Mess.

Un jau atkal turpat, bet nekas, tātad drīz jābūt kaut kam citam, ja vien tic, ka dzīvei ir kaut kāda loģiska attīstības gaita, secība, bet es nezinu, kam ticu.

Lingvistikas ir daudz, un tā ir interesanta. Galva pilna ar visādiem paradigmatic relations, homonyms, lexemes un to morphemes, semantic fields, acronyms un citām lietām, kas izrādās nav nemaz tik vienkāršas. Un vēl visi tie sinonīmi un to nozīmju nianses. Jāuztver tik smalkas lietas, bet ir patīkami zināt, kā ir pareizi. Man patīk valodas, jo tās ir bezgalīgas savās niansēs.

Naktīs slikti guļu. Nevaru aizmigt, jo domāju, brīdī, kad domas pāriet sapņos, notiek kaut kas pilnīgi nejēdzīgs un sviestains. Protams, ne rozā poniji un lidojoši vienradži, bet pilnīgs cilvēku sajukums, dīvainas lietas un galīgi savāda sajūta, pamostoties un mēģinot atsaukt atmiņā visus nakts piedzīvojumus.

Tagad pamazām noskaņojos nākamajai brīvajai nedēļai, protams, brīvai tikai no mācībām, bet arī tas ir jauki, jo beidzot varēšu ievilkt elpu un kādu laiku palaist gurķi, cik nu sirdsapziņa atļaus. Varbūt sanāks uzrakstīt arī ko saturīgu, atspoguļot kādas interesantākas pārdomas, lai vēlāk var pārlasīt un atcerēties. Piemēram, par vakardienas vieslekciju, par kuru diemžēl biju diezgan vīlusies, jo onkulis šķita mēģinām pārliecināt par diezgan utopiskām idejām un nespēja to tā skaisti pasniegt, kas varbūt šādās vieslekcijās ir būtiski, īpaši, ja pašam nepiemīt vajadzīgā deva entuziasma. Lai gan zinātājiem noteikti šķita labi, un varbūt tieši zinātāji arī bija lekcijas mērķauditorija.

Viss. Nobeiguma nebūs.

Dažas visnotaļ interesantas idejas - http://blog.tastebuds.fm/worst-album-covers-of-all-time/

Juvenal's glass of milk.

201. ziņa. Daudz laimes.

Ko tad lai Romā vairs daru, ja melos neprotu dzīvot? Grāmatu, ja tā ir vāja, man netīk ne prasīt, ne slavēt (...) Tāpēc es neesmu barā un aizeju tagad no Romas gluži kā kroplis, kam nedzīva roka, kas neder vairs darbam.

~Juvenāls, "Satīras"

Arī es gribētu nebūt barā, un vienkārši aiziet, aiziet tur, kur vēlos būt, lasīt to, kas patīk, šajā gadījumā gan mācīties. Es vienkārši nespēju veltīt savus spēkus tam, kas nešķiet šo spēku vērts, kam tādam, kas konkrēti mani neinteresē, ne jau neinteresantam vispār. Es varu pavilkt arī to, jā, bet no manis vienkārši nav jēgas, man vajag kaut nedaudz azarta un motivācijas. Mņāāā.

Iekšēji nekas nemainās, tā pati gaušanās un neapmierinātība, un milzumlielas cerības, kuru labā vismaz pēdējā laikā šis tas tiek darīts, taču laikam tāpat nepietiekami. Pašai riebjas cilvēki, kas tikai runā un nedara, bet pati īstenībā neesmu daudz labāka. Tikai mierinu sevi, ka būs jau labāk, taču nekas pats no sevis nenotiek.

Ir gaišāk, ir siltāk, ir vieglāk. Vieglāk elpot, bet grūtāk domāt, grūtāk aprast ar lietām, grūtāk aizmigt. Laiks skrien un tomēr velkas. Es vienkārši eksistēju.

Ekonomikas profesors tikko paziņoja, ka mums visiem esot bijusi ilūzija, ka, iestājoties ES, mēs nākamajā rītā pamodīsimies un līs piena upes. Nebūtu slikti, ne? Vismaz kaut kādas pārmaiņas dzīvē būtu.

Unexpected turns.

Dažkārt šķiet, ka laika ir tik daudz, bet, kad pēkšņi notiek kaut kas neparedzēts, šķiet, ka viss ir jāsaspiež tā, lai paspētu izdarīt visu, visu, pirms šis viss vēl ir beidzies. Dzīve ir neparedzama. Negaidīti pavērsieni, kas maina visu, maina visu ikdienu, domāšanu un uztveri. Smadzenes nespēj tikt līdzi, taisnīgums no Zemes virsas, šķiet, izzudis pilnībā. Šoreiz varbūt vieglāk izskaidrojumu būtu atrast austrumu reliģijās, domāšanā - karmas, iepriekšējās dzīves un tā -, bet racionāli tas nekādi neiederas manos uzskatos un morālē. Un vai tad ir jēga? Tagad visu šo notikumu iespaidā galvenais neieslīgt pilnīgā mazohismā, darot visu pēc kārtas, mēģinot nedomāt un neapstāties.

Kamēr pārējās lietas tiek nedaudz aizbīdītas otrajā plānā, tās tomēr arī nezaudē savu nozīmi, tā skaitā, studijas. Tagad man ir patiess prieks studēt par semantiku, beidzot kaut kas, kas rada entuziasmu, interesi un tiešām vēlmi mācīties. Žēl, ka tā ir tikai viena no tēmām viena priekšmeta ietvaros, tas ir, lingvistikā, bet es ceru, ka arī citas tēmas būs tikpat tuvas. Nozīmes nianses. Nozīme. Vārdi zaudē jēgu.

Un vēl ir pavasaris. Es varētu sajūsmināti rakstīt par skaisto laiku, priecīgajiem cilvēkiem, svaigajām vēsmām, taču tas viss jau ir zināms, tāpēc pateikšu tikai to, ka man ļoti pietrūkst manu inteliģento cilvēku, ar ko varētu iet uz priekšu līdzi šim laikam, varbūt pat ceturtdaļsoli priekšā, bet tā tik tāda naiva cerība. Jāmācās ar nagiem un ragiem ķerties klāt visam vērtīgajam pašai, nelaist garām iespējas un augt, jau atkal augt. Grāmatas un teātris ir tikai sākums, jo es sāku pamazām saprast, kur un kas es esmu. Labs sākums? Nē, drīzāk stagnācija, jo to, ka es gribu augt, es saku katru reizi. Funny.

Women and culture.

Sieviešu diena. Kāpēc tā nevarētu būt katru dienu? Ar ko mēs šodien esam īpašākas?

Pavasaris ir gan gaisā, gan galvā, un tām arī jābūt, jo galu galā ir marts.

Tikmēr es esmu ar galvu iekšā lasīšanā un dažādās citādās kulturālās aktivitātēs - teātri, operas, dejas,tagad pat lasījum. Patīk. Tā vide ir īpaša, un arī es jūtos īpaši, kad izlasu pēdējo grāmatas teikumu un sniedzos pēc nākamās vai arī tad, kad zālē iedegas gaisma un sākas aplausi. Domas raisās vieglāk, parādās sen gaidītā iedvesma, un ir sajūta, ka ir izdarīts kaut kas vērtīgs, ka es esmu ieguldījusi savā attīstībā vērtīgu devu. Laikam tikai tā var pieaugt, protams, klāt vēl pieredze. Turklāt izlasīto var sasaistīt ar citām lietām, īpaši, ja grāmata ir biogrāfiska; rodas iespaids ne tikai par autoru, žanru, laiku, vietu, bet arī par pieminēto cilvēku personību, kas savukārt atklāj daudz un plaši par šo cilvēku mākslu. Mākslai nav jēgas, ja nav konteksta, citādi tas ir vienkārši kaut kāds krāsu, kompozīcijas un formu mitsrējums, un ir tik lieliski, ja konkrētajos darbos var saredzēt un saprast mākslinieka jūtas, emocijas, laika iespaidu un, vispārīgi, temperamentu.

Pavasaris ir svaigas dvesmas, tātad arī svaigas zināšanas, svaigi iespaidi un biežāka, cerams, ļoti cerams, iedvesma, kuru šoreiz nevar tā vienkārši ignorēt. Krāt un taupīt spēkus varēs rudenī, lai ziemā nenomirtu, bet tagad gan ar pilnu atdevi, kamēr var, kamēr ir enerģija. Saka jau, ka ar gadiem kapacitāte tikai samazināsies, tātad kad vēl, ja ne tagad? Un ne jau tikai mācīties, nē, izmantot laiku tā, lai ir, ko atcerēties, lai ir, ko rakstīt, ko gleznot, ko šūt, par ko sapņot, par ko smaidīt.

p.s. Un, ak, jā, piemirsu, Peļēvins, lai gan nedaudz traks, iztādījās gaužām interesants un izklaidējošs. Noteikti pameklēšu vēl kaut ko no viņa. Tāds labs ieskats padomju reklāmā un austrumu, rietumu attiecībās deviņdesmitajos.