Es guļu.

Šķiet, ka mans organisms ir uzsācis streiku, jo ikkatru brīdi man nāk miegs un, atnākot mājās, es uzreiz aizmiegu, tad miegaina pamostos un visbeidzot aizmiegu atkal. Ārsts teica, ka visu vajagot uztvert vieglāk. Lai nu kā šodien es atļaušos atpūsties uz pilnu klapi. Un tā nebūs aktīva atpūta, to atstāšu vēlākam.

Diez kādi kuram ir Ziemassvētki? Tas, ka lielākoties mierīgi, ir skaidrs, bet esmu pārliecināta, ka bērnam bērnu namā tie ir citādi. Nesen kaut kur pa TV redzēju, ka tāds bērns savā vēstulē pie Ziemassvētku vēlmēm bija ierakstījis vienkārši - "rūtiņu burtnīcu". Kaut gan. Esmu pārliecināta, ka viņu karstākā vēlēšanās ir ģimeniski svētki, kāds glāsts un vienkārši uzmanība. Sentimentāli un saldi? Varbūt. Bet, kā jau teicu, - laipni lūgti smieties vai priecāties.

Epiphany.

varbūt es noķēru iedvesmu, varbūt nē, spriediet paši.

***

Pelēki mati, blāva seja,

Viņa sēdēja saplēstās zeķēs.

Un galvā tai skanēja trokšņu kopa,

Kuru viņa sauca par mūziku.

Pelēki zirņi uz galda, pelēki pirksti tos ripina;

Viņai nav citas nodarbes, jo viņai to nevajag.

Es sēžu un skatos uz viņu.

Uz tukšajām acīm, bezdarbību, postu,

Bet viņa, viņa tikai ripina zirņus.

Bez jēgas, bez domām, bez prieka,

Tikai ripina ripināšanas pēc un žēlojas.

Pa brīdim viņa griezīgi iegaudojas,

Pa brīdim nobirdina asaru,

Bet tas nav no sāpēm, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”,

Bet viņa tikai ripina zirņus un sevi žēlot liek.

Pelēkā rudenī viņa klīst pa pelēkām ielām.

Kabatas pilnas ar zirņiem un, protams, saplēstas zeķes.

Viņas soļi ir gausi un slinki,

Jo viņa nekad nesteidzas, tikai bezcerīgi klīst.

Es stāvu un skatos uz viņu:

Uz netīrajām kājām, uz saķepušajiem matiem.

Bet viņa tikai klaiņo bez jēgas.

Pa brīdim paklūp,

Pa brīdim parausta kādu aiz mēteļa,

Bet ne jau tāpēc, ka gribas, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”

Bet viņa atbild: „Pieveries, es esmu vientulība.”

Punctuation marks.

* * *

Visas pieturas zīmes ir izdomātas.

Punkts ir relatīvs. Punkts ir māņi. Punkta nav. Punkts var būt un var nebūt. Punkta vietā var likt komatu. Punkta vietā var likt daudzpunktu. Punkta vietā var likt semikolu. Jūs varat sist sev pie krūtīm: «Man ir tiesības!» Jūs varat teikt mierīgi: «Man ir tiesības.» Un beidzot apšaubīt: «Vai man ir tiesības?» Punktu ir aizstājusi jautājuma zīme. Jautājuma zīme visu apšauba. Bet pati jautājuma zīme ir tikpat apšaubāma un nosacīta kā visas citas zīmes: kas jautā? kam jautā? kā jautā?

Diena ir pieturas zīmju plūsma, nakts ir pieturas zīmju plūsma, gads ir pieturas zīmju ezers, mūžs ir pieturas zīmju okeāns. Pie­turas zīmes nērš ikrus, pieturas zīmes viena otru apēd un iz­nīcina. Vismedīgākās ir jautājuma zīmes. Ar vislielāko kāri tās medī pašpārliecinātos izsaucējus.

Punkts ir visnopietnākais un arī viskonservatīvākais. Tas ne­cieš domas turpinātību. Tas sit ar kreiso, sit pakrūtē, un komats saliecas, vēderu ierāvis, pusi elpas.

Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Daudzpunkts ir skolnieču mīlestības vēstuļu zīme, pubertātes zīme. Daudzpunkts ir stosteklis, kam trūkst vārdu. Debilais daudzpunkts, infantīlais daudz­punkts. Jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks. Ja puisis raksta meitenei vēstuli ar daudzpunktiem, tad paskatieties, vai viņam nav tetovējumi uz rokas: čūska, sirds vai plika sieviete. Ja rakstnieks raksta ar daudzpunktiem, tad ziniet, ka viņš vēl nav rakstnieks. Daudzpunktu izspiež pieaugušo pieturas zīmes.

Domu zīme, šī daudznozīmīgā pļāpa, izstumj godīgo kolu. Viņa nekaunīgi un spekulatīvi plātās: es esmu daudznozīmīga.

Es esmu par kolu: tas piesaista uzmanību, aizstāj saikļus "ka"," jo".

Semikolu nesaprot; vienmēr tam jāklausās pārmetumi, ka «šī, lūk, ir punkta vieta», «šī, lūk, ir komata vieta». Semikols ir smalks vīrs, smalkjūtīgs un neuzbāzīgs, viņš neuzbāžas ar savu klātbūtni kā komats vai punkts, tāpēc tik reti redzams. Vajadzētu padomāt par to, vai semikols neiznīkst, vai to neasimilē vai vienu daļu nepārņem punkti, otru daļu — ko­mati. Es dievinu semikolu, šo brīnišķo pieturzīmi, kas nav ne punkts ne komats. Vajag just, kad tas ir vairāk nekā komats un mazāk nekā punkts.

Tā cīnās pieturas zīmes. Mūžs ir pieturas zīmju okeāns. Jeb­kura pieturas zīme var aprīt jebkuru pieturas zīmi. Jebkura pie­turas zīme ir relatīva, nosacīta, izdomāta, izdomājama, mainīga. Vienīgā neizdomātā pieturas zīme ir nāve.

Vienīgā nemainīgā, neizdomājamā. Tā ir, nevar nebūt, un nekā cita viņas vietā nevar ielikt.

Tāpēc neprasiet absolūtas pieturas zīmes.

Absolūtā pieturas zīme ir Nāve.

(I.Ziedonis)

Music,

Māsa nakts.

Tu jau zini, ka pārnākšu vienmēr, kaut vēlu.

Daudz, miljoniem, miljardiem, krīt

Zvaigznes, bet tavējā spīd..

Vēl mazliet, nē, nē, tālāk nedrīkst.

Es gribu sajukt prātā no slavas

Un neprātīgi šķiesties ar naudu..

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,

Neslīkt, ja dziļumā ved,

Un negulēt, ja nāk miegs..

Redzēt neredzamo, mīlēt ienīstamo un sajust neko.

Es klanos gaismai, kura tagad spīd, un ceļam, kuru ejam.

Man kabatā mums vienmēr būt jauniem.

Un tad rīts basām kājām skries.

Esmu tur, kur jūtos es laimīgs.