To think oneself silly.

Es sāku lasīt vienu ļoti garu, bet pārdomu kalnus izraisošu rakstu. Tur viss ir balstīts uz to, ka cilvēce vienmēr ir dzīvojusi puspatiesībā un melos par visu notiekošo, kā rezultātā tā degradējas. Tālāk es piefiksēšu galvenās idejas, kuras man liekas būtiskas un interesantas. Slīprakstā rakstītais ir citētais vārds vārdā, pārējais - manas pārdomas un manis saprastais.
Puspatiesība un meli. Šķietami, ka puspatiesība vēl nav tas sliktākais, tomēr arī tā nedod tālāku attīstības izpratni. Tika izvirzīta teorija par informatīvā lauka pastāvēšanu. Visi pasaules notikumi un procesi atstāj tajā savus " nospiedumus''- ierakstus. Tam ir daudz apstiprinājumu cilvēku nojautu veidā: katrs kaut reizi ir nojautis notikumus, kas sekos. Informatīvajam laukam tāpat kā cilvēkam ir sava individuālā apziņa un attīstība. Tā platība ir ierobežota, tomēr tas spēj paplašināties. Informatīvais lauks ir cieši saistīts ar cilvēku, cilvēku degradācija degradē arī visuma informatīvo lauku. Pasauli radījis saprāts un tikai saprāts to var vadīt un glābt. Visa apkārtējā pasaule, apstākļi, kuros mēs dzīvojam, ir pašu radīti. Tas, ka vairums cilvēku nesaprot, ka ietekmē visus pasaules procesus, nenozīmē to, ka viņi neko neietekmē, vienkārši, dažas darbības notiek uzreiz, dažām nepieciešams laiks. Tas nozīmē arī to, ka viss, ko rāda kino, TV, raksta masu mēdijos, grāmatās- var materializēties no informatīvā lauka, kur cilvēku domas izveidojušas tādus apstākļus, jebkurā momentā. Tas ir viens no izskaidrojumiem par fantastu ( Ž.Verns) ''pareģojumiem''. Viņu rakstīto smadzenēs apstrādājusi ne viena vien cilvēku paaudze, dodot informatīvajā laukā pietiekami lielu stimulu to piepildīt ''dzīvajā''. Cilvēcei ir dota unikāla funkcija- tā rada idejas, kas iegūst formu un tad tiek nodēvētas kādā vārdā. Mēs visi kopā nepārtraukti formējam pasauli, kurā taisāmies dzīvot. Ja rodas kādas parādības nosaukums vai vārds, tas nozīmē, ka tas ir vai nu jau eksistējis vai formējas informatīvajā laukā šobrīd. Tālāk seko informatīvā lauka uztveres veidi - fiziskā pasaules uztvere, ēteriskā ķermeņa uztvere, intelektuālā uztvere, astrālā uztvere un cēloņu - likumsakarību uztvere.
Lielākajai daļai cilvēku attīstīti ir tikai pirmie uztveres līmeņi, bet astrālais un cēloņu-likumsakarību līmenis jau ir kaut kas dziļāks un grūtāk izprotams. Astrālās uztveres līmenis ir mūsu jūtas un intuīcija. Šim līmenim nepiemīt loģika, tāpēc no tā nākošā informācija tiek uztverta kā jūtīgums, īpaši stāvokļi, izjūtas, neskaidri tēli, intuīcija. Viennozīmīgi nevar atbildēt uz to, kas ir mīlestība, skumjas, prieks, dusmas, jo šie jēdzieni ir plaši un abstrakti un, ja sāktu tos mēģināt izskaidrot, var vienkārši nogrimt formulējumos un pretrunās. Intuīcija ir līdzīga apgaismības mirklim. Tās ir pārliecinātas zināšanas bez redzamiem iemesliem.
Lielāko iespaidu manī radīja pēdējie teikumi šajā nodaļā - Mūsu civilizācijā gudrība un varenība saistās ar niecībām- naudu un elkdievību. Visam, kas ir aiz cilvēku uztveres robežas vai nu verdziski pakļaujas vai mēģina iznīcināt. Ļaudis pieradināti baidīties no nezināmā, tas ir tik muļķīgi, jo pašā cilvēka dabā ir ielikts apgūt visu jauno, augt un attīstīties.
Bet vai tad tā nav? Vai tad mēs nebaidāmies no tā, ko nespējam izskaidrot? Gluži līdzīgi šis fakts tika apskatīts filozofiskā romānā "Sofijas pasaule", ko izlasīju pāris gadus atpakaļ. Kā piemērs tika minēta visai neiespējama situācija - ģimene (tēvs, māte, maziņš bērns (aptuveni 2 gadi)) brokasto, kad pēkšņi tēvs sāk lidināties pa gaisu. Bērns sāk sajūsmā sist plaukstas, bet sieva nokrīt bezsamaņā. Morāle? Gadiem ejot, mums tiek audzināts tas, ka viss var notikt tikai pēc viena konkrēta modeļa, tikai pēc noteiktām normām. Piemērs, protams, ir pārlieku hiperbolisks, tomēr patiess.
p.s. Atvainojos, ka ieraksts sanāca tik garš, bet es tiešām nevarēju neko "izmest".

Makroekonomika, IKP pozīcijas un "āķi", kuri būtu jāatkož, ir briesmīga kombinācija! Šoreiz es tiešām gribētu šo visu saprast, bet laikam nav lemts.

Mentation.

Manī atkal pamodās interese pret visādām parapsiholoģiskām, ezotēriskām lietām. Patiesībā, šī interese bija nedaudz aizbīdījusies otrajos, trešajos un ceturtajos plānos, tomēr tagad es ar joni atkal varu uztvert visu jauno.

Mani pārsteidza viens raksts par sirds telpu, jo iepriekš par to nekad nebiju nedz dzirdējusi, nedz lasījusi.
Te, lūk, iekopēju, manuprāt, interesantākos citātus.

Eksistē paradoskss - pēc ieņemšanas bērnam vispirms formējas sirds, tikai pēc tam smadzenes. Zinātnieki ilgi nespēja izprast, kapēc kādā momentā sirds puksti sāk regulēt smadzeņu darbību. Viss kļuva skaidrs, kad tika atklātas sirds smadzenes. Tajās ir tikai ap 40 tūkstoši šūniņu, tomēr tieši tik pietiek sirdij. Sirdij ir ne tikai pašai savs intelekts, tā, salīdzinot ar smadzenēm un citiem orgāniem, formē visspēcīgāko enerģētisko lauku. Tā izmērs ir līdz 3 metriem diametrā, bet ass izejot caur sirds centru , atgādina Tora gredzenu. Visuma pamatā ir līdzīga uzbūve. Sirds telpa ir toroidālas formas elektromagnētiskā lauka avots, kura iekšpusē atrodas vēl viens tāds pats lauks. Šis lauks dod iespēju iekļūt sirds slepenajā kamerā, izmantojot elektromagnētisko virpuli.

Kardiohirurgu atklātajām sirds smadzenēm pieskāriens nes tūlītēju nāvi, bez iespējām glābt.

Jau neizmērojami sen mūsu Prāts slēpj Sirds Spēku. Tas nepārtraukti rada ilūziju, ka tieši viņš ir jūsu dzīves vadošais spēks. Tas saka:” Neklausies Sirds balsī! Tikai es varu zināt Patiesību. Seko man, vienmēr rīkojies pēc loģikas, īstais spēks ir tikai zināšanās.”

Gars nav ķermeņa daļa. Tas eksistē pilnīgi atsevišķi un var atrasties jebkur. Šobrīd cilvēcei viņš ir ievietojies čiekurveida dziedzerī smadzeņu centrā. Tātad mēs balstāmies pamatā,uz informāciju, ko uztveram ar acīm un novadām pa redzes kanāliem, tātad nespējam sevi uztvert kā Pasaules Uzbūves Vienota Veseluma daļu. Rodas viltus sajūta, ka acis ir galvenais ķermeņa uztveres instruments, kat arī jau sen ir pierādījies, ka cilvēks spēj redzēt arī bez redzes orgānu izmantošanas. Daudzi cilvēki ir iemācījušies savu uzmanību novirzīt uz jebkuru ķermeņa daļu, tomēr Apziņas centru no čiekurveida dziedzera turp novirzīt nespēj.

Jā, vairākas frāzes šķiet dīvainas, tomēr viss kopumā liek aizdomāties. Liekas nereāli un neiespējami, ka kaut kur vēl bez galvas smadzenēm ir kāds cits orgāns (ja tā to var nosaukt) ar intelektu, kas darbojas pats, jo netiek pārvaldīts. Skeptiski skatoties, tas viss var likties pilnīgi muļķīgi, taču es gribu tam ticēt, varbūt man vienkārši ir pārāk liela ticība sirdij, jūtām un emocionalitātei.
Palasot vēl dažus citus rakstus un aprakstus, pārliecinājos, ka ezotērikas viena no galvenajām, ja ne galvenā, sastāvdaļa ir harmonija. Harmonija starp garu un ķermeni, uz ko cilvēki tiek aicināti tiekties, lai varētu dzīvot racionālāk un visādā ziņā labāk.
Īsumā varu teikt, ka šo visu informāciju ir grūti sagremot, jo grūti ir pat domāt par tik ļoti neiespējamām lietām, tas liekas nesasniedzami, kaut gan kaut kādas domas aizķeras un liek paskatīties uz lietām no cita skata punkta.

Emotionality.

Sasodīti auksti.
Sēžu istabā jau kuro stundu un mācos (jā, skolotāji atkal ir aktivizējušies, uzdodot veselas kaudzes ar mājasdarbiem). Visu dienu ēdu. Tas nebūt nenāk par labu manai figūrai (nē, es neesmu sastresojusies anoreksiķe) un arī neatbrīvo no sliktā garastāvokļa, tomēs es turpinu ēst. Joprojām esmu ietērpta kaut kādās mājas lupatās (par drēbēm tās nosaukt nevar), iespējams arī tas ir viens no mana sliktā garastāvokļa iemesliem vai arī tas, ka es štruntīgi jūtos un ir man negribas neko darīt. Visnotaļ skumīgi, ka es joprojām ciešu no emociju nesaturēšanas - šoreiz tās ir negatīvās emocijas, jo acīmredzot tomēr harmonija starp labo un slikto pastāv. Bet ir viens liels "bet". Es ticu, ka šodiena bija domāta tieši tādam mērķim, lai izgāztu visu slikto un lai turpinātos mans jaukais un tiešām poztīvais laiks, kad šķiet, ka viss ir ideāli un labi (tāds laiks jau turas ilgi). Tāpēc šis ir izņēmums, viens mazs un, cerams, nozīmīgs kritiens, un, kā jau visiem zināms, pēc kritiena cilvēks pieceļas un ideālajā variantā dodas ar smaidu tālāk. Man nevar būt citu variantu kā tikai ideālais!

Tête-à-tête.

Šodien es sapratu, ka viena maza saruna var likt aizdomāties tik dziļi, ka pēc tam ir grūti no šīm domām tikt vaļā. Man šī saruna (kaut gan vairākas frāzes par pilnvērtīgu sarunu nosaukt nevar) norisinājās trolejbusā pa ceļam uz mājām. Nosalusi un nogurusi es sēdēju tukšā trolejbusā un domāju par sev jau kādu laiciņu aktuālu tēmu. Dažas pieturas vēlāk man blakus apsēdās vīrietis gados bez kājas. Tobrīd pievērsu uzmanību tikai tam, cik ļoti grūti viņam bija uzrāpties uz sēdekļa, un nodomāju, ka pat sabiedriskajā transportā nav padomāts par invalīdiem. Jau mirkli vēlāk es atkal aizdomājos un kā jau kādu laiciņu šoziem vēroju sasalušo ainavu aiz loga. Pēc kāda brīža vīrietis man pajautāja, kāpēc esmu saskumusi, uz ko pasmaidīju un atbildēju, ka neesmu. Braucām tālāk, līdz viņš painteresējās, vai man nav auksti, un piebilda, ka nākamnedēļ sola vēl aukstāku laiku. Nākamais jautājums bija par manu vecumu un skolu, kurā mācos. Pēc manas atbildes, ka mācos centrā, vīrietis izteica pārmetumu, ka būtu labāk mācījusies tuvāk savām mājām, jo tāda vizināšanās tikai skolas dēļ nav lietderīga. Atbildēju, ka, manuprāt, izglītības dēļ ir vērts pavizināties un ka man pašlaik galvenais ir iegūt stingrus pamatus sev zem kājām (labu vidējo izglītību), lai varētu turpināt mācīties un vēlāk dabūt sev tīkamu un labi apmaksātu darbu. Viņš smaidīja un pakratīja ar galvu, sacīdams, ka nav vērts, jo Latvijā tāpat nekas nenokārtosies tuvāko gadu laikā un labā izglītība tāpat neko nedos. Vīrietis man teica, lai mācos ko saistītu ar reliģiju, jo vienīgais, pie kā mūsdienās var turēties ir baznīca. "Man ir citi mērķi," es atbildēju. Viņš vēl kādu laiciņu sprieda par to, ka varbūt tā arī ir pareizi, bet diemžēl vai par laimi pienāca mans laiks kāpt ārā. Atvadījos un, ejot uz mājām, domāju par to, cik grūti ir šim cilvēkam - nodzīvot daudzus gadus, zaudēt kāju, tagad dzīvot tādos apstākļos, kad tiek samazinātas pensijas, paaugstinātas cenas, un piedevām skatīties uz jauno paaudzi un saprast, ka viņiem šeit tuvāko gadu laikā nebūs pienācīgu iespēju. Patiešām grūti un varbūt tieši šādas mazas, bet visnotaļ nomierinošas sarunas viņa dzīvi padara kaut nedaudz gaišāku, jo kaut kas gaišs un patiess viņā bija, es to sapratu, kad viņš atvadījās un novēlēja man dzīvē visu to labāko. Cik ļoti žēl, ka latviešu atturīgums samazina šādu sarunu skaitu, ka bērni no agras bērnības tiek baidīti ar pedofīliem un sliktiem onkuļiem, cik ļoti žēl, ka šādu sarunu ir tik maz, bet gribētāju noteikti ir daudz!

p.s. Mani skumdina gaidīšana un cerēšana. Un ja nu tas viss ir bezjēdzīgi?

Faces irradiated by happiness

Salīgi, bet tomēr man patīk.

Es nezinu, vai manai laimes sajūtai ir robežas, es nezinu, vai ir iespējams priecāties vēl vairāk, bet es zinu to, ka man patīk šis stāvoklis, ka man patīk izjust visu to, ko jūtu tagad. Daudzi cilvēki uzskata, ka pēc ilgstošiem smiekliem nāk ilgstošas asaras, bet, manuprāt, tā ir tikai māņticība, lai iegrožotu cilvēku emocijas. Smieties un raudāt, cik ienāk prātā - lūk, šādam ir jābūt uzskatam, kaut gan katrs jau tic sev saprotamākajai reliģijai.
Aukstais laiks dažkārt padara visu vēl vilinošāku, piemēram, vilinošas ir pastaigas līdz pilnīgam atsalumam un pēc tam karsta tēja, kas citkārt nedod tik mežonīgu siltumu un baudu, vilinošas ir arī siltas telpas, kurās var sasildītīt nosalušos pirkstus, arī slidenās ielas ir vilinošas, īpaši tad, ja kājās ir zābaciņi ar slideno zoli un arī smaidīgas sejas un sirsnīgas sarunas.
Šodien galvenās pazīmes, pēc kurām var noteikt, vai tā esmu vai neesmu es (gluži kā augu noteikšanas reģistrā), ir miegainība, saraustītas un diezgan savādas domas, sapņains smaids un īdēšana par rītdienas kontroldarbu ķīmijā, kurš mani visnotaļ ļoti neiepriecina. :)

Titled.

Gads iesākās ar tituliem, smaidiem, smiekliem un nerimstošu dejošanu.
Par tituliem - tagad mani var godināt gan kā Danča Jauno zvaigzni, gan kā skolas mis Aerobiku 2010. Smieklīgi, bet tāpat patīkami.
Par smaidiem un smiekliem - liekas, ka mums neviena stunda nepaiet bez kādām stulbām idejām, kuru rezultātā ir jālokās histēriskos smieklos zem galda. Tas ir pozitīvi, mēs rūpējamies par sevi, pagarinot savu dzīvi. Jebkurā gadījumā tas piedod poztīvismu.
Man patīk šis laiks, neskatoties uz to, ka nežēlīgi gribu pavasari. Viss ir balts, salts un vēss, bet arī tam ir kāda burvība. Varbūt uzmundrina anticiklona vēsā saulīte un tas, ka dienas nemanāmi, bet tomēr paliek garākas.
Nesen es sapratu, ka mani kaitina salda dzeja. Mani kaitina arī Romeo un Džuljeta - laikam neesmu pieradusi pie tādām seriālu kaislībām un karstasinības, jo vairāk pie rožainiem komplimentiem un mūžīgas mīlas zvērestiem. Lai nu kā, laikam man patīk kaut kas asāks un vietām dzēlīgāks, jo dzīve nav rožu dārzs, un ne viss norit pilnīgi gludi. Bez tā nebūtu interesanti dzīvot, bez tā nevarētu izbaudīt smaidu pēc dusmām vai asarām.
Vakar es sapratu, ka vienmēr var atrast iemeslu raudāšanai vai sliktam garastāvoklim - pēc garas dienas un lielas slodzes, atnākot mājās, es sapratu, ka manis ceptie kartupeļi ir nejaukā kārtā apēsti, un rezultātā es visu vakaru cietu un pat nedaudz paraudāju, jo man vienkārši gribējās (ne jau kartupeļu dēļ, bet vienkārši). :D