, ka tā labi un interesanti, varbūt tāpēc, ka laikam vairs nav noteicošā nozīme. 

Vēl pusotrs mēnesis līdz Ķīnai. Tagad jau tas viss šķiet īstāk un ticamāk nekā iepriekš, jo ir biļete, ir papīri, vēl tikai šis tas jāpiekārto un tad, tad sāksies kas pavisam jauns. Tikmēr šeit, Latvijā, Rīgā, es pamanos izbaudīt visu, visu, kas svarīgs un nepieciešams, lai sajustos šeit piederīga. Dziesmu un Deju svētki. Es pat nezinu, vai te kas būtu jākomentē, vai būtu kas jāatstāsta, jo tāpat vārdiem to nav iespējams notvert un kur nu vēl padot tālāk. Piebilst var tik to, ka sajūta, ka esi daļa no tāda milzīga, neapturama spēka, ir lieliska. Tā pat nav tik daudz piederības sajūta, cik tāds nenormāls enerģijas, emociju pieplūdums, kas ļauj negulēt, nedusmoties par agrajiem rītiem, apsvilinātajiem saulē pleciem, sāpošajām kājām, netīrajām blūzēm, kuru mazgāšana kļuva par iknakts rituālu. Pirmoreiz jutos tik ļoti iekšā Dancī, tik ļoti uz viena viļņa ar visiem kolektīva dejotājiem, patiesībā ar visu kolektīvu dejotājiem, jo citādi nebūtu iespējams veidot to, kas tika izveidots un izdejots. Kā Rolands saka - viena elpa. Pat, ja uz laukuma skatītājs to nespēja notvert, to notvēru es. 

Vēl īsti neattapusies no svētku trakuma, nolēmu atsākt baletu, un, jā, nepievīla. Katra šūniņa atkal dejo, dejo šoreiz tikai man, ne skatītājam, un arī tajā ir burvība. Kaut gan - iekš kā šobrīd nav burvības? Silta, skaista vasara ar vakariem tādiem, ka elpa aizraujas, lai es būtu mājās pie loga vai uz riteņa, ar notikumiem un nemitīgu kustību. Var jau būt, ka uz mirkli šis zudīs, bet tā tam būt.  Es skumšu pēc mājām, ļoti, bet es skaidri zinu, ka tur, tālu prom, atradīšu miljons lietu, kuras baudīt un novērtēt. 

Pamodiniet mani, izrāde jau sākusies.