Independence and first snow.

Ir nepārvarama vēlme brist pa kupenām. Jā, ziema mani īpaši nevilina, bet mazās devās labs ir gandrīz viss, jo īpaši jau sniegs.

Šodien pirmo reizi pa visu nedēļu izrausos no mājās, lai aiziet pie ārsta. Nekas iepriecinošs, nesaprotu, kāpēc pie ārsta man vienmēr gribas raudāt. Kaut kā skumji. Atpakaļceļā neskopojos ar smaidu un tiešām izbaudīju salu uz vaigiem un sniegu zem kājām - pavisam cita sajūta.

Tagad sēžu un cenšos sevi savākt, lai beidzot izdarītu kaut mazu daļu darāmā. Rezultāti ir visai niecīgi, bet arī par tiem ir prieks, jo saprotu, ka koncentrēšanās spējas ir kļuvušas krietni vājākas, laikam arī darba spējas. Visgrūtāk ir audzināt pašai sevi, bet tas ir jādara, ja vēlos kaut ko sasniegt, un es zinu, pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos. Iegūt neatkarību - domāt brīvi, patstāvīgi, neatkarīgi no citiem, nostādīt sev mērķus un sasniegt tos un vienkārši dzīvot sev. Vai to visu kopā var saukt par neatkarību? Laikam, kaut gan katram savs.

Overman and Nietzsche.

Grāmatas ir vienas un tās pašas, bet lasītāju ir daudz, un katrs interpretē izlasīto pa savam.

Šodien "Meistars un Margarita" ir nedaudz atlikts malā, un tā vietā, vismaz šodien, vismaz tagad, es lasu "Zaratustras runas".

Ja gribat augšā tikt, ņemiet talkā paša kājas! Neliecieties augšup nesties, nesēstieties uz svešām mugurām un galvām!

Bet vai tu uzkāpi zirgam mugurā? Vai tu jāj nu žigli augšup, uz savu mērķi? Labi, mans draugs! Bet tava klibā kāja ar sēž zirgam mugurā! Kad tu pie sava mērķa kļūsi, kad tu no sava zirga lēksi: savā augstumā taisni, tu, augstāko cilvēk,-paklupsi!

Tik tieši. Trūkums, kura dēļ meklējam vieglākus ceļus, nekur nepazūd, un tieši pēdējā brīdī... Kas gan ir trūkumi un vājības uz lielo mērķu fona?

..lai slavēts ir šis trakulīgais, labais, brīvais, vētras gars, kas pa purviem un pa bēdām, kā pa pļavām dej! Kas zemā pūļa kurtus nīst un visu neizdevušos drūmo vaislu; lai slavēts šis visu brīvo garu gars, kas visiem melnredzīgiem, trumsērdzīgiem smilti acīs pūš!

Jūs, augstākie cilvēki, jūsu ļaunākais ir tas, ka jūs neesat iemācījušies visi diet, kā vaj'dzīgs diet, - pār sevi pašu aizdiet pāri! Kas par to, ka jūs neesat izdevušies? Cik daudz kas vēl ir iespējams! Tad iemācieties tak pār sevi pašu aizsmiet pāri! Pacilājiet savas sirdis jūs, labie dejotāji, augstu! Augstāk!

Nekādas līdzjūtības, lepnums un drosme, nicināšana, kas ir lielākā cienīšana, un ļaunums, ļaunums, kas ir cilvēka labākais spēks. Augstākais cilvēks un zemākais pūlis - nav augstāko cilvēku, ja nav pūļa, jo kā gan citādi, ja ne ar pārākumu, var kļūt par pārcilvēku? Es teiktu, ka par tādu nepiedzimst, par tādu kļūst. Jo augstākas sugas, jo retāk lieta izdodas. Ir jāsmejas.

Let's laugh together!

Bet ja tā padomā...

Lai smejas un izklaidējas, man ir jābūt vienalga. Katram ir dažāda muļķību vērtēšanas skala, un varbūt tas, kas man neliekas nemaz tik sekls, dažam liekas pilnīgi stulbs. Bet tieši tādēļ jau mēs esam atšķirīgi, un es neiešu sevi mainīt un pielāgoties visiem pašpārliecinātajiem smējējiem.

Jo katrs zina, kā labāk vajag...

Memories.

Sēžu gultā. Galīgi vāja, sāpošu kaklu, nestabilu temperatūru, kura lēkā no 36.6 līdz 39 ar kapeikām. Grūti ir, jā, taču tās murgainās un haotiskās domas, kad temperatūra ir augsta un kad sāp visas maliņas, ir interesantas, jo šķiet, citā stāvoklī nekas tik dīvains prātā ienākt nevar.

Bet ko nu tur daudz par slimošanu.

Brīvdienas, ceturtdiena un piektdiena, bija jaukas. Sanāca paliela atkāpe no skolas, jo nebija laika ne mājas darbiem, ne domām par tiem. Viss bija atstāts sestdienai un svētdienai, bet atkal pierādījās tas, ka ne jau es esmu tā, kas nosaka manu dzīvi, bet gan apstākļi.

Tagad sanāk kavēties dažādās atmiņās, jo kaut kam jaunam nepietiek spēka.

Hope.

Atkal šaubas un atkal saspringta domāšana par studēšanu. Jau tik drīz. Satraukums, taču arī kaut kāda pacilātības sajūta, jo tās būs pārmaiņas, kuras es tik ļoti gaidu. Grūtas vai vieglas - diezgan vienalga, jo tāpat tas būs interesanti.

Pēdējās nedēļas joprojām ir pilnas mācību, stresa un garu, garu darāmo darbu sarakstu. Jo vairāk ir jādara, jo vairāk es pierodu un cenšos nesatraukties, ja kaut kas nesanāk. Nav iespējams izdarīt visu, turklāt vēl maksimāli. Sapratu, ka nav jēgas bojāt jau tā tik viegli sabojājamo garastāvokli, un patiesībā palika vieglāk.

Vakar bija savāda diena. Skola, zīmēšana un vispār dubultpiektdiena. Rakstījām domrakstu literatūrā. Sapratu, ka nedaudz esmu atmetusi garos, vārdus raksturojošos epitetus un ka vairāk koncentrējos uz domu un tās izklāstīšanu. Varbūt tas ir labi, bet varbūt tas nozīmē to, ka savās domās un valodā esmu kļuvusi sausāka - bet vai tiešām? Aukstums un drēgnums dara ar cilvēkiem visādus brīnumus, un es redzu, ka apkārt visi kļūst tādi drūmāki, un līdz ar dienu saīsināšanos, zaudē cerību un gribasspēku kaut ko pasākt un darīt. Citiem vārdiem - ir iestājies tāds nelabvēlīgs miers, vismaz manās acīs noteikti.

Labā ziņa ir tā, ka, tuvojoties Ziemassvētkiem, cilvēki kaut kā sarosās un kļūst kaut nedaudz siltāki. Laikam mandarīnu smarža un cerība, ka būs kaut nedaudz vairāk gaismas un sniega cilvēkiem kaut kā palīdz. Cerams. Kaut gan arī tagad ir interesanti - mūžīgais prieks vairs nav aktuāls, jo citādi arī tas apniks.

Unicorns and quiddity.

Eksistence un būtība nav saistītas. Tas, ka ir skaidra vienradža būtība, nenozīmē to, ka tas eksistē.

Kādu laiciņu atpakaļ pabeidzu lasīt Kamī "Svešinieks". Ļoti patika. Eksistenciālisms tomēr ir tik interesants un saistošs filosofijas virziens. Mēs eskistējam, jā, taču visa pasaule ir viens vienīgs nejaušību haoss, un sevi mēs apzināmies tikai tad, kad atrodamies robežituācijā, piemēram, nāves priekšā. Manuprāt, nekā absurda.
Kaut kad nesen izlasīju arī to, ka pēc būtības cilvēks ir nekas. To izveido konkrēti apstākļi, kas savstarpēji veido likumsakarības. Tātad, ja es piedzimtu nabadzīgā būdā Āfrikas nomalē, es pilnīgi noteikti būt kas cits un šo nemaz nerakstītu.
Savādi, ka domas pieņem pavisam citu jēgu un virzienu.

Sarp citu, vienradzim ir spārni?

Nice and lovely. Or not?

Mat.analīzē integrējam, bet filosofijā runājam par to, kas ir zinātne. Cik ļoti pretrunīgi...

Ir pirms septiņiem, bet ārā jau ir nakts. Kaut kāda romantika jau tajā visā ir, bet tomēr man labāk patīk gaisma un saule.

Biznesa plāns spiež atmest derīgas un vajadzīgas lietas, skola liek izlikt prioritātes, un tas kaitina, jo galu galā gribas tik daudz, bet jādara tikai tas, kas ir patiešām steidzams. Limitēts miegs, diezgan slikts garastāvoklis un iemācīšanās sadzīvot ar to, ka atpūta bez domām par darāmo darbu kaudzi ir nereāla. Kā var kaut uz mirkli atslēgt tās domas un raizes un vienkārši ietīties segā, ēst cepumus un skatīties kādu jauku filmu? Vai vienkārši izbaudīt jauku meiteņu vakaru ar sushi, sarunām un sapņiem?

Šīs nedēļas nogalē gaidāma dejošana. Daudz dejošanas. Bet pārmaiņas pēc vajag, jo ar divām reizēm nedēļā ir kaut kā par maz.

Šodien nācās aizdomāties, kā mēra jaukumu. Kilogramos, sekundēs, latos vai kilometros. Sapratu, ka jaukums var būt arī liekuļots, ka aiz muguras tas var pārvērsties nejaukā aprunāšanā, gluži kā 5.klasītē. Tad jau tas ir nemērāms, jo bieži vien ir grūti pateikt, kas ir patiess un kas ir liekuļots. kaut gan kas vispār ir patiess un kas vispār ir jaukums? Pārāk nenoteikti un grūti definējami. Un vispār no tās mērīšanas kā tādas nav jēgas. Taču vienu es zinu noteikti, jautāt par citu un smieties par citu, tam citam neesot klāt, nav jauki, jo vienmēr ir jādod tam citam iespēja atbildēt pašam un arī pasmieties pašam par sevi, jo tas sagādā baudu. Vismaz man.