Hospital.

Slimnīcas noteikti nav mana mīļākā vieta, un operācijas pilnīgi noteikti nav mana mīļākā procedūra, taču, lai pilnvērtīgi dzīvotu, tas ir kaut kas neizbēgams. Lielāko daļu laika pavadu miegā, un, kad ir ilgi gulēts, parādās dīvaini sapņi, un tos atšķirt no realitātes kļūst arvien grūtāk, kas īstenībā ir interesanti. Nepatīk, ka man jautā, kā man iet un kas jauns, jo reāli nekā jauna te nav, ja nu vienīgi jauna sistēma vai jaunas zāles, bet kuru gan tas interesē? Neesmu īpaši saskumusi, nav arī tāda nepārvarama vientulības vai nolemtības sajūta, drīzāk uznāk tādi dziļāki pārdomu brīži un domas par to, ko darīšu, kad būšu ārā, tas jau laikam tāds standarts, esot "ieslodzījumā". Ja nesāpētu, būtu gluži labi, bet tad jau arī manis te laikam nebūtu. Ārkārtīgi dziļas pārdomas, pilnīgi pašai smiekli nāk. 

Jā, runājot par dziļākām pārdomām - Gaetāno Krematoss, par kuru sākumā biju vairāk sašutusi nekā sajūsmā, bet tagad atkal drīzāk otrādi vai arī vienlīdzīgi, ir grāmata, kas stāv uz mana naktsgaldiņā, un kuru esmu sākusi lasīt. Nebija šaubu, ka Margarita Perveņecka māk izteikties un prot atrast īstos, trāpīgākos vārdus, tomēr tas, kas parādās Gaetāno pirmajās lapās, ir tiešām apbrīnojams. Ik detaļa, ik elpas vilciens.

Reading and fat people.

No trakiem, pozitīvu emociju pārpildītiem mirkļiem uz kaut kādiem galīgi pelēkiem un skumjiem, bet nekas, nekas, tiksim pāri arī tam. Šī vasara pēkšņi kļuvusi par pelēku rudeni, viena saulainā nedēļa izrādās bija pamatīgs apmāns, taču, ja tic mainīgajām laika prognozēm (šķiet, ar tām ir tāpat kā ar horoskopiem), tad siltums un saule vēl palutinās. 

Pabeidzot lasīt bioromānu par Baironu, domāju jau ķerties klāt Fitdžeraldam, kad INDEX cafe plauktā pamanīju O.Henri stāstus. Uh, tā tik ir valodiņa, nemaz nerunājot par humoru un sižetu pavērsieniem. Nav nekādu makten dziļo, filosofisko domu (lai arī dažkārt pagadās), taču atslodzei un smaidiem lieliska lasāmviela. Patīk cilvēki, kas māk izmantot      gan sulīgus epitetus, gan metaforas un salīdzinājumus īstajā vietā un laikā, nepadarot tekstu par samākslotu, pārsātinātu fabrikātu, tāpēc ilustrācijai atļaušos nedaudz pacitēt:

Un tagad vēl pāris par Veprīti. Kad meičas izdomāja viņam šo iesauku, uz cildeno cūku cilti tika mests nepelnīts kauna traips. Veprīša raksturojumu var atrast katrā zooloģijas elementārkursa mācību grāmatā. Viņam bija cūkas treknums, žurkas dvēsele, sikspārņa daba un kaķa augstsirdība.

(Nepabeigtais stāsts)

Izlūdzos jūsu atļauju pārtraukt drāmu, kamēr uz skatuves uzsoļo Koris un nobirdina skumju asaru par mistera Hūvera tuklumu. Noskaņojiet dūdas treknuma traģēdijai, lielvēderības lāstam, pilnmiesības postam. Kausējot varbūt izdotos iztecināt vairāk romantikas no Falstafa miesu blāķa nekā no Romeo kārno ribu mazumiņa. Mīlētājam nav liegts nopūsties, bet viņš nedrīkst tusnīt. Resno cilvēku īstā vieta ir Momosa svītā. Veltīgi pukst visuzticamākā sirds virs piecdesmit divu collu jostas. Vācies, Hūver! Hūvers, kaut padzīvojis, pietīcis un paviegls, varētu savaldzināt pašu Helēnu; Hūvers - padzīvojis, pietvīcis, paviegls un pilnmiesīgs - paredzēts pazušanai. Tev, Hūver, nekad nav bijis ne mazāko izredžu. 

(Logs uz debesīm)

Vēl citēšanas vērts ir O.Henri precētā vīrieša attēlojums, taču tad man nāktos pārrakstīt te iekšā visu stāstu, kas nav īpaši prātīgi. Jebkurā gadījumā, manuprāt, šie divi cilvēku portreti, ko citēju, pietiekami precīzi ļauj iztēloties minētos personāžus, kā arī ļauj apbrīnot autora spēju izteikties. 

P.s. Drīz papīru aizstās kaut kas mazāks un vieglāks - šodien beidzot pasūtīju e-book. 

Novels.

Trakums uz biogrāfiskiem romāniem nekur nav pazudis. Tagad esmu pusē Baironam, kas krietni atšķiras gan no Londona, gan no Dimā, gan Goijas un visiem pārējiem, tomēr tādas lielās tendences viņiem visiem ir kopējas - nemāka eksistēt reālajā pasaulē. Joprojām nesaprotu laulību jēgu, attieksmi pret sievietēm un vispār attiecībām tajā laikā, šķiet, ka mūsdienās tā saucamā netikumība un morālā nedisciplinētībā ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas tiek aprakstīts šajos romānos, pārsvarā tas ir 19. gs. Pat ģenialitāte to neattaisno, manuprāt, un te nemaz nav runa par pieturēšanos morālei, bet gan vienkārši par elementāru cieņu, kas būtu jāizjūt, dzīvojot sabiedrībā. Individuālā brīvība nav tik plaša, ne tuvu. Pazemojums, netīrība, ne miņas no kauna vai sirdsapziņas, ne miņas no apdomības. Viss tiek šķērdēts, nodzerts, nospēlēts, un var jau, protams, pieņemt, ka bez tādas pieredzes nav iespējams rakstīt un attēlot emocijas, taču es tam nepiekrītu, visam ir robežas. Ja Londonu varēju attaisnot viņa lieliskā rakstura un darbu dēļ un viņu apbrīnoju, jokojoties, ka būtu gatava viņu kaut uzreiz precēt, tad Bairons (lai gan trakoti skaists) ne tuvu nestāv viņam klāt, un te es nerunāju par literāro sniegumu. Redzēs, kurš būs nākamais.

On the other hand.

Ja diži daudz nav ko rakstīt, vai arī nav tam vienkārši laika, tad tie ir tukši aizbildinājumi, protams, jā, taču tas arī nozīmē, ka cilvēkam iet labi, un šoreiz man patiešām iet lieliski, neskatoties uz esošajām problēmām. Viss, vismaz gandrīz viss, šķiet risināms, un šī vasara ir satriecoša. Ar karstiem saules stariem, ar cilvēkiem, kuri man rūp, kuri man patīk, ar kuriem es varu izsmieties godam un arī pastāstīt, kā man iet, ar plāniem, kas tiek realizēti, arī ar plāniem, kas paliek nomaļus, bet viss notiek tā, kā tam jābūt, un, nē, nav tas liktenis. Jau sen es nebiju tik daudz smaidījusi un smējusies, tāpēc šis brīdis manā dzīvē liekas vēl vērtīgāks, pat, ja kļūs sliktāk vai bēdīgāk, kas tā noteikti būs, es pilnīgi droši zināšu, ka izķepurošos. Nebijis optimisms, bet iedvesma, laime, eh...viss iet uz augšu. Pat daudzpunkte, vēl tikai kursīvu un saldkaislus epitetus un sev sākšu riebties.

Manas dienas ir piepildītas. Balets, dejoju, jā, bet tagad arī sanāk mācīt, kas ir kaut kas pilnīgi jauns, kas aizrauj. Lika aizdomāties jautājums, vai nevēlos būt par skolotāju, ja jau tik ļoti patīk mācīt, te piemērs ir gan privātstundas, gan arī tagadējās baletnodarbības, gan arī plānotais darbs septembrī. Dalīties ar to, kas man ir, šķiet pašsaprotami, un pašsaprotams šķiet arī tas gandarījums par pūlēm, kuras noteikti atmaksājas. Vai man patīk mācīt? Viennozīmīgi jā, vienīgi es joprojām to saucu par dalīšanos. Bez dejām es pamazām mācos un mācu sevi ticēt sev, saprast to, kas manī notiek (banāli, jā, bet es to daru!), izveseļoties un dzīvot tā gaišāk. Sanāk. Šodien šis gaišums kļuva vēl skaistāks. Ar Lauru bijām patversmē pastaidzināt suņus, tas nekas, ka sanāca otrādi - Spraits (tā sauca suni) izdomāja izvest pastaigā mani, tā burtiski. Pozitīva garša gan viņam, gan man, visiem.

Ir tik, tik daudz, ko teikt, nezinu, vai tas vispār ir saprotams, jo daudzie notikumi, daudzās atmiņas un domas, tas viss piepilda un līst pāri malām, bet vienu es zinu noteikti - es nekad nebiju peldējusies ar tik lieliskiem cilvēkiem vētras laikā, kur bija gan krusa, gan viļņi, gan lietus, nekad nebiju pilnīgi slapja lēkājusi pa peļķēm ar mammu, nekad, nekad, nekad. Tā ir jādzīvo.

Daži atslēgas vārdi atmiņām - Kuja, mamma un mamma, grupa, kas pelna nedziedot, minčuks, stāvlampa, šasliks un šasneliks, Prāta Vētras koncerts mašīnā no Saulkrastiem, diski, kurus nevar noklausīties.