Ir tāds kā sakrājies nogurums. Ne tik fizisks, kā vairāk morāls - nogurums no pienākumiem. Laikam tā tam ir jābūt, laikam ar laiku krāsies vēl vairāk, taču pašlaik gribas nedaudz izsprukt no visa un visiem un ļauties vēlmēm, spontānām idejām. Jā, jau atkal cīņa ar triviālām un mūžsenām jaunieša problēmām, kas nekad nekur nenoved, vismaz mani ne, bet sapņot un spriest par to, kā būtu, ja būtu, nekad nav aizliegts. Jautājums ir, vai tam vispār ir kāda jēga.
Pēdējā laikā mani nomoka domas par cilvēka prāta un spēju potenciālu, par cieņu, kaut kādā ziņā arī brīvību un par to, kas un kur es galu galā esmu. Tie vairs nav tradicionālie eksistenciālie meklējumi, drīzāk gan vēlme saprast sevi un rast praktiskus, ne teorētiskus risinājumus. Morāle pārāk žņaudz, bet tā nu es esmu audzināta, un atkāpties vai atradināties ir tiešām grūti. Nav jau laikam nemaz tik slikti.
Pa starpām tik ļoti angliskām un amerikāniskām studijām (ne struktūras vai
metožu dēļ, bet gan valodas), es turpinu dejot un mācos atpūsties tā, lai tas ir jūtams. Jo vairāk jāmācās, jo lielāka ir vēlme apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, kur var padzīvot nedaudz citu dzīvi. Arī mūzika, arī filmas.
Redzēs, kā būs, redzēs, kā ies ar mani maksimālistiskajiem mērķiem, varbūt beidzot nokritīšu un apjēgšu, ka tas viss ir gaužām muļķīgi.
