Report.

Tik piesātināti.

Ir 25.jūlijs, un ir tik daudz kas noticis, tāpēc šis ieraksts laikam būs vairāk kā atskaite par notikušo, lai vēlāk ir vieglāk atcerēties skaisto un saulaino 2011.gada vasaru.

Izlaidums. Jā, beidzot arī man tāds bija. Skaisti un ar ziediem es beidzu šo 12 gadus ilgo dzīves posmu, lai pēc neilga laika uzsāktu jaunu. Viena diena gatavošanās un pucēšanās, smieklu un fotogrāfiju, ceremoniju un rituālu, bet patiesībā tas viss nemaz nebija tik sausi, kā iepriekš likās. Saņēmu savus papīrus, padejoju un jau nākamajā dienā sāku kārtot augstskolu lietas. Atbildības sajūta nu guļas nedaudz smagāk uz pleciem, jo izvēle tomēr liekas ļoti nozīmīga, bet izskatās, ka nu viss jau ir skaidrs, tagad tikai jāatvadās no pārējiem variantiem.

Positivus, kas sveica mūs abus divus (patiesībā jau ne tikai divus) pāris dienas jūlijā tur, kur Salacgrīvus. Jauna mūzika, pozitīvi cilvēki, īsumā, kā vienmēr, bet šoreiz vēl jaukāk. Vienalga par lietu, vienalga par slapju telti un drēbēm, vienalga par dubļiem, galvenais, ka visi bijām kopā un spējām izbaudīt to, kas skanēja un sildīja no slapjā lietus.

Tallina, par kuru es tiešām esmu sajūsmā un no kuras es nupat atbraucu. Maza, bet neticami piepildīta kontrastu pilsēta. Kultūra, vēsture un relikvijas blakus stiklotajiem 21.gadsimta monstriem. Kontrasts, taču visai pozitīvs, jo nenomāc viens otru. Daudzpusīgas iespējas un atsaucīgi cilvēki, kas spēj runāt valodās. Vispār tas viss ir nedaudz jāsagremo, lai varētu tā labāk izteikties, bet viens ir skaidrs - man patika.

Kopumā es esmu ar dzīvi apmierināta, turpmāk gribu padzīvot nedaudz lēnāk un mierīgāk, bet nu redzēs, kā būs. :) Un vēl, man ir ļoti liels prieks, ka manas rakstīšanas spējas ir pietiekami labas arī augstskolai, un tas tiešām priecē.

Coming soon. Don't miss out.

Vienkārši gribas aiz matiem izraut cilvēku no sūdiem, kuros viņš ir iestrēdzis. Atvērt salipušās acis un iedot kādu grāmatu, lai saprastu, ka dzīvē ir arī kas vairāk būtisks par ikdienas sīkajām problēmām. Jā, tās ir sīkas, un es nesalīdzinu ar badacietējiem un bezdarbniekiem, es salīdzinu ar to, kādā dvēseles stāvoklī šis pats cilvēks var nonākt, kaut vai eksistenciālos meklējumos, slīgstot pilnīgā nihilismā. Tas, kas ir tagad, nav nekas, tikai netīras rozā brilles, kas tiešām aizsedz visu to, ko redz visi. Instinktīvi gribas sniegt roku, bet izskatās, ka jāļauj grimt, jo nav jau mana dzīve. Ja nu cilvēks jūtas labi savā traģēdijā un nemaz nevēlas rāpties ārā no bedres, kur iekritis? Ja nu sūdu smaka ir kļuvusi par kaut ko pavisam burvīgu, piemēram, frēziju aromātu?Lai dzīvo.

Mana ikdiena ir piepildīta līdz malām, brīžiem pat līst garām. Vasara ar pilnu krūti, un tas vēl tikai sākums, nekas, ka jau ir jūlijs. Bez dažādām dzīrēm, domāju arī par universitātēm, kaut gan, šķiet, ka mana izvēle ir skaidra, nākamnedēļ sniegšu dokumentus un, cerams, vēlāk uzelpošu, jo prioritāte ir tikai viena, citur studēt negribu. Beidzot esmu pārvarējusi visas izlaiduma sagatavošanās formalitātes, viss nopirkts, viss sarunāts, vairs pat neliekas tik muļķīgi. Lopkautuve, jā, masveida pasākums, kur katrs jūtas sev karalis, bet nu nekas, varbūt smieties varēs sulīgāk.