Un septembris ir gandrīz pusē, un es atkal slinkoju, neko te nerakstīdama. Jā, slinkoju, neskatoties uz to, ka darāmā ir līdz kaklam, bet visiem laika dots ir vienādi, tāpēc noteikti varēju arī iepriekš te papiņķerēt domas.
Studijas izrādījās pavisam citādas, nekā bija mans stereotips. Jādara daudz ir ne tikai mājās, bet arī lekcijās un semināros, uz katru lekciju jābūt sagatavotam, un neviens neko nepagarina un neatlicina. Pietiek vien ieiet e-pastā,
kā tur jau ir jauns mājas darbs, kas, protams, nav slikti, jo es vismaz neatslābšu un jutīšu rezultātu (starp citu, jau tagad jūtu).
Šodien pārliecinājos par to, cik daudz kas tomēr ir atkarīgs no pasniedzēja. Mans mīļākais mācību priekšmets tika padarīts tik pelēks,
cik vien tas ir iespējams. Trīs stundas monotona monologa par tiešām interesantām tēmām, bet trakoti garlaicīgā ceļā. Protams, uzzināju arī ko jaunu, bet, nu, tas nebija trīs stundu vērts, labāk būtu to izlasījusi kādā grāmatā, kur autors cenšas veidot dialogu ar lasītāju, nevis ar datoru vai kādu citu priekšmetu. Ja cilvēkam ir, ko teikt, vai tad viņa negribas par katru cenu to darīt zināmu citiem? Nav runa par to, ja negribas. Tā
ir tāda kā misija - uzlabot, dot zināšanas citiem, kas, iespējams, paliks uz visu mūžu, īpaši šajā vecumā, kad visi meklē savas patiesības. Turklāt vēl filosofijā, kura tika reducēta līdz dažnedažādām shēmām, kuras pašas par sevi neko daudz nepasaka. Bet nu, katram savs, un visi jau nevar būt tik azartiski, lai par katru cenu ieinteresētu. Kaut gan es ticu, ka cilvēks, kas ir patiesi atdevies kādai jomai, lai kas tā arī būtu, ar savu azartu var pārliecināt citus, ka tas ir tiešām kaut kas īpašs. Kaut vai kukaiņu pētīšana Abes romānā.
Pa starpām studijām un visām citām ikdienas lietām, es apbrīnoju laiku un vietu, kurā dzīvoju. Kad vēl tik daudzi smaidošu un sološu cilvēku portreti ir izgreznojuši mūsu pilsētu (par citām nezinu), kurā visi pārējie staigā pelēki un neticīgi? Sliktākais laikam ir tas, ka tauta ar šiem solījumiem ir padarīta apbrīnojami kurla un neredzīga, jo vidējais latvietis netic nekam, vismaz nekam, kas ir saistīts ar politiķiem Latvijā. Tas, manuprāt, pieļauj iespēju, ka kaut kas tiešām vērtīgs tiks nepamanīts. Kaut gan. Varbūt arī nevajag, inteliģencei ir acis un ausis vaļā. Tomēr viņi nav vairākums. Bet politika nav mans lauciņš, kaut gan palasīt par to pēdējā laikā paliek arvien interesantāk.
Nez vai vispār ir reāla izeja? Biezputra un sviests, pareizāk, ar sviestu.
