Antonyms.

Lasu Alberta Kamī "Svešinieks".

Patīk.

Kāds no maniem kaimiņiem cītīgi mācās spēlēt akordeonu. Viņam nesanāk.

Nepatīk.

Sentece by sentence.

Šodien ir brīvlaika pirmdiena.

Man patīk jaunais veikals Dzirnavu ielā - tāds garšīgs un dārgs izskatās.

Šovakar 23.00 uz ietves gulēja daudz slieku.

Pa ceļam uz SSERiga atvērtajām dienām es jutos kā žurka, jo biju pavisam nelāgi izmirkusi.

Pirms treniņiem nevajag ēst, citādi, lecot augstos lēcienus un griežot trakās piruetes, tu ienīdīsi visus pasaules ēdienus.

Latvijā ļoti daudz bērnu mirst, gūstot visādas traumas.

Verdzība netika atcelta 1834.gadā.

Mani iedvesmo veiksmīgi cilvēki, kas savā dzīvē ir sasnieguši daudz jau jaunībā un var padalīties ar saviem veiksmes stāstiem plašākas auditorijas priekšā.

Jā, tādi vienkārši teikumi sarakstīti stabiņā laikam nesniedz visas emocijas, izjūtas un domas, kā to dara saistīts apraksts un brīvs domu lidojums. Diez vai no jebkuriem teikumiem var uzburt interesantu, saistošu, atraktīvu stāstījumu? Ne jau tikai tos saistot, bet gan paņemot galveno domu, pieliekot savu stilu un idejas. Vai nozīme saglabātos?

Difference.

Man nepatīk slimot, tā palaižot garām savas dzīves dienas. Ikdienas sīkumi tomēr ir svarīgi un liekas, ka tik daudz zaudēju, piemēram, neaizejot vienu dienu uz skolu. Centīšos pa šo vakaru un nakti izveseļoties tiktal, lai būtu spējīga rīt iet uz skolu, zīmēt un dejot.
Ir slikti būt maksimālistam, laikam, jo tad atkrīt ideja par zelta vidusceļu. Bet vai tad nav tā, ka katram cilvēkam tas vidusceļš ir kur citur? Man šķiet, ka jā, jo mums katram ir dažāds vērtību un lietu daudzums, no kā var atteikties, lai uzlabotu ko citu. Tad jau nevar spriest pēc sevis.

Tears.

Jauna, tīra lappuse.

Hard day.

Pirmā darba diena ir garām.

Sekas un secinājumi ir visai zīmīgi.

Man sāp visi sejas muskuļi, kas tiek darbināti smaidot, kājas un mugura liek manīt, ka divarpus stundu ilga staigāšana nav nekas viegls, balss ir nedaudz aizsmakusi un galvā vandās haotiskas domas. Cik tomēr cilvēki ir drūmi! Cik neatsaucīgi un īgni, protams, ar izņēmumiem (vecas tantiņas un opīši, daži puiši un bērni), taču tomēr. Man parādījās entuziasms un azarts, kuru ik pa brīdim nomāca žāvas un ilgas, skatoties pulkstenī, bet tagad esmu priecīga par šo iespēju un to, ka pietika spēka to re

alizēt. Rīt un parīt atkal un tā vēl divas nākošās nedēļas.

Šodien zīmēšanā darīju kaut ko arhitektūrai tuvāku - zīmēju klauzūru un šoreiz arī plānu. Patika izprast un saprast un patika tas, ka man patīk, kas nozīmē to, ka šī profesija man ir vismaz kaut kādā ziņā tuva. Prieks.

Shadows in the cave.

Pārāk vēla ķīmija. Produktivitāte ir zudusi, vilinošs šķiet tikai un vienīgi miegs.

Šodien parakstīju savu pirmo darba līgumu un jūtos gluži apmierināta. Apmierināta un nogurusi, nogurusi ļoti. Plānotājā vairs nepietiek vietas un galvā nav brīvu domu. Sāp ne tikai domāt un koncentrēties, bet arī staigāt un brīvi kustēties. Tādas kā važas, kas, šķiet, nekad netiks atslēgtas, tikai palaistas vaļīgāk. Un ēnas uz sienas tikai mainīsies un ilūzija par patieso tikai iesēdīsies arvien dziļāk un dziļāk galvā.
Man nāk miegs un jau sāk likties, ka sapņus redzu, vēl neaizejot gulēt. Cik gan neapdomīgi būtu tagad iziet ārā, samirkt lietū un starp mākoņiem censties saskatīt zvaigznes? Cik neapdomīgi būtu censties ārā pasargāt sveces liesmiņu no vēja, turot tai apkārt plaukstas? Cik neapdomīgi būtu apgulties uz muguras lielas ielas vidū un kaut uz mirkli aizmigt? Cik neapdomīgi būtu tagad aizmīties ar riteni līdz jūrai un padzert karstu piparmētru tēju no termosa? Lieki teikt, ka šīs visas neapdomības man liekas satraucoši vilinošas un ka rīt, sēžot ķīmijas konsultācijās nultajā stundā, es savos sapņos būšu aizklīdusi tieši pie tām. Realizēt? Varbūt.

Cats and stars.

Vakar, ejot mājās no dejošanas, gāju ar atgāztu galvu un skatījos debesīs. Zvaigznes, zvaigznes, zvaigznes - galvu reibinošs plašums un nerealitātes sajūta. Es pat atradu Mazos Greizos Ratus, un jutos ļoti apmierināta.

Šodien pieminēšanas vērtas ir tikai dažas lietas: piemēram, nejauki bija tas, ka man sasāpējās ceļi pēc desmitnieka iegūšanas sportā ārā, aukstumā, un, aizejot pie māsiņas pēc pretsāpju zālēm, dabūju noklausīties veselu sprediķi par to, ka Jēzu

s mani vēro visu redz, ka man ir jālūdz, lai viņš ielej manās locītavās jaunas asinis,ka man esot jākristās un jāiesvētas no jauna, un tikai tad es tikšu atbrīvota no visām kaitēm (tā tas bija viņas meitai). Es, protams, cienu dažādas ticības izpausmes, taču tas nu bija par daudz. Vēl man atkal ļoti patika filosofijas stunda un šodien Platons bija mūsu skolotājs. Runājām par idejām, par lietām un par dažādiem nogalināšanas veidiem, kurus mēģinājām savstarpēji saistīt Eilera riņķī. Nekad nebiju aizdomājusies par to, ka eitanāzija un asitstētā pašnāvība patiesībā ir tik strīdīgi jautājumi, un ka dažādās valstīs ir dažādi likumi saistībā ar šīm lietām, kas nozīmē to, ka, piemēram, Latvijā eitanāziju varam sasaistīt ar slepkavību jeb ļaunu nogalināšanu, bet, teiksim, Nīderlandē tā būtu nogalināšana ar labu gribu. Diezgan sarežģīti un ne līdz galam izprotami, taču interesanti.

Jā, un vēl es šodien pamanīju, ka mans kaķis mēdz staigāt ar ārā izbāztu mēli. Visai komiski, manuprāt, bet galvenais jau, ka viņam pašam ir labi un patīk.

Choice.

Kuru? Ko? Kā?

Vakar sapratu, ka man nepatīk izvelēties, jo visai bieži nošauju greizi. Es tā negribu, bet saprotu, ka tas ir tikai cilvēcīgi (kā jau vienmēr). Vakars bija šausmīgi jauks, tik tiešām. Vismaz man noteikti, un es negribēju, lai tas beidzas, bet diemžēl beidzās manas izvēles dēļ. Un man patiešām ir kaut kas jāmaina, un man pēc iespējas ir jāiemācās dzīvot nevis tikai izdzīvot no sešiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā un rutīniski eksistēt no pirmdienas līdz svētdienai. Tā kā tagad vairs nebūs nekad, bet es laikam to nespēju aptvert.Vispār apkārt ir daudz interesantu cilvēku. Daudzpusīgu. Es jūtos, tā teikt, mazāka vai maznozīgāka starp viņiem un cenšos mācīties un uzsūkt tik, cik vispār ir iespējams, jo kā gan citādi var attīstīties, nesavācot no visa un visur pa druskai un tad no tā visa izveidojot savu personīgo viedokli? Pastāvība viedokļos un uzskatos manī vēl nostabilizējusies, tāpēc ir veselīgi redzēt un uzzināt daudz. Es stipri šaubos, ka skolas sausā teorija un zināšanas, kas tiek iebarotas ar karotēm, daudz tiks izmantotas, taču tas laikam ir pamats, un tāpēc es tomēr negribīgi mācos garās alīnu, alkēnu, alkadiēnu un visu pārējo dīvaino savienojumu formulas un cenšos izburties cauri maiņstrāvas un elektromagnētiskās indukcijas darbības principiem. Domu pavediens pārtrūka.
Nez, vai ir iespējams kardināli mainīt savu dzīvesveidu īsā laika sprīdī? Un kādas ir tā sekas?

Poetry.

Pēdējā laikā beidzot sāku aptvert dzejas burvību. Tur tiešām kaut kas ir, protams, ne visur un ne visā, bet ritms un stingrāka forma emocijas parāda kaut kā spilgtāk. Un pēc tam to savienot ar skaistu mūziku un balsi - tas ir vienreizēji (kaut gan ne vienmēr). Varbūt vainojams ir Čaks ar sau dzeju, kuru literatūras stundu ietvaros lasīju tā vairāk, bet varbūt vainojams ir mans pēdējā laika dīvainais emocionālais stāvoklis, varbūt vēsais oktobris. Nelīdzsvarota - no klusām asarām līdz nevaldāmiem smiekliem.

Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.
(I.Ziedonis)
Es nezinu, kas mani tik ļoti piesaista šajā dzejolī un "Kamēr" un Kaupera dziedātajā šī dzejojuma dziesmā, taču šķiet tik ļoti nostaļģiski un mierīgi. Apbrīnas vērti ir cilvēki, kas spēj ko tādu radīt.

Bez dzejas un domām par visu apkārt, sākot ar filosofijas stundās diskutētajiem jautājumiem, beidzot ar ikdienišķām parādībām skolā un vispār, man rīt ir divi kontroldarbi fizikā, kuriem nevaru saņemties sākt gatavoties. Es cenšos atcerēties to garšīgo gandarījuma garšu mutē pēc godam izpildītiem mājas darbiem, bet arī tā nav labākais motivācijas veids. Eh, slinkums valda pār pasauli, un rudens tam visam pāri.
Jā, pēdējā laikā mans rakstīšanas stils ir piemērojies manam domāšanas veidam - tikpat bezsakarīgs, haotisks un bezjēdzīgs. Atvainojos.